2. Citi mēģinājumi
izdibināt patiesību
P.J.Šafaržīks (Šafāriks)14A rakstīja vārda ķelti izcelsmes sakarā, ka ''skordiski un boji nogādāja ne mazums vergu caur Maķedoniju uz Illīriju; starp tiem bija arī tikko izbēgušie nākamo slāvu jaunekļi, kuri nonāca Atēnu un Keltojas pilsētas vergu tirgū..., bet pēc tam kļuva par Bizantijas un Romas sklavēniem, jo bija labi karotāji...'' (384).
Pirms 2. pasaules kara izdotajā Kijevas hronikā bija rakstīts, ka poļāni jeb poļi, slovēņi un rhossi esot nākuši no Gentes sclovorum, kas esot atbrīvojušās no verdzības kaut kur Donasvas upes piekrastē pēc Romas impērijas sabrukšanas, bet pēc tam kļuvuši par vergiem Bizantijā. Šis fakts tika minēts arī visās vācu valodā rakstītajās un Latvijas pirmās brīvvalsts gados izdotajās senās vēstures grāmatās. Padomju Savienībā pēc 1950. g. izdotajās Krievijas tapšanas hronikās šo rindu vairs nebija - tās cenzūra izņēma.
Plīnijs14B, uzskaitīdams tās Gentes sclovorum, kurus romieši pārņēma no helēņiem mantojumā Trāķijā 79. g. m. ē., kad bija nepieciešama kaut kāda tautu un vergu etniskā inventarizācija, rakstīja, ka ''A Cimmeris accolunt Maeotici, ... Vall, Srbi, Arrech, Zing, Pses ...'' (232), t .i., “No Meotikas jeb Azovas jūras apkārtējās telpas... (ir nākuši) vallu15, serbu, areču16, zingu17, psu18 (Gentes sclovorum)” un piebilda, ka tās esot vairumā palamas, bet īstos vārdus viņš nezinot (232).
D.Ilovaiskis, Krievijas 19. gs vēsturnieks, runādams par slovēņu (krievu etnosa īsteno senču) etnisko izcelsmi Plīnija izteikumu sakarā, atzina, ka ''šī mīkla paliek neuzminēta, jo ne Plīnijs, ne arī Ptolamajs14C nav devuši nekādu skaidrojumu, kas ļautu spriest, ko tādi vārdi nozīmēja, turklāt Ptolamajs šos vārdu lietoja, aprakstīdams Hvalinas (Kaspijas) jūras piekrasti, Terekas upes un Keravnijas (Kaukāza kalnu dienvidaustreņa) apvidu no ģeogrāfiskā viedokļa" (383).
Vācijas zinātnieks Šlecers rakstīja, ka ''Vispirms mums būtu bilstami pāris vārdi par srbi (Serbier). Kad helēņi pa ausu galam sadzirdēja vārdu Sibīrija, viņi no tā radīja priekšstatu par Spor, kā sauca etnosa iedīgli jeb sēklu helēņu izloksnē. Sajaucot šos vārdus un nezinot ne izrunu, ne jēgu, radās vārda sibīri saīsinājums Srbi"(380).
Pēc Ptolamaja otru reizi šo vārdu pieminēja Bizantijas imperators Konstantīns ap 959. g. m. ē., runādams par melnīgsnējiem srbi, kādreizējiem Dāķijas vergiem, kuri esot dzīvojuši kaut kur tagadējās Ungārijas nomalē, kādā vietā, kuru tolaik esot saukuši par Boikii, bet viņiem blakus esot dzīvojuši baltie srbi jeb horvāti. Kā vieni, tā arī otri esot bijuši vergi, kas nokļuvuši vīkingu pakļautībā pēc atbrīvošanas. Kāds Pavānijas ģeogrāfs esot iebildis Konstantīnam, ka viņam esot zināmas daudzas un dažādas bijušo vergu dzimtas, kuras senāk saukuši par Gentes sclovorum, starp tām bijuši arī Konstantīna pieminētie melnie Sibīrijas srbi un baltie horvāti, kuru sākotne neesot īsti zināma, bet horvāti nepiederot pie srbi, par ko esot pārliecināts (380).
