Turpinājums 1
Pompejs Gnejs Lielais (106. - 48. g. p. m. ē.) bija nācis no Jupja dzimtas, kuras pārstāvji pārvaldīja bijušo Vezuvijas novadu Neapoles līča piekrastē un savu vārdu dabūjuši no šī novada romiešu uzceltās Pompeju pilsētas nosaukuma. Viņš atbalstīja Gaju Mariju. Tāpēc pēc Cezāra vadītā valsts apvērsuma Gnejs Pompejs aizbēga uz Ēģipti, kur Jūlijs Cezārs noorganizēja viņa nogalināšanu.
Krass (lat. Crasus) Marks Licīnijs (115. - 53. g. p. m. ē.) bija Sullas piekritējs, politiskais darbinieks, patricietis, kas Sullas valdīšanas laikā iedzīvojās lielā bagātībā. Ietilpa triumvirātā kā viens no valsts vadītājiem, bet 54. g. p. m. ē. tika pārcelts par konsulu Sīrijas provincē, kur pēc gada krita kaujā pret partiešiem.
Cezārs (lat. Caesar) Gajs Jūlijs (102. - 44. g. p. m. ē.) bija senas patriciešu Jūliju dzimtas atvase, kara vadonis, politiskais darbinieks, rakstnieks, kalpoja par kara vadoni Mazāzijā. Pēc Sulla nāves 78. g. p. m. ē. viņš atgriezās Romā, kur ieņēma kara tribūna7, edila8, pretora9 amatus, bet kopš 60. g. p. m. ē. kļuva par triumvirāta locekli. Pēc Krasa nāves cīņa ar Pompeju par varu izvērsās pilsoņu karā. Uzvarējis Pompeju kaujā pie Farsālas 48. g. p. m. ē., Cezārs Gajs Jūlijs koncentrēja savās rokās gandrīz visus laicīgos un garīgos amatus, oficiāli tika kronēts Jupitera templī par Romas imperatoru10. Kopš tā laika Romu oficiāli nosauca par impēriju.
Cezārs Gajs Jūlijs bija tā persona, kas, pretēji marksistu uzskatam, ka vēsturi rada tautas, kļuva par tā laika visļaunāko kara noziedznieku.
Vēl būtu jāmin vairāki citi Romas imperatori un kara vadoņi, kas organizēja un vadīja baltu cilšu iznīcināšanu. Starp tiem imperators Augusts, kas pabeidza Romas impērijas paplašināšanu un uzsāka tās nostiprināšanu, kas beidzās ar krahu: kad vadzis ir pilns un to noslogo vēl un vēl, tad tas neizbēgami lūst. Tā par bija ar impērijām.