Turpinājums

2. Sakšu uzkundzēšanās

Sakši pēc Josifa Flāvija ziņām esot savervēti no Maķedonijas karaspēka paliekām, Āzijā un Āfrikā sagūstītajiem vergiem, atlasot spēcīgus, vienāda vidēja auguma (168 - 170 cm) un izskata,  brahicefāla galvaskausa (koef. 78 - 82), plecīgus, drosmīgus, melnīgsnējus puišus, kas kļuva par Romas bruņinieku  leģionu sklavīniem un savu vārdu dabūja pēc izpildāmā dienesta romiešu kavalērijā. Viņiem vajadzēja skriet līdzi bruņinieka zirgam, turoties pie kāpšļa. Kamēr pretinieki bakstīja viens otru ar pīķiem, tikmēr vajadzēja pieskriet pretinieka zirgam un ar *sax jeb tuteni (dunci, īsu zobenu) pārgriezt tam pavēderes asinsvadus. Kad zirgs un jātnieks nokrita, saksis piesteidzās un nodūra arī jātnieku, kuru parasti bija piespiedis zirgs pie zemes.

Karos Eiropā ne smagās kavalērijas leģionus, un tāpēc arī *sax nevarēja pielietot – nebija tādu pretinieku, jo katrs krūms kļuva par kaujas lauku, bet pretinieki pielietoja partizānu cīņas taktiku. Tāpēc šos puišus, patiesībā militāros vergus jeb skalvīnus, kuri savu etnisko izcelsmi vairs nezināja, apsaukāja par sakšiem, tika iedalīti kara flotē, kas tika dislocēta Ronas upē.

Sakšu uzdevums Romas impērijā  pēc bruņinieku vienību izformēšanas nu bija izmantot savas kara iemaņas imperatoru sankcionētajos pirātisma aktos Vidusjūrā, kur kļuva samērā brīvi, patstāvīgi, bet nebija apmierināti. Sakši sāka domāt, kālab ar viņu asinīm slacītās bagātības būtu jāatdod romiešiem, kas jūras kaujās nepiedalījās, ja pēc tiesas un taisnības tās pienākas tiem, kas lējuši savas asinis jūras kaujā. Tad viņi apkāva patriciešu izcelsmes komandierus un Romas pilsoņus, pievāca kuģus, zem romiešu karogiem uzsāka patstāvīgas laupīšanas.

Tā sakši kļuva brīvi, neatkarīgi un bagāti, iesaistīja savā pulkā vēl citus *sax un sklavīnus, saka meklēt paliekamu vietu, lai sāktu cilvēka cienīgu dzīvi. Viņi apbrauca apkārt Ibērijai un Gallijai, jo pa Ronu neiedrošinājās kuģot, kur valdīja Romiešu kara flote un nebija vietu, kur noslēties ar kuģiem, nokļuva Baltijas jūrā, lai atkarotu ziemeļa Ģermānijas kolonijas zemes, bet tās nu piederēja tās īstenajiem saimniekiem − Tīringas valsts rieteņa prūšu jeb svīdru izcelsmes pilsoņiem, kurus romieši novada nosaukuma dēļ sauca pat tīringiem

Sakši ieradās romiešu kuģos un izsēdās sveju Tīringas valsts zvejnieku apdzīvotajā Vācas gala ostas pilsētā un cietoksnī Gāģelē. Tas notika 395. g. m. ē., kad no Romas impērijas atdalījās Bizantija (400).

Tīringi, ieraudzījuši romiešu karogus kuģu mastos, sagaidīja sakšus ar ieročiem rokās. Kad abās pusēs bija apkauti gandrīz visi spēcīgākie kaušļi, sakši sāka sarunas par ierašanās mērķiem. Esot ieradušies, lai sāktu dzintara tirdzniecību, lūgtu svejus, sevišķi tīringus, būt par tirdzniecības starpniekiem un atļaut šiem ierīkot nelielu tirdzniecības punktu tīringu piekrastē. Tāda atļauja tika dota, un tā apmierināja abas puses. Noslēdza tirdzniecības līgumu. Sakši dabūja zemes pleķīti Elbas upes deltas salā, apņēmās nenodarboties ar zemkopību, negūt peļņu no labības un mājlopiem, nepieļaut laupīšanu, zagšanu, kautiņus.

