Turpinājums1. Par etnonīma goti izcelsmi
Pēc vissenākajiem rakstu avotiem Marija Zonenberga mums ir atstājusi pārdomām šādu nedaudz savdabīgu stāstījumu par etnonīma goti jeb gēti izcelsmi.
Kāds helēņu izcelsmes Masīlijas (Marseļas) jūras braucējs un tirgotājs esot aizkuģojis 320. g. p. m. ē. pa Ronas upi, apmetis līkumu gar Ziemeļjūras piekrasti un nokļuvis Baltijas jūrā, kuru šis nosaucis par Mare Suebicum jeb par Svēbu, varbūt Svīdru, jūru pēc viņam pazīstamas Hiperborejas svēbu jeb svīdru cilts nosaukuma. Tur viņš iepircis saules akmeņus (Baltijas dzintaru jeb sukcinītu), kurus vietējie salasot viļņu izmestus liedagā un saucot par saules asarām, smejoties, ja runājot par samaksu, smiedamies saucot šos akmeņus par mēsliem.
Tirgošanās tāpēc esot sanākusi tāda čābīga, jo valoda šiem bijusi tik sveša, ka ne vārda saprast. Šie uzsaukuši Masīlijas tirgotājiem, lai dzenot vien laivas ostā un rādot savas preces, bet masīlietim tas izklausījies kā ''gēthai sueb'', jo svīdru valodā "lai dzen taču ostā" esot skanējis kā "gêht thai hoōbā". Tāpēc šos ļautiņus viņš esot nosaucis par Gothaii un jūru, pie kuras tie esot dzīvojuši par Suebu jūru. Tā nu ar Masīlijas tirgotāja pūlēm sengrieķu un romiešu vēstures anālēs esot ienācis jauns etnonīms goti, kamēr grieķi tos dēvējuši par gētiem.
Pēc jaunākajiem pētījumiem vārdus goti, gotoņi un gēti kā etnonīmus padarīja populārus kāds Bizantijas vēstures hronists Jordāns, kas jaunībā varēja būt tas pats masīlietis vai viņa paziņa, jo Masīlija taču bija pirmā ahaju prinču kolonija Ligūrijā, bet bizantieši bija tie paši ahaji, bijušā ahajavu pirmā vadoņa Zeva pēcnācēji.
Zem pseidonīma Jordāns slēpās Bizantijas galvaspilsētā Konstantinopolē 5. - 6. gs m. ē. dzīvojušais kristiešu priesteris un galma kalpotājs Jakobs Jordaness, kurš sevi uzskatīja par paša izdomāto Gothaii, kā viņš uzskatīja par pareizāku izmainīt masīlieša pierakstus Gēthōb un Gēthai, jeb gotones cilts attālu radinieku un starp mazsvarīgiem dienesta rakstiem atstāja savu rakstu darba "Par gotu izcelšanos un darbiem", kura tulkojumā vai nu apzināti vai arī netīši blakus lietoti vārdi goti un geti it kā divi patstāvīgi etnonīmi (420). Tulkotājs acīm redzami ir sajaucis jēdzienus goti un heti sengrieķu Delosas dialekta rakstībā, ka grieķiem "H" vietā bija "G" līdzīgi krieviem.
Iepazīstoties ar šo tulkojumu, nākas secināt, ka Jordāns ir piešķīris gotiem jeb gētiem (šajā tulkojumā) pasaules telpu, kas agrāk piederēja Herodota skitiem un Tacita ģermāņiem kopā ņemot. Tādēļ tūliņ ir redzams, ka nav vērts pārāk iedziļināties šajā rakstu darbā, jo pēc citiem Bizantijas senrakstiem ir kļuvis zināms, ka pirms Jordāna pierakstiem Konstantinopoles Bazilikas klostera arhīvā ir bijis kāds cits apcerējums par gotiem, kas esot pazudis (420 - ievads).
Krievijas 18. gs vēsturnieks A.Lizlovs, atsaukdamies uz Šafaržīku, rakstīja, ka Vācas gala vidienes cilšu valodā šis vārds esot varējis skanēt kā Goth ‘dievi, dievišķie, dievišķā tauta’, kas Jordānam labāk paticis par grieķisko Gēthai, kaut gan tā pamatā esot bijis prūšu vārds Gothōb, kas nozīmējot ‘kuģu piestatne’.
Teiktais sakrīt ar M.Zonenbergas rakstīto. Taču krievu un latviešu valodās raksta: “gotoņi - austrumģermāņu ciltis. Mūsu ēras sākumā atceļoja, domājams, no Skandināvijas uz Baltijas jūras dienvidu piekrasti, Vislas lejteces apvidū. 2. gs sāka virzīties uz dienvidaustrumiem un 3. gs 1.pusē sasniedza Dņepras (ostgoti) un Dņestras (vestgoti jeb vezegoti) lejteci, bet 4. gs pieņēma kristietību, izveidoja cilšu savienību, ko 375. g. satrieca huņņi. Gotu priekšmeti atrasti arheoloģiskajos izrakumos Brestrišinas tipa kapulaukos (3. - 4. gs), Baltkrievijas PSR, Dorosā pie Sevastopoles, un citur. Krimā raksturīgi apbedījumi tā sauktajos akmens pagrabos'' (88).
Tas tā varēja būt, jo pirms 56 gadiem, Otrā pasaules kara laikā, tiku lasījis, ka goti esot pakļāvuši daļu Sembrijas un likuši maksāt nodevas arī kuršiem. Nodevas esot bijušas lielas. Kurši sūtījuši savu delegāciju pie gotu valdnieka un panākuši nodevu atcelšanu.
Minētajās enciklopēdijās par gētiem tika rakstīts tā.
"Gēti (gr. Gēthai) - dakiem jeb doriešiem radniecīgas trāķiešu ciltis. 1. gs p. m. ē. dzīvoja Donavas lejteces apvidū. Nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. 1. gs vidū p. m. ē. izveidoja savienību ar dakiem (vad. Burebista). 29. - 27. g. p. m. ē. gētu apdzīvotās teritorijas iekaroja romieši un 106. g. iekļāva Dāķijas provincē" (88).
"Lielajā Padomju Enciklopēdijā" bija vēl teikts, ka "Buberista (lat. Buberista) bija ģermāņu cilšu vadītājs cīņās pret Romas impēriju 1. gs vidū p. m. ē...", skaidrojumā par gotiem - “gotu valdnieks Buberista 1. gs p. m. ē.”, tā kā nevar zināt, vai šiem skaidrojumiem var ticēt, jo katrs rakstīja savu. Taču visvairāk gotu vārds tika daudzināts karu sakarā, jo viņi kopā ar citām baltu ciltīm, tā sauktajiem sarmatiem, alāniem, huņņiem nikni cīnījās pret Bizantiju un Romu.