Čehs Vecerads 1102. g. m. ē. pārrakstīja tolaik izplatīto Salamona vārdnīcu un atstāja savas piezīmes pie vārdiem sarmati un srbi: ''Sarmate qui Srbi tum dicti a serendo it est quasi sibiritīū'', bet citā vietā: ''Sababaite proprie currentes vel Sibir vivantes Zirbi'', tas būtu: šie sarmati, srbi, sibiri, zirbi nebija nekas cits, kā sibīrieši, ieceļotāji no Sibīrijas, kas antropoloģiski neatšķīrās no citām baltu ciltīm, kālab bieži tika jaukti ārējās līdzības dēļ (380).
Svētais Konstantīns teica, ka ''avāri kļuva par Scloveni (t. i., par militārajiem vergiem), bet viņus (šos avāru vergus) vēl sauca par sabīriem jeb sibīriešiem, norādot vienīgi vietu, no kurienes tie ienāca, nevis kādu noteiktu tautu'', bet dzejnieks un etnogrāfs Šafaržīks no tā iztaisīja savu secinājumu: ''starp slāviem bija sabiri jeb serbi'' (375), kas tā arī izgāja pasaulē kā vadošajām aprindām patīkams autoritatīvas personas atzinums, bet par agru priecāties, jo Šafarzīks taču rakstīja, ka: ''no šiem slāviem (lasi: bijušo militāro vergu pēctečiem) aizklīda pasaulē vairākas ciltis, kuras katra sevi nosauca vai nu pēc zināmā pirmā kņaza vārda vai arī pēc tās vietas, kurā tie apmetās dzīvot pēc brīvlaišanas: vieni atnāca pie straujas upes, kuru par Morāvu sauca, un nosauca sevi par morāviem, citi nosauca sevi par čehiem sava pirmā vadoņa Čeha vārdā..., bet sclove bija baltie horvati (illīri), serbi jeb srbi un horutāņi. Pārējie Dāķijā bija sklavēni − militārie pusvergi, no kā arī radies vārds slāvi. Viņi iekaroja sev jaunu dzīves telpu, kamēr pārējie palika atbrīvošanas vietā vai atgriezās dzimtenē, ja bija nākuši no pašām senākajām Eiropas ciltīm. Taču sklāvji, sklavēni un sklavīni nebija vienas etniskās izcelsmes cilvēki, kā daži domā, kālab runāšana par senslāvu ciltīm un to kopīgiem senčiem ir kļūda...'' (381). Būdams patiess pret vēsturi, Šafaržīks savos pētījumos atzīmēja, ka šīs dzimtas kļuva par ciltīm daudzus gadu simteņus pēc brīvības atgūšanas, pakāpeniski iekarodamas sev dzīves telpu, sākumā pārņemdamas gan iekaroto baltu cilšu valodu un kultūru, kuras tiem pašiem nebija, bet viņos bija ieaudzināta militārisma varaskāre. Tā pakāpeniski radās savdabīgās, šķietami kopīgās valodas un katram jaunajam etnosam sava kultūra. Tātad slāvu valodu un kultūru šķietamā tuvība radās senās ide valodas un seno baltu cilšu kultūras iespaidā, ja runājam par tā sauktajiem Eiropas slāviem.
Bija ļoti daudz vergu dzimtu, kuras baltu ciltis atbrīvoja no Grieķijas, Bizantijas un Romas impēriju verdzības, bet tās par brīvību pateicās, uzkundzēdamās atbrīvotājiem un rīkojot pret tiem genocīda aktus, kā to darīja viņu bijušie saimnieki, jo neko citu viņi neprata.