1. Balto, melno un brūno
huņņu baltie valdnieki
No pēdējiem 20. gs tulkotajiem romiešu rakstiem ir kļuvuši zināmi 4. − 5. gs m. ē. dzīvojušo huņņu tādi vadoņu un valdnieku vārdi kā Uldis, Donats, Atis un Hārtons, kuri vadījuši balto, melno un brūno huņņu cīņu pret Romu. Šo balto valdnieku karaspēkā bijuši gan brūnie, gan melnie, gan gaišmatainie jeb baltie huņņi (191).
Bizantijas valdnieks Eipatorijs 398. g. m. ē. esot uzbrucis huņņiem, lauzdams pamiera līgumu un pieaicinādams talkā ostgotus. Huņņi sava komandiera Ulda vadībā esot sakāvuši Heinca vadītos ostgotus, pārmānījuši tos savā pusē un uzbrukuši Romas provincēm Trāķijai un Mezijai. Taču romiešiem esot izdevies uzpirkt melnos huņņus, kādēļ Uldis esot bijis spiests atkāpties, bet kad "vestgoti" Fritigerna vadībā esot forsējuši Donavas upi un iegājuši Trāķijā, tad lieli huņņu pulki esot gājuši šiem palīgā cīnīties pret Romu, kas Eipatoram esot it labi paticis, jo Romas impērija esot apdraudējusi Bizantiju (404).
Feodosijs, kas mantoja Bizantijas valdnieka troni, mūsu ēras 379. gadā esot sakāvis melnos un brūnos huņņus. Taču tie nekur neesot aizgājuši projām. Kad Feodosijam esot vajadzējis uzsākt cīņu pret otru Bizantijas valdnieka troņa pretendentu Maksimu, tad melnie mongoloīdi, brūnie aziāti un baltie huņņi Ulda vadībā gājuši palīgā.
Tikko ieguvis Feodosija labvēlību un izmantodams sadursmes Bizantijas valdnieka galmā, baltais huņņu valdnieks Uldis esot sapratis, ka bīstamāka par Bizantiju esot Roma, kas esot tīkojusi pakļaut Bizantiju. Tāpēc huņņi esot nostājušies Bizantijas valdnieku pusē un esot sākuši uzbrukumus Romas impērijas austreņa puses kolonijām no melnās jūras piekrastes – Trāķijas līdz Dalmacijai, atbrīvodami šīs un citas Illīrijas teritorijas, palaizdami brīvībā dažādo tautību vergus un verdzenes, izlaupīdami romiešu muižas un noliktavas, nogalinādami muižu pārvaldniekus, vergu uzraugus un sakaudami šo muižu un provinču leģionus, izrādot apbrīnojamu karošanas māku.
Pēc tam huņņi Ulda vadībā esot iebrukuši Armēnijā, bet tā vietā, lai izceltos karš starp huņņien un Armēniju, armēņu karaspēks esot apvienojies ar melno, brūno un balto huņņu Ulda vadīto karaspēku, kas ar milzīgu pārspēku pār romiešiem esot iebrucis Kapadokijā un Sīrijā, iztukšodami arī šīs Romas impērijas provinces (404).
Par balto huņņu esamību Senās Romas dokumenti apliecina vēl šādus balti, melni un brūni "huņņiskus" brīnumus, kas pavisam runā pretī rakstiem, sevišķi padomju ideoloģiski noskaņoto aizvēstures rakstu apcerētājiem par huņņu briesmu darbiem un slepkavībām Eiropā, par mežonīgumu un zemo kultūras līmeni.