Līgumu sakši pildīja līdz tam brīdim, kamēr vēl nebija apēduši salaupīto pārtiku un lopus. Par tirgošanās uzsākšanu viņi pat nebija domājuši. Sakšu iekundzēšanās Tīringijā bija smieklīga un dramatiska no turpmāko notikumu norises viedokļa. Taču nevainosim cēlsirdīgos un melus nepazinušos tīringus, jo viņi tādus blēžus nebija sastapuši.

Kāds sakšu jauneklis esot nokāpis no kuģa Elbas labajā krastā, apkrāvies ar zelta lietām, krellēm, citām dārglietām un gājis lūgt maizes gabaliņu tīringu zemniekiem, jo esot nonācis badā. Kāds tīrings jautājis:

- Tad kāpēc uz tavas izbadējušās miesas ir tik daudz zelta, ja tu saki, ka tev un taviem brāļiem nav ko ēst ?

- Es meklēju pircēju, ─ atteicis saksis, ─ un nekādam citam mērķim šo zeltu neesmu atnesis. Es tiešām esmu izsalcis, bet vai tad zelts var apmierināt izsalkumu ?

Tad tīrings vaicājis, kāda labuma šis zelts esot, vai tas iegūts godīgi karā un vai viņš par to ir maksājis, ja maksājis, tad cik vai ar kādu mantu aizlicis, bet saksis izvairīgi atteicis:

- Par maksu esmu vienaldzīgs: ja dosi smiltis, tās pieņemšu ar prieku, jo šis zelts ir iegūts karā un nav maksājis neko...

Tīrings sācis izsmiet saksi:

- Tad nāc, es tev par to zeltu piebēršu pilnas stērbeles smilšu, ja jau tev viss tik vienaldzīgs, ko par to saņemt...

Par lielu pārsteigumu tīringam saksis piekritis šādam darījumam.

Tīringi slavēja savu ciltsbrāli. Sakši jaunekli nosodīja. Tad viņš teica:

  - Nāciet man līdzi, augsti dzimušie sakši, lai es jums rādu, kādu labumu jums atnesis mans plānais prātiņš...

  Visi ies arī šim plānprātiņam līdz un paskatīties arī. Puisis upmalas pļavā esot izkaisījis smiltis kā sēklu plāni plānā kārtiņā kādu simts vai divi simti arklu platībā un teicis uz saviem ciltsbrāļiem:

- Augsti dzimušie sakši, ar šīm smiltīm apsētā zeme, ja jūs to nosargāsiet, piederēs jums pēc tiesas un tīringu likuma uz laiku laikiem...

Nu sakši esot sapratuši, ka tas bijis vareni gudrs puisis.

Tolaik tiešām esot valdījis tāds nerakstīts likums, ka katrs drīkst sev paņemt nevienam nepiederošu zemi savā īpašumā, bet ja šo zemi pirms viņa paņēmis kāds cits, bet neizmanto, tad tādu zemi drīkstēja atpirkt vai iekarot godīgā cīņā. Ja nu bija noticis viens vai otrs gadījums, un guvējs zemes gabalu spējis nosargāt pret cita tīkojumiem, kārtīgi apsaimniekot, tad šis zemes gabals pārgājis viņa īpašumā uz tik ilgu laiku, kamēr viņš sēs, pļaus vai ganīs savus mājlopus šai zemē. Ja zemes gabals bijis pamests, tad to drīkstējuši pievākt jebkuri citi tīkotāji ar tādiem pašiem nosacījumiem.

Tīringi apķērušies gan, kādu muļķību pieļāvuši. Daži karstgalvji devušies zemi atprasīt ar ieročiem. Sakši saņēmuši šos tīringu karstgalvjus gūstā, pierādīdami otru nerakstītā likuma patiesību ─ viņi sekmīgi nosargāja zemes gabalu.

