3. Rūģi, vilči, bodri, lenči,
volineri un citi
Ieskatam Gentes sclovorum likteņos pēc atbrīvošanas no verdzības, pakavēsimies pie dažām dzimtām, kas atrada dzīves telpu Rieteņa un Ziemeļa Eiropā, sevišķi Rūģenes pussalā, par kurām Krievijas rusomāni noraudāja ne vienu asaru vien, tiekdamies ieviest padomisku kārtību šo bijušo dzimtu bijušajās dzīves telpās.
Rūģenes (Rügen) pussalā (pēc 10. gs p. m. ē. tā bija sala) un pret dienvidu no tās romiešu senrakstos tika minētas no Gallijas kolonijas aizbēgušas četras patstāvīgas Gentes sclovorum − rūģi, no kuriem esot cēlies pussalas nosaukums, lenči, vilči un sorbi. Šīs dzimtas tur esot dzīvojušas izkaisītas teritorijā no Oderas ietekas līdz Ķīles fjordiem vismaz kopš 3. gs p. m. ē. Rūģi, lenči, vilči un sorbi tika minēti arī Tacita darbā par ģermāņiem kā ģermāņu dzimtu kopības (43). Arī pēc normaņu sāgām rūģi, vilči, bodri, lenči un dolenči esot bijuši Gallijā un Ģermānijā (Reinas un Donavas upju augšteces province Romā) sveju atbrīvotie svešu tautību vergi. Taču blakus tam vācu zinātnieki ir savākuši no romiešu senrakstiem un vācu hronikām tiešākas ziņas par šīm tautiņām, kas radās no sveju atbrīvotajiem Gallijas vergiem (400).
Vilči ienāca vēsturē vēl tajos laikos, kad sveju galā vēl nebija iekundzējušies duņčinieki jeb sakši, tātad pirms 4. gs m. ē. Korvejas Vūdekinds savos sakšu dzīves aprakstos pieminēja vietējo cilšu apvienošanos cīņai pret sakšiem kāda vietējās ciltis valstiskā veidojuma virsaiša Vilka (vācu Wolf) vadībā, no kā esot radies šis valstiskās atšķirīgu cilšu apvienības nosaukums vilči (213).
Franku karavadonis un misionārs Kārlis Martels pieminēja vilčus Eiropas ķeizaru anālēs pirmo reizi 738. g. m. ē., bet franku imperators Kārlis Lielais minēja vilčus 789. g. m. ē. tajā sakarā, ka tie esot uzbrukuši franku robežsargu posteņa noliktavām un tās aplaupījuši. Tajā laikā viņiem esot bijušas 10 − 12 militāras nometnes franku valsts ziemeļa pierobežas drumos, kuros esot bijuši nolīsti klajumi zemkopības vajadzībām. Baieras ģeogrāfi 9. gs m. ē. rakstīja, ka vilči nemaz neesot cilts, bet gan dzimtu kopienu militāra apvienība, kurā esot iegājušas ķešu, čirčipānu, tolenzu un rēdu (Kesiner, Zirzipaner, Tolenser, Redärier) dzimtu kopienas, kuras viņu bijušā kopīgā vadoņa vārdā esot dēvētas par vilčiem (400).
Vīkingu senrakstos pieminētas vilču dzimtu kopienas volineri, pommeri un ukri, kuras it kā esot aizgājušas no Sembrijas, no kā esot cēlies vietvārds Pomerānija, kuram esot romāniska izcelsme, jo pommer esot lietots nozīmē “tiem jau deguns kā kartupelis”, imitējot senprūšu cilti piemaru nosaukumu "pēc burtiska, pārprasta un ironiska skanējuma svešā valoda runājoša cilvēka uztverē" (383).
Tātad pommeri nebija senslāvu cilts, bet gan sveji, kas dzīvoja jūras malā.
Volineru vārds ir nācis no pazīstamā vīkingu cietokšņa Volinas jeb prūšu valodā Elīnas nosaukuma, kurā tā sauktie volineri esot kalpojuši par sargiem un bijuši tā sauktie k/lbxrb ‘ļaunie cilvēķeļi’, kādēļ atsevišķi krievu un poļu šovinisti tos nosauca par ļutičiem (kr. ļūtij ‘ļaunais’) un uzskatīja par saviešiem, krievu ideologi ─ arī par savējiem.