Kad Romas austreņa provinču prokurātori un legāti 412. g. m. ē. esot veduši sarunas ar huņņiem par miera līguma noslēgšanu, huņņu sūtņus esot vadījis kāds Donāts, bet romieši viņam neesot uzticējušies, jo šis bijis pārāk balts, salīdzinot ar viņa melni mongoliskajiem un brūni aziātiskajiem huņnu bariem, kāpēc Donatu esot uzskatījuši par ķeltu, jo ne tikai Donāts, bet arī huņņu bari esot bijuši bruņoti ar ķeltiem, kas esot bijuši viņu galvenie ieroči. Romieši neesot sapratuši ko domāt, ko nedomāt par ķeltiem, kas esot bijuši viņu galvenie ienaidnieki. Tāpēc esot noraidījuši Donatu, kura vietā šie ķeltiem bruņojušies huņņi esot atsūtījuši kādu tumšmatainu vīru vārdā Hārtonu, kas esot bijis balts kā ģermānis, ķelts vai galls, bet ar brūnām acīm, melniem matiem kā srbi un stādījies priekšā kā huņnu karalis (rex).
Hārtons, kas esot tomēr darbojies, kā pats izteicies, pēc huņņu virskaraļa Donata norādījumiem, esot saņēmis no romiešiem lielu izpirkšanas un piekāpšanās maksu, lai saņemtu atpakaļ vismaz Dalmaciju un Illīriju, kas apgādājušas Romu ar pārtiku, pie tam Romas pusei ik gadus vajadzējis maksāt huņņiem lielas nodevas, atteikties no jebkādas iejaukšanās Donavas kreisās piekrastes teritorijās.
430. g. m. ē. par huņņu ķēniņu esot kļuvis Rūass, kurš bijis gaišmatains un zilacains. Viņa palīgi un vienību komandieri esot bijuši Oktārs un Modris. Rūasa valdīšanas laikā huņņi un Romas impērija esot apmainījusies ar diplomātiem. Pēc Rūasa nāves huņņi esot sadalījušies atsevišķās karalistēs, ko pārvaldījuši Rūasa brāļa dēli Bleids un Atis, kura vārds dažos vēstures avotos rakstīts kā Atils.
Pēc Rūasa nāves Konstantinopole esot atteikusies maksāt huņņiem nodevas. Tāpēc 441. gadā Atis un Bleids esot apsēduši Konstantinopoli un piespieduši Feodosiju II nomaksāt gan parādus, gan noslēgt jaunu līgumu, gan nomaksāt vēl lielu izpirkšanās maksu par huņņiem nodarītajiem zaudējumiem, jo pretējā gadījumā huņņi draudējuši uzbrukt Konstantinopolei un sagraut tās varenību. Feodosijs esot bijis spiests piekāpties huņņu prasībām.
445. g. m. ē. Atis esot ieguvis viengaldnieka (viengaldnieks ‘ķēniņš, kas sēž apspriežu galda galā un visu nosaka’) titulu, esot atkal atsācis uzbrukumus Romas austreņa provincēm, atbrīvojis Dāķiju, jo Roma esot pārstājusi maksāt Donata un Hārtona nolīgtās nodevas.
448. g. m. ē. ticis noslēgts miera līgums ar Romu. Huņņu valstī nu esot iegājusi visa Dāķija, Donavas upes kreisā piekraste no Singu Dūņām (tagad Belgrada) līdz Sistovai, kura agrāk esot bijusi Romas province. Dāķijā izvietotās Gentes sclovorum (sklāvju, sklavīnu un sklāvēnu dzimtas) esot brīvlaistas, starp kurām esot bijušas ķeltu, gallu, ģermāņu, aziātu, negroīdu izcelsmes Gentes sclovorum. Romiešu dokumentos esot apgalvots, ka to esot izdarījuši baltie, melnie un brūnie huņņi, kaut gan 12. gs hronikās šajā godā tika celti skiti, goti, alāni un citi dienvidu stepju barbari.
Baltā huņņa Ata armijā esot iegājušas arī Gentes sclovorum, kuras tikušas atbrīvotas no verdzības. Taču pēc Bizantijas hronikām šie Gentes sclovorum esot izrādījušies nodevēji, jo Roma esot šiem sasolījusi brīvību un labu maksu romiešu leģionos. Tāpēc šie pārbēdzēji esot aizgājuši kalpot Romas armijā un karot pret saviem atbrīvotājiem (392). Taču jaunākie pētījumi, sevišķi ungāru vēsturnieku pētījumi, to neapstiprina ─ nodevība neesot notikusi.