Tīringi nu lūdzās, lai atbrīvojot jaunekļus pa labam. Sakši bija ar mieru atbrīvot gūstekņus apmaiņai pret tīringu meitām, kuras būtu ar mieru kļūt par viņu sievām. Tādas jaunavas atradās gan, bet vēl palika pāri daži sakšu puiši, kuriem nevarēja likt pretī brīvprātīgas meitas un tāpēc palikušie gūstekņi kļuva par sakšu vergiem.

Tā sakši esot iekundzējušies Vācās galā, iekarojuši Gāģeli un Recebīteles novadu, ik gadu paplašinādami savu valsti. Sakši ievēlēja savu karavadoni, ko dēvēja par hercogu²¹, izveidodami savu monarhiju, kuru nosauca par Saksijas hercogisti. Pirmais Saksijas hercogs bija Bezpasiāns (‘tas, no kura nav glābiņa’). Bespasiānu dinastijas hercogi valdīja gandrīz 2 gadu simteņus un iekaroja Vācas galā teritorijas, kuras Vācijas kartē ir nosauktas par Saksiju. Jau Bespasiāna Pirmā valdīšanas laikā sakši sasniedza tādu varenību, ka Britānijas lordi pēc Romas sabrukšanas lūdza viņus aizstāvēt pret brīvajām tautām.

Saksijas hercogistē, tāpat kā franku valstī ar mežonīgām metodēm tika ieviesta Romas katoliskā kristiešu reliģija, nodibinātas bīskapistes ar Romas pāvesta kūrijas nozīmētiem bīskapiem, klosteri, mūku brālības, klostera skolas, uzceltas baznīcas katrā pilsētā un ciematā pie muižām visā Saksonijas teritorijā, kura tika arvien paplašināta. Taču sakšu varenību ierobežoja franku valsts, kas izauga par impēriju - 9. gs m. ē. Saksijas hercogiste saskaņā ar Verdenas miera līgumu tika iekļauta franku impērijā. 1180. g. m. ē. Saksija tika sadalīta vairākās feodālās valstiņās, kurās valdīja sakšu markgrāfi²² , bet Vitenberga 1423. g. m. ē. pārgāja Vetinu dinastijas Meisenes markgrāfu un Tīringenes landgrāfu valdījumā, ieguva nosaukumu Saksijas hercogiste. Tajā laikā sakši bija jau daļēji asimilēti Tīringijas svīdros, teitoņos un frankos.

Sakšu hercogi atsavināja zemniekiem zemi, sadalīja saviem augstmaņiem, uzcēla akmeņu mūra pilis ar apaļiem torņiem, kanāliem apkārt, ar paceļamo tiltu, jo baidījās no Vācas gala cilšu dusmām, atcerēdamies nesenos Romas impērijas karus ar barbariem. Kurš no kura mācījās, nav zināms, bet sakšu saimniekošanas sistēma bija identiska teitoņu vadīto muižu saimniekošanas sistēmai Gallijā, kaut gan nodevas nebija tik lielas kā frankiem, lai zemnieki neizputētu. Tāpēc blakus muižām vēl ilgi pastāvēja zemnieku kopienu saimniecības, kuras diemžēl franku impērijas laikā tomēr izputēja arvien pieaugošo nodevu, nodokļu un klaušu darbu dēļ, kas liedza zemniekam apkopt savu zemes gabalu.

Tādā pašā veidā tika saimniekots visās vēlākajās Svētās Romas impērijas un Svētā Krēsla iekarotajās baltu zemēs, kālab, teiksim, latvieši netika asimilēti tā, kā tas būtu noticis krievu kņazu jūgā, jo Svētās Romas impērijas vadošais etniskais kodols vairs nebija tikai alemani un teitoņi, bet pārsvarā gan sakši, ko pierādīja mūsdienu vācu izcelsmes vēsturnieki.