1. Velesa grāmata
Velesa grāmata - tā tika nosaukts senkrievu rakstu piemineklis uz bērza tāsīm, kurā starp senā Zemes dieva Velesa jeb Velna un citu dievību aprakstiem bija stāstīts par slovēņu senču izcelsmi pirms verdzības. No šī pieminekļa, kamēr tas nokļuva līdz lasītājiem pēc kāda baltgvardu virsnieka izvazāšanas pa Eiropu, bija palikuši tikai daži tāšu gabaliņi, no kuriem varam uzzināt šādas ziņas (109).
Tajos laikos, kad huņņi iebruka Septiņupē, tur esot dzīvojusi kāda ģimene, kas apzinājusies sevi atšķirīgu no citiem esam. Tā esot ierauta bēgļu straumē un nonākusi Eiropā, kur nokļuvusi verdzībā, bet goti tos esot atbrīvojuši. Pēc tam viņi esot aizklīduši Mazāzijā, atkal nonākuši verdzībā (109).
Atcerēsimies, ka par Septiņupi sauca usunu cilšu vēsturiski ģeogrāfisko apgabalu pie Balhaša ezera, kurā tiešām ietek 7 lielas upes: Ili, Karatāla, Biēna, Aksū, Lepsū, Emeļa un Ajagūza. Tātad šī dzimta ir nākusi no usunu zemes. Tā kā tajā laikā Vidusāzijā bija paklīdušas daudzas impēriju atraidītās un no impērijām bēgošās ciltis, tad nebūtu jēgas mēģināt uzminēt, kādas etniskās saknes ir bijušas šai, Velesa grāmatā minētajai dzimtai. Visvairāk ticams, ka viņi nāca reizē ar huņņiem.
Minētās dzimtas izceļošanas sākums esot meklējams kādus 1000 gadus pirms ostgotu ķēniņa Hermanika nākšanas pie varas. Tā kā Hermaniks nodūrās 375. g. m. ē. pašos spēka gados, nodzīvojis ne vairāk par 30 - 40 gadiem, tad minētā dzimta varēja izceļot no Septiņupes ne agrāk par 800. g. p. m. ē. Velesa grāmatu esot uzrakstījis kņazs Vladimīrs Kijevas kņazistes pirmsākumā, tātad ne agrāk kā 150 - 200 gadus pēc minētās dzimtas izceļošanas no Septiņupes novada.
“Ciltstēva ģimene” esot apmetusies "Centrālajās stepēs, Zaļajā zemē, kur divas upes un viņu deviņas pietekas tecēja un zemei valgmi deva" (109), kas skan pēc Mezopotāmijas raksturojuma, bet šīs zemes esot bijušas biezi apdzīvotas, kālab "nācās jaunas dzīves vietas meklēt". Pēc tam viņi esot uzzinājuši, ka pret ziemeli esot daudz brīvu zemju. Tāpēc esot nolēmuši doties jaunos meklējumos.
Velesa grāmatā minētie augstie kalni ceļā uz Mezopotāmiju, bet pret ziemeli viņi esot šķērsojuši platu upi un nonākuši Melnajos kalnos, − tā senatnē sauca kalnainos novadus tagadējā Bulgārijā un Rumānijā - Trāķijā, Pannonijā, kas bija Romas impērijas, vēlāk Bizantijas impērijas kolonijas (380).
Herodots apliecināja šajā sakarā, ka ''Jonijā ir divi klintīs cirsti neķītri uzraksti par hetu valdnieka māti, kurai piegulējis kāds vazaņķis, kas rakstīti svešā valodā - viens ceļā no Efesas uz Fokeju, otrs - no Sardiem uz Smirnu. Kā vienā, tā arī otrā vietā tie ir viena un tā paša karavīra izcirtumi 4,5 elkoņu (2420 mm) augstumā, kurš labajā rokā tur šķēpu, kreisajā rokā − loku. Tam pārējais bruņojums atbilstoši ir ēģiptiešu un etiopu piederības” (123). Pēc zinātnieku domām šos nekrietnos uzrakstus iekala Āzijas tautu vergi, kurus heti atbrīvoja no verdzības Grieķijas Mazāzijas kolonijā ap 9 . - 8. gs p. m. ē. (89). Tā kā pasaulē ir zināma tikai viena cilts, kuras vīrieši plātās ar saviem "panākumiem" pie sievietēm ar visrupjākiem vārdiem, tad šis paradums var labi pakalpot par etniskās piederības pazīmi, kuras saknes slēpās poligāmiskajās ģimeņu attiecībās.
Persijas valdnieka Kambisa dēla Kira I valdīšanas laikā (558. - 529. g. p. m. ē.) Persijā tiešām bija ienākusi kāda platgalvaina, melnīgsnēja un sarkanmataina, skaitliski ļoti neliela cilts. Tās vīrieši esot bijuši lieliski karotāji. Tāpēc Kirs I tos esot par algotņiem nolīdzis. Šie sarkanmatainie jaunekļi esot piedalījušies karā pret Ēģipti, Akādu, pēdējiem hetu ķēniņiem. Kad kari esot beigušies un algotņi palaisti savā vaļā, tad sarkanmataiņi esot kļuvuši par vergiem, daļēji aizbēguši uz Eiropu un iejukuši citās tautās. Aizbēgušie esot sprieduši, ka labāk pametīšot šo savu mazo un neauglīgo zemīti, jo tagad, kara mākslu apguvuši, šie varēšot iekarot sev lielāku zemi viņpus kalniem un jūrai, kaut kur kalnu viņā pusē aiz jūras, tātad Eiropā. Taču viņi nonāca verdzībā vispirms Grieķijā, pēc tam Romas impērijas Trāķijas provincē, pēc tam Bizantijā, kur viņi kalpoja par sklavēniem − militārajiem vergiem. Viņu paliekas apbrīvoja vīkingu konungs Olafs aptuveni 825. vai 830. g. m. ē. un nogādāja Ladogā par vīkingu cietokšņa sargiem. Tur mēs viņus sastapsim pastāstā par krievu laikiem.
Tādējādi šie cilvēki, kas, atzīdami sevi par militārajiem vergiem, sauca sevi par slovēņiem. Viņi nekādi nevarēja izveidot savas ciltis ne Centrālajā, ne Austreņa Eiropā, ne arī piederēt pie kāda mistiska senslāvu etnosa, kas jo sevišķi sarežģī jautājumu par senslāvu izcelsmi un senslāviem vispār, izslēdz kopīga senslāvu etnosa pastāvēšanu, ja neņem vērā, ka pēc Romas sabrukuma iznāca brīvē daudzas vergu dzimtas, kas meklēja paliekamu vietu dzīves uzsākšanai.
Tātad Velesa grāmatā bija rakstīts par vienu nelielas bēgļu ģimenes piedzīvojumiem, kuri aprāvās jau pirmajos dzīves gados svešumā, nevis par senkrievu etnosu.