Turpinājums1. Alānu migrācija
un tās cēloņi
Kopš eneolita alāni dzīvoja Kaukāza kalnos un pamazām virzījās pret ziemeli, atstādami visur savas savdabīgās olas veida mītnes gan Kuras upes ūdens baseinā, gan tagadējā Osetijā, gan Krasnodaras novadā un Donas upei tuvos apvidos, kur viņi sastapās un sajaucās ar sindiem un burtiem, izveidoja arābu senajos rakstos minētas valstis Albāniju pie Kuras upes, Osetiju, Sindalāniju Priekškaukāzā un Burtalāniju Donas upes lejteces piekrastēs.
Santorinas dabas katastrofa skāra arī Kaukāza kalniešus. Āzijas mednieku ciltis karu dēļ meklēja patvērumu Kaukāza kalnos, kur sabiedrojās ar hajiem un alāniem, kuri esot bijuši spiesti apmesties burtu apdzīvotajās zemēs, kur radusies arābu senajos rakstos pieminētā Burtalānijas lielvalsts, bet to apdraudēja Bizantijas ahaju valdnieki. Cīņā pret tiem esot radušies militārie grupējumi.
Kāds burtu, sarmatu, sindu, alānu, roksalānu un citu Hiperborejas gaišmataino cilšu militārais grupējums 371. g. m. ē. esot iebrucis austreņa gotu valstī, sakāvis tās valdnieka Hermanika karaspēku, 375. g. aizrāvis alānus līdzi, pārgājis Donavas upi un pirmo reizi uzstājies pret romiešu leģioniem un pret huņņiem, kas esot ieplūduši Eiropā no Mazāzijas pāri Bosfora šaurumam, aizstāvēdami hetu un pelasgu pēdējo brīvpilsētu, vēlāko Adriānopoli. Kad šī kauja bijusi galā ar romiešu uzvaru, tad Romas imperators esot pavēlējis izturēties pret alāniem ar cieņu. Esot aizgājis pat tik tālu, ka Romas imperators lūdzis alānus izveidot viņa personīgo apsardzi. Dažas alānu kaujinieku vienības tam esot piekritušas. Tā nu Hraciāns izveidojis alānu un huņnu kopīgas vienības cīņai pret tā sauktajiem gotiem un ģermāņiem. Tā alānu spēki esot bijuši kādu laiku sašķelti, kālab viņu kaujinieku vienības tika ierautas karos pret Romas impēriju Eiropā (210).