Turpinājums1.Vācas gala ciltis pret Romu
Apstiprinot ievada sadaļā minētos L.Niderles vārdus (191), pakavēšos pie notikumiem Vācas galā, kuri pierāda, ka ne jau visa Romas karavadoņa Germanika iekarotā teritorija, kas sākotnēji iegāja Ģermānijas jeb Germania Romana kolonijā, palika Romas impērijas pārvaldījumā, kā varētu domāt, lietojot šo K.Tacita doto nosaukumu, jo visu, ko iekaroja Roma, izņemot dienvidu Germania Romana, ātri vien atkaroja Vācas gala ciltis. Tam ir vairāki apliecinājumi.
28. g. m. ē. notika Frīzu cilšu sacelšanās. Tai pievienojās sveju ciltis svēbi, hermandūri. Šīs ciltis atguva brīvību, likvidēja Ziemeļa jeb Augšas Ģermānijas koloniju Reinas upes labajā piekrastē, ieskaitot teitoņu dibināto Teitaburgas valstiņu, kā arī Teitaburgas drumus, Hermanduras valstiņu. Tā no šīs Germanika iekarotās ziemeļa teritorijas starp Reinu un Elbu palika pāri tikai tās daļa, kas atradās aiz Reinas kreisā krasta un iegāja Gallia Romana kolonijas teritorijā.
Taču hermandūri pēc kaujām, kas turpinājās vairāk kā 50 gadu, 82. g. zaudēja Magontiākas cietoksni. Kopš tā laika romieši vairs nemēģināja iekarot Augšreinas labā krasta teritorijas, kur atradās romiešus biedējošais Teitaburgas drums (237).
Alemana nodibinātā teitāmu valstiņa Reinas augštecē pirmā kļuva par Germanika vadīto romiešu uzbrukumu objektu Vācas galam. Cīņas pret Germaniku vadīja kāds alemānu ķēniņš Marboroda. Zaudējis kauju, Marboroda ar saviem kaujiniekiem un viņu ģimenes locekļiem atrada patvērumu Sembrijā, kur viņš nodibināja cilšu apvienību, kurā iegāja sembru ķēniņa Kvada vadītā valstiņa tagadējās Čehijas teritorijā. Šī apvienība kļuva par aktīvāko uzbrucēju romiešiem, kas pēc romiešu senajiem rakstiem esot kļuvusi par galveno iemeslu Dāķijas kolonijas dibināšanai.
Markomāni – tā tika dēvēti kāda svīdru ķēniņa Markomāna dibinātās valstiņas iedzīvotāji, kuri līdz 1. gs sākumam p. m. ē. dzīvoja Mainas upes augštecē un pieslējās Franka dibinātajai teitāmu valstiņai, ar kuru pēc franku nostāšanās romiešu pusē izveidojās naidīgas attiecības. Tāpēc viņi kļuva par nākamo Germanika uzbrukuma objektu. Nebūdami gatavi karam, markomāni bija spiesti bēgt, apmesties Donavas upes augšteces kreisajā krastā starp Nabes un Rēgenes upēm. Tā tolaik bija drumu valstība, kurai pieslējās tagadējais Čehijas mežs. Viņi nodibināja savu ķēniņvalsti Maktrēdvina vadībā, kuras novadi ir saglabājuši savu nosaukumu arī tagad. Šiem notikumiem bija sava priekšvēsture.
Aptuveni 8. g. p. m. ē. markamāni pievienojās Marbaroda vadītajai apvienībai Sembrijā, tagadējās Čehijas teritorijā, kur tie atrada atbalstu Kvada vadītajā ķēniņvalstī, jo bija taču sembru etniskie radinieki.
Kad tika nodibinātas Dāķijas un Pannonijas kolonijas Sembrijā, markomāni un kvadi aizbēga, apmetās Bavārijā, kur uzsāka pastāvīgus uzbrukumus romiešiem, sevišķi markomānu bijušajā dzimtenē, kas nu bija Ģermānijas kolonija, no kuras izdalījās Frankonijas brīvvalsts, kas atbalstīja romiešus. Tādējādi viņi atradās starp diviem ienaidniekiem.