Poļu zinātnieks N.Koļesņickis atzina, ka volineriem nebija nekāda sakara ar vilčiem, ka par volineriem sauca tos dažādas etniskās izcelsmes cilvēkus, kuri iesaistījās vīkingu kustībā un kļuva par vergiem Volinas cietoksnī, kādēļ daži zinātnieki nepamatoti esot uzskatījuši volinerus par Gentes sclovorum − bijušajiem Romas vergiem, saukuši par ļutičiem jeb ļūdičkiem, senslāvu cilti (399).
Ukru dzimtas esot dzīvojušas augstāk pret straumi no pomerāņiem Oderas upes kreisajā piekrastē, Vācas galā. Viņiem esot bijušas 5 - 6 dzimtu zemkopības un piemājas lopkopības kopienas. Kaut V.Sedovs viņus dēvēja par senslāvu cilti, bet patiesībā ukru etniskā piederība nav zināma (400), kaut gan latviešu vārds ukri nozīmē 'ļoti cītīgi strādātāji' un nāk no ide *euk- 'pierast, būt piesietam (pie vienas dzīves vietas vai darba)', arī 'savs kakts, piem.: Ukru pagasts Dobeles rajonā netālu no Lietuvas robežas.
No valodnieciskā viedokļa šis etnonīmiskais vārds varēja nākt vienīgi un tikai no prūšu un sveju vārdu *ucka ‘augša, augšpuse, augšpus’ un ruggis ‘rudzi, rudzu roga” salikuma saīsinājuma kā vietvārds, piemēram, Augšrogas, Rudzgaļi, Augšas Rudzaiši, jo šo novadu zemnieki bija pazīstami kā rudzu maizes gādnieki kopš bronzas laikmeta (125), tātad ukriem nebija nekāda sakara ar bijušajās Romas Gentes sclovorom jeb senslāvu ciltīm.
Bodru vārds ienāca vēstures anālēs franku un sakšu kara laikā, tātad 8. gs beigās m. ē., kad bodru vārdā tika nosaukta karavīru grupa, kas esot uzstājusies pret franku karaļiem sakšu pusē, paši nebūdami sakši, bet pēc tam kopā ar frankiem esot kāvušies ar dāņiem un sakšiem, aizstāvēdami paši savu teritoriju pret katru, kas esot mēģinājis to aizskart. Viņus šajos karos esot vadījis Bodris, no kā arī esot cēlies šis etnonīms pēc romiešu paražas saukt nezināmas tautas, kas cēlušās no militāriem grupējumiem, vadoņu vai ieroču šķiras vārdā..
Bodra bruņotās vienības esot nākušas no Meklenburgas novada, tagadējās Vismāras pilsētas apkaimes, kur tiem esot bijis savs pilskalns, pastāvējušas vairākas zemkopības kopienas, bet jūdu un arābu tirgotājs Ibrahims ibn Jakubs esot apmeklējis šo pilskalnu 965.g. m. ē. un savās ceļojuma piezīmēs to sauca par Velligardu (‘Raganu, velnu pilsētu’), turpretī Saksonijas anālēs šī pilsēta tika nosaukta par Mihelensburgu (995. g. m. ē.), no kā radies Meklenburgas (‘Miķeļa pilsētas’) nosaukums. Pazīstamais hronists Brēmenes Ādams to sauca par Megapolis die Rede, kas būtu jāsaprot kā paša nepārbaudīta fakta pieminējums nozīmē 'kā stāsta, tā esot lielpilsēta'. Dāņu ķēniņu anālēs var atrast nosaukumus Rērika, Roirika, bet šīs pilsētas iedzīvotājus sauca par rerēgiem, kas atbilst tam, ka slovēņu iekarotajā Novgorodā (‘Jaunpilsētā’) par valdniekiem tika uzaicināti brāļi Rerihi, kuri pēc normaņu sāgām nākuši no Rūģenes pussalas Roirikas, kurš piederējis Rēriku jeb Roiriku dinastijai, no kā esot cēlies Rūģenes pussalas nosaukums.
