Turpinājums3. Franku impērijas kundzība
Franku valsts karalis Hlodvigs I (481. − 511. g.) iekaroja Vācas galā Bavāriju un pusi Tīringenes zemes, kuras otra puse palika Saksijas hercogu valdījumā. Franku valsts okupēja praktiski visu Vācas galu, Ģermāniju un Saksijas hercogisti karaļa Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768. − 814. g.). Kārli Lielo ar Romas pāvesta svētību kronēja par imperatoru, viņa pārvaldītās zemes kļuva par Kārļa Lielā impērijas sastāvdaļām. Jāpiebilst, ka visi nākošie uzbrukumi baltiem nāca ar Romas pāvesta norādījumu.
Tādējādi Vācas gala cilšu zemkopības un piemājas lopkopības kopienas visā Vācas galā tika mežonīgi feodalizētas ar Teitoņu ordeņa palīdzību. kurš nodibinājās Krusta karu laikā Tuvajos Austrumos. Teitoņi ar Romas pāvesta svētību veica it kā Vācas gala cilšu pievēršanu kristietībai, bet patiesībā iekaroja un atmērīja, nomarķēja katrs sev feodālo muižu, ko nosauca par marku22, bet paši sevi par franku karaļa markgrāfiem23 un landgrāfiem, kurus iecēla karalis par novada vai zemes, muižu pārvaldītājiem ( vācu Land ‘zeme’), bet zemniekus padarīja par pusvergiem.
93. attēls. Seno teitoņu un franku galvaskausa forma (191).
Vislabāk franku un teitoņu ieviesto saimniekošanas metodi ir aprakstījis L.A.Flors, pasvītrodams, ka vislielākie varas darbi agrārā likuma vārdā esot pastrādāti teitoņu dēļ, jo viņi esot jutušies savās muižnieku ligzdās tik nekaunīgi un droši, atteikušies maksāt nodevas, pildīt klaušas, atbrīvotos vergus un zemi pazaudējušos zemniekus tā novārdzinājuši, ka daudzi apmiruši no bada, jo pašiem nekā neesot bijis, muižkungi neko neesot maksājuši, likuši strādāt par velti it kā tādēļ, lai bijušie vergi atpelnītu brīvlaišanu un bijušie zemnieki − savus parādus par nenomaksātajām nodevām. Tāpēc esot sākušās mežonīgas laupīšanas, kurās ņēmuši dalību paši muižnieki, aplaupīdami cits citu un vainu uzveldami dzimtļaudīm, bet cilvēki bēguši no muižām un apvienojušies ceļa laupītāju bandās, lai varētu izdzīvot, dienu kalpodami muižas darbos, naktī aplaupīdami muižu klētis un kūtis, kas atradušās ārpus pils mūriem.
Lučia Annejs Flors šajā sakarā minēja Norikas un Rēcijas pārvaldnieku teitoni Teitobadu (bijušo pedarastes, kas tika pieņemts par sargu kādā Gallijas muižā, vēlāk, pēc Romas sabrukuma, sagrāba šo muižu savā īpašumā) kā sevišķu agrārā likuma pārkāpēju, kuram izdevies apvienot latifumdistus un padarīt imperatora zemniekus par sklavīniem, bet sklavīnus par sklāvjiem, t. i. pakļautos zemniekus jeb ķoniņus par pērkamiem un pārdodamiem dzimtzemniekiem (vācu Bauer ‘iebūvietis’), dzimtzemniekus − par vergiem.
Teitobads bauriem atņēma zemi nenomaksājamo nodevu dēļ un piespieda atkalpot nekad vairs neatmaksājamos parādus dažādos darbos. Tiem netika atvēlēti nekādi likumīgi iztikas avoti; atšķirībā no vergiem, baurim pat pārtiku darba laikā nepiešķīra. Teitobada sklavīniem un sklāvēniem, kas bija kļuvuši par brīvcilvēkiem un kalpoja muižnieku apsardzes militārajās vienībās, arī vajadzēja rūpēties par pārtiku sev un bērniem no darba brīvajā laikā, bet zemi viņiem nedeva. Pilnīgi dabīga reakcija bija noziedzības, laupīšanas, slepkavības vienu izdzīvošanas vārdā uz to nabagu rēķina, kuriem vēl kaut kas no mantas un ēdiena bija palicis, kā arī uzbrukumi muižām un pusmuižām, pilsētām (89).
Sākumā šāds saimniekošanas veids izplatījās nelegāli, bet Saksijas hercogistē un franku impērijā, vēlāk arī Svētās Romas impērijā, kļuva par karaļa noteiktu vispārēju kārtību. Tādējādi teitoņi ieviesa teitobaldismu visā Vācas galā. Tā viņi saprata tiem atvēlēto godu jaunajās Eiropas impērijās, kuras radīja bijušās Romas impērijas militāristi un atstumtie cilvēki.