2. Eiropas huņņu valstiskums
un sabiedrība
Huņņu valsts pašā Eiropas centrā tiešām ir pastāvējusi, jo tās karaļu vārdi ir ierakstīti huņņu līgumos ar Romas impēriju par tās austrumu provincēm, - tie bija tīri baltiski cilvēku vārdi, turklāt šie huņņu karaļi tika dēvēti par baltajiem huņņiem, raksturoti kā gaišmataini, zilacaini, liela auguma cilvēki ar baltu ādu. Tāpēc varētu domāt, ka vai nu huņņi pakļāvās Eiropas baltiem, kas ir mazāk ticams, vai arī viņu vidū bija Sibīrijas balti, kas kopā ar melnajiem mongoloīdiem, brūnajiem aziātiem un usuniem, kopā ar lopu bariem ienāca Eiropā cauri Sibīrijai no Āzijas, kad tur nodibinājās Haņu dinastijas Ķīnas impērija, kas vajāja usunus, huņnus, nākamos somugrus un citas no jauna saradušās nomadu tautas.
F.Altheims rakstīja par huņņu aristokrātisko un mantiski bagāto kodolu, kas senajos grieķu, romiešu, sīriešu un ēģiptiešu rakstos esot dēvēts par baltajiem huņņu vadoņiem, ap kuriem esot pulcējušās pārējās klejotāju lopkopju un daļēji arī zemes kopēju ciltis un bijušie Romas raibu raibās etniskās izcelsmes bijušie vergi.
Jordāns rakstīja, ka Katalaunas kaujā baltā huņņu valdnieka Ata pusē esot piedalījušies 180000 vīru. Tompsons esot aprēķinājis, ka Eiropas huņnu valstij esot bijusi 20000 - 30000 vīru liela dažādu tautību armija (404).
Huņnu Centrālās Eiropas valsts sabiedrība esot dalījusies mantiski atšķirīgos noslāņojumos, kuros esot manāmas feodālisma iezīmes. Huņņu augstākajai aristokrātijai (gr. logadeV ) esot piederējušas dzimtmuižas (alodi).
Pārējā huņņu tautas masa esot pulcējusies ap šīm muižām kā dzimtu lopkopības un zemkopības kopienām, kāpēc varot domāt, ka tās esot bijušas Romas impērijas Pannonijas, Dākijas un Trāķijas muižas un cietokšņi. Šīs kopienas Eiropas huņņu valstī esot atšķīrušās no aziātiskajām militārās demokrātijas kopienām (Hiung nu), kuras agrāk Āzijā esot bijušas cilšu un dzimtu brīvprātīgās federācijas locekles, pie kam ne Āzijas Hiung nu tipa, ne arī Eiropas huņņu kopienās neesot pastāvējusi ne dzimtcilvēku, ne vergu kārta, kaut gan mantiskā nevienlīdzība ir bijusi izteikta ļoti asi, pēc kuras vērtētas dzimtas.
Huņņu Eiropas valsts valdniekam esot piederējusi liela vara kara lietās, kas esot balstījusies uz viņa autoritāti, nevis uz vardarbību vai sodiem, kamēr iekšlietas esot kārtojusi un saskaņojusi kopienu padome. Esot pastāvējusi taisnīga iegūtā laupījuma līdztiesīga sadalīšana pēc nopelniem karā, nevis pēc mantiskā stāvokļa. Nopelnu svarīgumu esot izlēmusi kopienu vadoņu sapulce, neaizmirstot apdāvināt arī nabadzīgos lopkopjus un ganus, mātes un vecos cilvēkus, kas neesot bijuši karā. Tā esot zīmēta huņņu valsts iekārta senajos rakstos (404).
Vēsturnieks Tompsons strīdējās pretī un teica, ka tas esot bijis agrāk, kad huņņi esot nodevušies produktīvajai lopkopībai, bet kopš 5. gs m. ē. huņņu valsts esot bijusi viens vienīgs marodieru bars, kas pārticis tikai no laupīšanas, pakļauto mongoļu, aziātu, somugru un baltu cilšu briesmīgas ekspluatācijas (404).
Ungāru zinātnieki pierādīja, ka
z huņņi bija lopkopji no sākta gala līdz pat viņu asimilācijai citās tautās, kurās tie ieviesa intensīvas produktīvās lopkopības metodes;
z blakus lopkopībai huņņi kopa sējumus pārtikai un lopbarībai, vāca sienu;
z huņņi bija dažādu cilšu brīvprātīga apvienība, kurā iegāja arī tā sauktie baltie barbari, pie kam tieši šie baltie barbari ietekmēja huņņu apvienības ievirzi lauksaimniecībā un cīņās pret Romas impēriju kā senu ienaidnieku;
z nav neviena fakta Tompsona minētās pakļauto cilšu nežēlīgās ekspluatācijas pierādīšanai, - tādu nav arī citos huņņu dzīves aprakstos. Izdaudzinātais huņņu marodierisms izpaudās vienīgi attiecībās pret Konstantinopoli un Romu kā apzināta ienaidnieku valstu saimniecības graušana, kaut gan nekur nebija minēts, ka huņņi būtu slaktējuši vietējos iedzīvotājus vai jebkurus citus cilvēkus, izņemot vergturus;
z demokrātija Eiropas huņņu valsti tiešām pastāvēja un izauga no sākotnējās cilšu konfederācijas militārās demokrātijas kā pretstats Ķīnas, Bizantijas un Romas impēriju despotijām, kuras šīs ciltis un dzimtas ienīda;
z huņņu saimnieciskās dzīves augsto līmeni apliecina vēl tas, ka viņi pārdeva liela auguma jājamos zirgus romiešiem, bizantiešiem un kaimiņu ciltīm;
z lietoja pilsētu aplenkšanas un mūru graušanas mašīnas, kādu nebija Bizantijas un Romas leģioniem;
z Atis un viņa valstsvīri varēja sarunāties gan huņnu, gan latīņu, gan grieķu, gan arī gotu un barbaru valodās. Viņiem bija sava rakstība. Viņi prata lasīt latīņu valodā noslēgtos līgumus un sapratās latīņu valodā rakstiski un mutiski; neviena barbaru valsts nav parādījusi interesi par huņņiem kā par ienaidniekiem pretēji agrākajiem apgalvojumiem;
z ar huņņiem kopā cīnījās visi barbari, konkrētāk - alāni un baltu ciltis, kuras sauca par ķeltiem. Barbaru valstis atbalstīja huņņi, bet arī huņnu cīņu pret Romu visaktīvākajā veidā atbalstīja barbaru valstis, proti, piedaloties un vadot šos uzbrukumus. Tā, piemēram, Burgundijas karaļa Gundara karaspēks, kurā bija tikai huņņi, iebruka Romas impērijas Beļģikas un Arecas provincēs Gallijā 435. g. m. ē., bet šis kopīgais karaspēks tika sakauts.