2. Gotu kari
Pirmās ticamās ziņas par gotiem, kuru vārds tika pārņemts Romā no minētajiem senrakstiem imperatora Kommoda valdīšanas laikā, parādījās Markomāņu karu laika dokumentos (166. - 180. g. m. ē.) sakarā ar gotu piedalīšanos šai karā.
Šajos dokumentos sākotnējā gotu dzīves vieta netika norādīta, bet goti tika minēti kā militāras kaujinieku vienības, kas tika sauktas arī par ķeltiem. Pēc Markomāņu kara gotu pulks pēc uzbrukuma Romai esot atspiests Melnās jūras piekrastē, kur gotu karotāji esot palikuši rūtu un rieteņa sindu galā (Baugainē) un dzīvojuši no 182. g. līdz 215. g. m. ē., bijuši pazīstami pēc ostgotu vārda (59).
Pēc šī notikuma netika nekas rakstīts par gotiem.
222. - 235. g. m. ē. vārds goti atkal parādījās Romas rakstu avotos: goti kopā ar huņņiem esot iebrukuši Romas kolonijā Dāķijā un ieņēmušu pusi šīs teritorijas, atbrīvojuši vergu dzimtas (Gentes sclovorum), kuras pēcāk esot iesaistījušās šajā karā. Pāris gadu vēlāk goti kopā ar huņņiem esot pakļāvuši gandrīz visu Mezijas provinci un piespieduši tās prokuratoru izmaksāt viņiem lielu kontribūciju zeltā un ik gadu maksāt nodevas par viņu zemju izmantošanu.
Bizantijas imperatora Filipa valdīšanas laikā goti esot iekarojuši visu Dāķiju, pārgājuši Donavu un aplenkuši Breslavas cietoksni. Tas noticis 244. - 249. g. m. ē., kad pēc Breslavas aplenkšanas šīs Romas provinces prokurātors atkal esot izmaksājis gotiem milzīgu izpirkšanās maksu. Tikai tad goti esot atgriezušies dzimtenē, kuras atrašanās vieta romiešu rakstos nav norādīta.
251. g. m. ē. goti no jauna esot iebrukuši Mezijā un Trāķijā, iekarojuši zemes līdz pat tagadējai Varnas pilsētai. Tai pašā gadā viņi esot sakāvuši Bizantijas karaspēku, iekarojuši un pakļāvuši Krimu, Tauriju, iebrukuši Bosporas valstī, Mazāzijas kolonijas līdzīgi baltajiem huņņiem un doriešiem. Tas esot darīts tādēļ, ka Mezija, kas atradās tagadējās Bulgārijas dienvidaustreņa apgabalos, esot viņu dzimtene. Ja tas tiešām bija tā, tad nākas atcerēties, ka šajās vietās dzīvoja dorieši – pelsagu un hetu bēgļu un rūtu ciltis.
270. g. m. ē. gotus esot sakāvuši Romas leģioni, bet divus gadus vēlāk goti, baltie huņņi, sembri, visur esošie ķelti, alāni un citas ciltis atkal iebrukušas Dāķijā, Trāķijā un Mezijā, pieprasījušas romiešiem izpirkuma maksu.
Kopš 272. g. m. ē. goti esot apmetušies Dāķijā, kuras atkārtotas iekarošanas laikā šie esot nogalinājuši imperatoru Klaudiju un viņa dēlu, kas vadījuši romiešus leģionus šajā karā pret baltu ciltīm un atbrīvotajiem vergiem. Pēc citiem rakstiem šis gods piederējis huņņiem.
Šajos karos goti esot sadalījušies divās karalistēs: ostgotu jeb austrumgotu greitungu cilts (Ostgotten, Greitungen) karalistē, kas esot atradusies Melnās jūras ziemeļa piekrastē starp Dņestras un Donas upēm, kur dzīvoja sindi un rūti, bet pret ziemeli - sudāvi, pret ziemeļrieteni - sembri; vestgotu jeb rietumgotu karaliste jeb Tervingija (Westgotten, Wezegothaen, Therwingii), kas esot atradusies Dāķijas austreņa pusē, kur dzīvoja sembri un dienvidu sudāvi. Tervingi tad esot arī bijuši šie gaišmatainie dienvidu sudāvi un sembri, starp kuriem esot bijuši melnie un brūnie huņņi (420).