Baieras ģeogrāfi bodrus dalīja patstāvīgās dzimtās, kuras esot apvienojis kāds vadonis vārdā Bodris, bet bodri neesot kāda viena tauta, jo esot sastāvējusi no daudzām zemkopības kopienām, kuru vairums esot vagru cilts piederīgie. Norvēģijas vīkingi sauca bodru centrālo etnisko grupu par Stārisgardas (Oldenburgas ‘Vecpilsētas’) vagriem, kam kaimiņos esot dzīvojušas palābu dzimtas, bet par palābiem esot saukta kāda vienas etniskās izcelsmes vergu dzimtu kopiena, kas esot iegājuši Bodra aizsardzības karavīros, taču patiesībā savas melnīgsnējās ādas krāsas un melno matu dēļ esot saukti par vārņiem ( vācu Warnigeren). Kā vagriem, tā palābiem, roirikiem un vārņiem esot bijis savs vadonis jeb saimes vadītājs, kas esot bijis pakļauts bodru kopienas vadonim Bodrim, turklāt Bodri esot bijuši valdnieku dinastija, kas valdījusi daudzas paaudzes Meklenburgas novadā (399).
Ranni esot bijusi Gentes sclovorum grupa Vācas gala ziemeļrieteņa galā, kas esot izdalīta no viļčiem un bodriem 10. gs kā normaņu vīkingu cietokšņa Rannas algoto sargu ģimenes, bet kurā vietā Rannas cietoksnis atradās, nav noskaidrots. Taču V.Sedovs rannus nosauca par nelielu senslāvu cilti, bet Rannā dzīvoja normaņi (400).
Astotajā gadu simtenī bodri un vilči nonāca Saksijas ietekmē un tādēļ konfliktēja ar franku karaļa Kārļa Lielā armiju. Tādējādi šīs apvienības 9. gs m. ē. nonāca Svētās Romas impērijas ģermāņu karaļa Ludviga interešu lokā. Viņš sakāva un pakļāva bodru un vilču cilšu grupas savai ietekmei.
Vācu karaļi Heinrihs Pirmais un Otons Pirmais šos Meklenburgas novadus pievienoja Svētajai Romas impērijai, pakļāva Magdeburgas ercbīskapam un markgrāfam. Taču bodri esot izmantojuši markgrāfa varas vājumu un nodibinājuši savu Rūģenes ķeizaristi Mstu, jeb Mīstru, kuras nosaukums esot nācis no pirmā ķeizara vārda. Dānijas ķēniņš Haralds Zilzobis esot izprecinājis šim Mīstram savu māsu par cieņas apliecinājumu un par kopējām cīņām pret Svēto Romas impēriju. Izmantojot vīkingu palīdzību, 1043. gadā esot nodibināta obodrītu (‘to, kas ap Bodri pulcējās’) valstiņa, kuras galvaspilsēta esot bijusi Mīsta. Šajā valstiņā esot iegājušas pāri palikušās vilču, dāņu, rūģu un sveju lauksaimnieku un zvejnieku dzimtu brīvās kopienas (400). Tātad obodrītu valsti nevar uzskatīt par slāvu valsti.
Dāņu avotos (sāgās) minēti vergu tirdzniecības centri “Vagrīna jeb Vagina ar Oldenburgas cietoksni” (lat. Vagina ‘dzemde’), “Stargardas tirgus” un “Brandenhūzenes osta Bodrijā” (400).
Patiesībā šī “Vagīna ar Oldenburgas cietoksni” bija jau minētais obodrītu vergu tirgotāju centrs, kas atradās Rūģenes pussalas stāvajā kaļķakmeņu kraujā pie Veismāras (tagad Vismaras) līča. Tajā esot iegājusi bijušo Romas kolonizatoru Rērihu dzimtas nocietinātā pils Oldenburga (‘Vecpilsēta’) ar cietoksni, kuru esot licis uzcelt romiešu kara vadonis Germaniks Germania Romana kolonijas paplašināšanas laikā, bet Stargarda bija tā pati Oldenburga (‘Vecā pilsēta’) krievu valodā, kuru Vācas galā sauca par Meklenburgu jeb Megapoli. Normaņi sauca šo cietoksni par Ralāsvīku jeb Rallsvīku, t.i., par treniņu nometni, kurā sagatavoja vergu medniekus un laupītājus (399).