Taču tad, kad alemāni par krietnu kalpošanu teitoņu leģionos ieguva brīvvalsts tiesības, Marboroda kļuva par nodevēju un pievienojās Alemānijai, kālab markomaniem un kvadiem atkal vajadzēja pamest dzimteni un glābties no verdzības.
Tajā laikā izcēlās kāds markomānu ķēniņš Armīns.
Armīns (lat. Arminius), sagādāja romiešiem lielu lielās galvassāpes:
z 9. g. m. ē. viņa vadītais karaspēks sakāva Romas leģionu Teitaburgas drumā un mežā, atspieda romiešus atpakaļ uz Reinas upes kreiso piekrasti. Kad Romas impērija mēģināja paplašināt Ģermānijas koloniju Reinas labajā piekrastē, no kā nekas nesanāca Armīna dēļ, jo viņa karaspēks aizdambēja upi un appludināja piekrastes pļavas, pārvērzdams tās neizbrienamā, neizjājamā un neizbraucamā purvā;
z 15. vai 16. g. m. ē. Armīns sagūstīja Romas karavadoni Germaniku, galveno Ģermānijas kolonijas iekarotāju, izveidotāju un faktisko vadītāju, par ko romieši viņam nespēja piedot, turklāt Armīns nekādās sarunās ar romiešiem neielaidās, tā kā romieši nevarēja ar viņu tikt galā ne ar labu, ne ar ļaunu vai spēku;
z 17. g. m. ē. Armīna karaspēks sakāva Romai pārdevušos markomānu leģionu, ko komandēja nodevējs Marbaroda. Kad Marbaroda savervēja jaunu leģionu, Armīna karaspēks iznīcināja to līdz pēdējam vīram no jauna;
z 20. - 21. g. m. ē. Armīns pieprasīja neatkarības atzīšanu viņa vadītajām ciltīm un tajās iegājušo bijušo vergu un sklavēnu pasludināšanu par brīvajiem cilvēkiem. Imperators parakstīja un lika nogādāt Armīnam dokumentu, ar kuru tika atzītas Armīna pieprasītās brīvības un izteikts imperatora solījums, ka viņa zemes Reinas labajā piekrastē paliks brīvas. Tā tas arī notika, jo šajā vietā nākamā Ģermānija meta lielu loku pret rieteni, kad tās teritorija citās vietās pārgāja uz Reinas labo krastu, ieskaitot Reinas upes deltas apvidu.
Šo ziņu Armīns vairs nesaņēma, jo 21. g. m. ē. krita no alemanu cilts nodevēja rokas.
Kāds alemanu virsnieks, redzēdams Marbarodas un romiešu neģēlības, 21. g. m. ē. pārgāja Armīna karaspēka pusē, jo bija redzējis viņa noslepkavošanu, un kļuva par izcilu šī karaspēka karavadoni, sagādādams Romai daudz raižu, ar to atriebdams Armīna nāvi. Tādējādi Armīns nepalika neatriebts. Šī vīra vārds bija Katolds.
Katolds, pēc izcelsmes alemans, apvienoja markomanu, kvadu un gotoņu cilšu karaspēkus, atkal sakāva romiešu leģionus un brīdināja imperatoru par jauna kara sākšanos, ja tas nevēlēsies, lai sāktos jauns markomānu, kvadu, gotoņu un alemanu kopīgais karš pret Romas impēriju, viņam ir jādod kvadu, maromānu, gotoņu un alemanu ciltīm neatkarība, kas netika liegta. Pēc rakstiska imperātora apliecinājumu saņemšanas Katolds sakāva Marbarodas vadīto teitoņu leģionu, nogalināja Marborodu un nozuda franku brīvajā teritorijā, kur vēlāk kļuva pazīstams kā viens no tiem franku vadoņiem, kas nikni nostājās pret romiešiem un par franku neatkarības atzīšanu, kas atkal netika liegta, jo franki faktiski bija brīvi, kaut gan līdz tam kalpoja Romai.