Tajā laikā (272. - 333. g. m. ē.) uzbrukumi Romai esot apsīkuši, jo notikušas iekšējas cīņas par varu, teritorijām, pret huņņiem, sarmatiem, alāniem, par ko ir jāšaubās, jo viņi visi taču karoja pret impērijām kopīgi un sadzīvoja draudzīgi.
Tervingijā pēc šīm iekšējām cīņām priekšgalā esot nostājies ķēniņš Hermanrihs, kurš esot pakļāvis sudāvus, lejiešus, latgaļus, prūšus, burtus, tambovus, piespiezdams tos maksāt lielas nodevas.
Pēc Jordāna vārdiem Hermanriha valstība esot stiepusies no Oderas upes pret rītausmu, viņpus Donas un Volgas upēm, līdz Ūralu kalniem, Priekškaukāzam, ziemeļa galā - līdz Ziemeļu Ledus okeāna jūrām (420).
Pēc citiem avotiem tervingi (Therwingii) bija sudāvu cilts, kas dzīvoja meža stepes novados tagadējā Polijā un Ukrainā, trīs gadus kāvās ar ostgotiem (36. - 369. g. m. ē.), par ko Jordāns gan pūta un stenēja par savas "dievišķās tautas" likteni būt sakautiem tervingu augstās karošanas mākas dēļ, ne vārda neteikdams vairs par karu ar sūdu dakšām, kā viņš stāstīja par gotu sagaidīšanu Austrumeiropā, kur ciltis karu neesot pazinušas, pat ieroči tām neesot bijuši, bet pēc trim paaudzēm, skaties un brīnies vien, šie sakāvuši Jordāna dievišķos gotus.
Lai nomierinātu ostgotus pēc lielās sakāves, Bizantijas imperators Flāvijs Valents 376. g. m. ē. esot atļāvis tiem apmesties impērijas teritorijā, kur tie kādus divus trīs gadus nodzīvojuši mierīgi, bet pēc tam atkal esot sākuši uzbrukt (59). Koalīcijā pret ostgotiem 368. g. m. ē. esot piedalījušies alāni, sarmatu cilts roksalāni, lejieši, pat huņņi pārgājuši Donas upi un ielauzušies ostgotu teritorijā, izdzenājusi šos uz visām pusēm. Kopš tā laika ostgotu impērija un greitungi pazuduši (346).
Taču Jordans rakstīja, ka 378. g. m. ē. gotu karš pret Bizantiju atkal esot gājis vaļā. Šajā karā esot kritis Austreņa Romas imperators Flāvijs Valents (Flavius Valentus, 326. - 378. g. m. ē.). Pēc šī kara goti esot pārcēlušies uz Mazāziju, kur karojuši ar grieķiem (420).
Ap 455. g. Mazāzijas goti kopā ar balto huņnu vadoni Ati esot iebrukuši Pannonijā, bet 499. g. m. ē. - Itālijā. Pirms tam, 421. g. m. ē., goti esot karojuši Spānijā un Gallijā kopā ar ķeltiem, vandaļiem un alāniem, kur palikuši un izveidojuši vestgotu (saliešu) valsti ar Romas atļauju, bet salieši bija tie paši teitoņi, alamani un franki, tikai ne sveju cilts. Tātad kādam bija politiski izdevīgi radīt šo etnisko intrigu, lai iebrucējus vienādotu ar baltu ciltīm kā tagad Latvijā.
No teiktā bez liekiem skaidrojumiem ir redzams, ka seno rakstu sastādītājiem, starp tiem arī Jordānam, kas sevi uzskatīja par gotu pēcnācēju, īstas skaidrības nebija ne par gotiem, ne par gētiem, ne arī par huņņiem un Gentes sclovorum.
Tā kā goti bija ienācēji, tad viņi dažu gadu simteņu laikā nevarēja tā savairoties, lai radītu tik lielu impēriju, kādu ir aprakstījis Jordāns, lai pārstaigātu visu Eiropu un dibinātu lielas gotu valstis. Tāpēc, kā jau tas bija jautājumā par skitiem, sarmatiem, jo sevišķi par ķeltiem, huņiem un alāniem, šīs ziņas ir jāuzskata par stipri pārspīlētām, jo nav iespējams izšķirt, kur un ar ko kāvās tā vai cita baltu vai ienācēju cilts.