Arheoloģija šīs hipotēzes par senslāviem galīgi iznīcināja:
(1) vecākie apskatāmā Meklenburgas novada kultūrslāņi bija radušies vismaz 2. g. tk p. m. ē. un piederēja senprūšu senkultūrai, kura bija izplatīta Baltijas jūras dienvidu piekrastē no Nemūnas līdz Reinai;
(2) nekādi pierādījumi jaunas senkultūras cilts ienākšanai līdz Romas impērijas iekarojumiem starp Reinu un Elbu un poļu iekarojumiem tagadējā Austreņa Prūsijā netika atklāti, taču pēc 2. gs p. m. ē. Meklenburgā tika uzceltas mūra celtnes un mūra žogi ap torņa veida pilīm un dzīvojamām ēkām ar visiem Romas atribūtiem, kas apliecina jau zināmu vēstures faktu - Meklenburga kļuva par Romas impērijas Ģermānijas kolonijas ziemeļa provinces centru, kas nepastāvēja ilgi (191).
Daži papildus pretargumenti slavofīliem izriet no J.Hermaņa kunga rakstā minētajiem faktiem - tai pašā krājumā par vīkingiem un senslāviem (400). Tie ir šādi.
Rūģenes Rerihu dzimta esot vedusi vergus pa Elbu un Oderu uz leju no Morāvijas, apstādamies pusceļā kādās slēptās meža apmetnēs, kur viņiem esot uzbrukušas vietējās ciltis un atbrīvojušas vergus, kas bijuši viņu ciltsbrāļi un ciltsmāsas.
Pēc arābu senrakstiem Meklenburgā kādā 1158. gada dienā vergu ķērāji esot pārdevuši austrumzemju tirgotājiem 700 dāņu izcelsmes vergu un verdzeņu, bet kādā citā arābu dokumentā esot teikts, ka tā sauktie "bodri" esot bijuši vergu tirgotāji no Meklenburgas, ieradušies Kurzemē un aicinājuši kuršus pārdot tiem savus vergus. Kurši teikuši, ka viņiem vergu nav, bet tālākas sarunas varētu notikt tikai tad, ja par katru Apoles iedzīvotāju tie maksāšot podu sudraba (~ 25 - 30 kg). Starp bodru atvestajiem maiņas vergiem esot bijuši svīdri, dāņi, sorbi, veneti un brēmenieši. Bodru jaunekļi esot saskaitušies par tādu atbildi, vilkuši zobenus ārā no makstīm un bļāvuši, ka savākšot vergos visus kuršus bez maksas, ja negribot tirgoties, bet spēki bijuši vāji - bodri bijuši spiesti bēgt, atstādami savus vergus Kurzemē, kur tie esot saukti par vendiem, jo esot senas umbru cilts piederīgie. Tātad šie vergi nebija romiešu, bet gan vīkingu samedītie baltu cilšu vergi.
Tajā pašā dokumentā esot teikts, ka šie vergu tirgotāji ieradušies no Rūģenes pussalas kāda par kņazu uzmetušos vergu tirgotāja, bijušā Romas darboņa cietokšņa, kurš esot piederējis Romas kolonijai Ģermānijai jeb Germania Romana (Ebenda, Cap. 30, S. 99), bet Dānijas bodru izcelsmes vīkotājs Heinrihs Lauvassirds esot atvedis pa Elbu uz Meklenburgu lielu vergu baru no Dienvideiropas, kurus esot nopirkuši arābi. Šie vergu tirgi Meklenburgā esot notikuši divas trīs reizes vienā gadā (Helmold II/101, wie Anm. 118, S. 352).