166. - 180. g. m. ē. markomāni un kvadi kopā ar kaimiņu ciltīm iebruka Romas impērijas teritorijā caur bijušo Illīriju un Venetiju, atbrīvot Dienvidu Ģermāniju. Tikai 174. g. romiešiem izdevās apturēt viņu virzīšanos uz priekšu, atspiest pāri Alpiem un Donavas upei, atgūt Dienvidu Ģermānijas teritoriju. 177. g. m. ē. kaujas atsākās un turpinājās ar labiem panākumiem markomāniem un kvadiem līdz 180. g. m. ē., kad Romas imperators Kommods bija spiests izmaksāt viņiem kontribūciju un noslēgt miera līgumu, kurā markomāni un kvadi piekrita par maksu atdot atpakaļ Romai tās teritorijas, kas tai piederēja pirms Markomānu kara sākuma. Tā Roma atdabūja atpakaļ Ģermānijas koloniju, bet markomāni un kvadi atkāpās uz savu dzimteni Bavāriju, kuru Kommods apsolīja atstāt neskārtu un atdot viņu pašpārvaldei.
Romas impērijas laikā Vācas galā iegāja Norikas province ar galvaspilsētu Karnuntu, kas robežoja ar markomāniem un kvadiem, Rētijas province ar galvaspilsētu Vindeliku Rēginu, Augšas jeb Dienvidu Ģermānijas province ar galvaspilsētu Aventiku, bijušo Aventīnas cietoksni, 8. gs nodibināto Mogontiāku hermanduru cilts apdzīvotajā teritorijā Reinas upes labajā piekrastē, kas iegāja Frankonijā kā brīvā franku teritorija, Ziemeļa jeb Lejas Ģermānijas province Reinas lejteces kreisajā piekrastē, kamēr agrākā Ģermānijas teritorija, kurā iegāja Teitaburgas drums, frīzu zvejnieku un svēbu cilts zemes starp Reinu un Elbu, kur atradās svīdru ķēniņa Tīringa vadītā valsts, tās galvaspilsēta Recebītele (tagad Receburga), Gēģele ─ cietoksnis pie bijušās Ziemeļa Ģermānijas robežas bija brīva teritorija Tādējādi no Ģermānijas kolonijas atdalījās Bavārija, Mogontiāka, frīzu un svēbu zemes, Tīringija, Frankonija, Alemanija.
Vācas gala cilšu, alānu, huņņu uzbrukumi piespieda Romas impēriju 395. g. m. ē. sadalīties Bizantijas un Rieteņa Romas impērijās. Iebrukumi Rieteņa Romas impērijā turpinājās un nobeidzās ar to, ka Romas ģermāņu leģions, kuru komandēja alemans Odakrs, gāza no troņa pēdējo imperatoru Romulu Augustu, pēc kā Rieteņa Romas impērija pārstāja pastāvēt, bet tās kolonijas kļuva par patstāvīgām feodālām valstiņām. Taču pirms šī notikuma Vācas galā dzīvoja ne tikai Gentes sclovorum ciltis un dzimtas, bet bija iekundzējušies bijušie Romas kavalērijas leģiona sklavīni, kurus sauca par *sax pēc viņu specialitātes, kas kļuva līdz ar teitoņiem jeb teitāmiem un frankiem par Vācas gala baltu cilšu niknākajiem un viltīgākajiem ienaidniekiem. Tiem bija lemts kļūt par vēl brīvo baltu cilšu iznīcinātājiem un etniskajiem pārveidotājiem, dzimtkungu muižu dibinātājiem un tautu paverdzinātājiem, tā kā vainot Vācas gala baltu ciltis turpmākajos notikumos nevajadzētu, bet viena mācība gan no tā izriet, proti, bijušie militārie vergi, tikuši brīvībā, turpināja Romas tradīcijas, veidodami jaunas impēriskas metastāzes Eiropā, kā ar himeras taustekļiem apvīdami arvien jaunas brīvo baltu cilšu teritorijas un to bijušos saimniekus pakļaudami vergu darbam, etniski pārveidodami pēc sava ģīmja un līdzības. Tas bija kā sociālais vēzis, kura metastāzes izplatījās starp baltu ciltīm un radīja arvien jaunus uzliesmojumus, par ko pārliecināsimies vēlāk. Tad arī būs redzams, ka viņi neļāva baltiem brīvi savas atvases dzīt, kā rakstīja M.Zonenberga.