Bodras tirgotāji esot uzturējuši starptautiski atzītu vergu tirgu Prāgā un Krakovā, kur nonākuši sembri, prūši, sudāvi, poļi, čehi, slovaki, slovēņi, horvati, grieķi, kā arī Mezijas srbi jeb sorbi. Prāgā un Krakovā vergturi Bodra vadībā esot pārdevuši arī dzintaru, kažokādas, vaska rituļus, ūdensputnu spalvas, māla traukus, bronzas un sudraba rotas lietas, kuras sazaguši un salaupījuši vīkošanās. Bodru preces esot atšķīrušās no normaņu vīkingu precēm ar to, ka tās neesot bijušas pārtaisītas, pārkaltas, - tātad esot pārdevuši sazagto mantu tiešā izsolē. Bodris vēl esot izcēlies ar sevišķi briesmīgu cietsirdību un mežonību vergu ķeršanā, salīdzinājumā ar normaņiem (Helmold II/101, wie Anm. 118, S. 252).
Etniskā ziņā Bodra bandas esot bijušas raibas. Tajās esot darbojušies gan slovēņi, gan poļi, gan serbi, gan arī visādi salašņas, kas tīkojuši iedzīvoties mantā un slavā bez sevišķām pūlēm. Turcijas muhamedāņi, kuri sevišķi labi maksājuši par baltajām mazgadīgajām verdzenēm, jūdi, arābi, kuri krituši uz spēcīgām baltajām jaunavām, dzintaru un labām kažokādām, esot ieradušies Prāgā un Krakovā divas reizes gadā uzpirkt no Bodra izlasīti poļu, prūšu, kuršu, igauņu, līvu, rošu, sorbu, leišu, sudāvu un citu Baltijas jūras baseina tautu verdzenes valdnieku un bagātnieku harēmiem. Tas esot fiksēts 965. gada arābu dokumentā (Ibrahim ibn Jakub, bei G.Jacob, Arabische Berichte, wie Anm. 65, S.12).
Ibrahims ibn Jakubs esot apliecinājis vēl plašāku bodru, slovēņu, rūsu un vīkingu uzturētā un organizētā vergu tirdzniecības tīkla pastāvēšanu visās pazīstamajās tirdzniecības vietās Eiropā, kuras arvien papildinājušās ar jauniem vietvārdiem: Prāga, Krakova, Bolgāra, Meklenburga, Ranna, Gdaņska, Volina, Retra, Hamburga, Brēmene, Birka, Āhena, Kaupanga, Lindisfarma, Londona, Tartasa, Kvidlinburga, Nuizburka, Ģente, Dullburka, Lisabona, Sibasuna, Buāmija, Kijeva, Lādoga, Grobiņa, Talsi, Rīdzene, Palanga, Novgoroda, Pržemišļa, Gāģe, Gāģele, Vladimīra, Jaroslavļa, Bulgāra (Kazaņa), Finamuine, Sarsa (Krimā), Itiļa (Astrahaņa), Madsuna (Somu jūras līcī), Būka, speciālais jaunu meitenīšu tirgus Astarkuūsna (Somu jūras līča piekrastē), Ašlanda u.c. pilsētas un tirdzniecības vietas visos Eiropas nostūros, kuras esot uzrādītas tā sauktajā Mazajā Idrisas kartē. Šo karti esot atstājis pieminētais tirgotājs Ibrahims ibn Jakubs 11. gs. beigās un 12. gs sākumā, bet līdz tam laikam, respektīvi, līdz franku Kārļa Lielā impērijas laikiem, etniskas izmaiņas Vācas brīvajās teritorijās un Prūsijā nav notikušas (400).
Viens no slavofīlu argumentiem slāvu cilšu pastāvēšanas pierādīšanai bija tā saukto senslāvu saistība ar gotiem. No minētajiem aizvēstures faktiem izriet, ka huņņi un goti tiešām bija saistīti ar Gentes sclovorum gan kā vergi, gan arī kā atbrīvotāji no verdzības Dāķijā un citās Romas impērijas kolonijās, kamēr etniskā ziņā paši huņņi, goti un šie Gentes sclovorum bija visai nenosakāmi, turklāt par vergiem kļuva arī baltu cilšu piederīgie, kuriem nebija nekāda cita sakara ar tā saucamajiem slāviem, kā vien kādreiz bijusī kopīgā verdzība.