Turpinājums 2
Kara noziedzniekus esmu nosaucis, bet kas viņus sauks pie atbildības vai vismaz nosodīs un atzīs apskatāmos notikumus par noziegumiem pret cilvēci? Kas notika turpmāk ?
Apskatāmo periodu raksturoja vairāki vēsturiski notikumi, kuri izmainīja Eiropas etnisko karti un norisinājās šādā hronoloģiskā secībā.
58. - 51. g. p. m. ē. Romas impērija iekaroja Rieteņa baltu cilšu apgabalu no Rēnas (Reinas) upes augšteces kreisā krasta līdz Atlantijas okeānam un Pireneju kalniem, kuru romieši nosauca par “Viņpusalpu Galliju”, kā arī novadu starp Po upi, Alpu kalniem un Vidusjūru, kuru nosauca par “Šaipusalpu Galliju”. Šie kari norisinājās Jūlija Cezāra tiešā vadībā. Taču viņa pēctecis Romas imperātors Augusts 16. g. p. m. ēras visus Rieteņa novadus nosauca par Galliju, kuru sadalīja četrās Romas kolonijās jeb provincēs, kuru vēsturiskie nosaukumi Francijā saglabāti.
Par Gallijas iekarošanas centru kļuva Narbonas pilsētcietoksnis un osta Vidusjūras piekrastē, kas nonāca Romas pārziņā pūniešu kara laikā, 218. - 217. g. p. m. ē., kur tika izvietoti Romas leģionāri, algotņi un jūras kara flote, kas ņēma dalību Rieteņa gala iekarošanā.
Romieši sauca Rieteņa gala ciltis par helvetiem (lat. hell- salikteņos ‘gaišs’ + veat ‘ sens, seni’, tātad par ‘senajiem baltiem’) vai latviešu valodā par ‘gaišmatainajiem senajiem iedzīvotājiem’, kurus dēvēja par ķeltiem, jo viņu galvenais ierocis bija kara cirvis ķelts, pie tam viņi runāja ļoti senā ide kopvalodas dialektā, atstāja senkultūru, kuru arheoloģijā pazīst ar Ķeltu senkultūras nosaukumu, kālab šis vārds viņiem pielipa pat tagadējos vēstures rakstos. Taču šis nosaukums nav vēsturiski patiess, jo Rieteņa galā runāja vairākos dialektos, ne tikai tā sauktajā ķeltu valodā.
Otrs, romiešu atstātais, vēsturiskais Rieteņa gala cilšu nosaukums bija galli, kas patapināts no plaši izplatītā latīņu vārda gall ‘gailis’, kā romieši nosauca ligūrus un umbrus, kuru karavīri nēsāja pie bruņu cepures gaiļa spalvas par dienesta atšķirības zīmi, turklāt tas sasaucās ar seno baltu valodās plaši lietoto novada nosaukumu gals.
Līdz 25. g. p. m. ē. tika iekarota kalnu Umbrijas ziemeļa gals, kur kalnu pārejas apsargāja varonīgie selāsu jeb Umbrijas sēļu cilts robežsargi, neļaudami ienaidniekam ielauzties tagadējās Šveices un Austrijas teritorijās. Romas leģioni tika pagriezti pret rītausmu, bija spiesti atkāpties, jo nācās pārvarēt kalnu grēdas, lai tiem tiktu klāt.
15. g. p. m. ē. tika iekaroti Rieteņa Alpu novadi, kur dzīvoja umbri un starp tiem iejukušās citas baltu ciltis. Nepilnos 10 gados noslēdzās umbru Alpu teritoriju iekarošana līdz Donavai un pakļaušana Romai, noslēdzās ettrusku iznīcināšanas kampaņa. Viņi ienāca Alpos no rieteņa puses pa pārejām.
13. - 8. g. p. m. ē. tika iekarota Pannonijas province, kura atradās tagadējās Serbijas, Bosnijas, Slovēnijas, Horvatijas teritorijā. Šajā teritorijā tūliņ sāka celt muižu nocietinātās pilis, ieviest vergturību un Romas kārtību. Tā kā pelasgi, umbri un illīri pēc sakāves aizbēga uz citiem baltu cilšu apgabaliem, piebiedrodamies ķeltu kustībai, jaunajiem kungiem nācās ievest svešzemju Gentes sclovorum (‘vergu dzimtas’), jo baltu vergi vai nu aizbēga vai izdarīja pašnāvību, atteikdamies kalpot romiešiem, izņemot atsevišķus cilvēkus. Tādēļ baltu vergu nepietika, kaut gan tie tika slavēti par zināšanām un prasmi lauku un mājlopu kopšanā, ko nepārzināja karojošie romieši.
Tajā pašā laikā vai pāris gadus vēlāk imperatora piegulētāju dēli, tagad leģionu komandieri Tibērijs un Drūzs, ielenca un pakļāva umbru salāsu cilts un ķeltu apvienības kopējiem spēkiem aizstāvētos Latenas novada cietokšņus. Nostiprinājušies umbru cietokšņos, romieši sāka paplašināt teritoriju līdz Donavas upes augšteces labajam krastam un izveidoja Norikas, Rēcijas un Vindelikas provinces, kurās turpinājās brīvo cilšu uzbrukumi no Vācas gala. Atšķirībā no citām provincēm, Norikā, Rēcijā un Vindelikā netika ievesti sveši vergi, toties tika izvietoti algotņi.
12. g. p. m. ē. romieši uzbruka Vācas gala Augšreinas ciltīm un pakļāva tās Romas jurisdikcijai, nodibināja Ģermānijas provinci. Tā tika nosaukta dibinātāja Germanika vārdā un ietvēra ziemeļa (Reinas lejtece līdz Elbai) un dienvidu (Alemānija) Ģermānijas provinces. Taču ziemeļa province drīz vien tika atkarota.
8. g. m. ē. nodibināja Pannonijas koloniju. Illīriju sadalīja Dalmacijā un Pannonijā, bet Trajāna valdīšanas laikā šajās teritorijās radās Rētijas, Norikas, Mezijas (Mīzijas) provinces.
Tur tagad ir bijusī Dienvidslāvija, kurā iegāja daudzas tautas. kas līdz šim laikam nav radušas mieru un karo savā starpā. Arī tas ir Romas impērijas nopelns: vienā maisā taču nevar bāzt nesaskanīgas tautas, kuras katra grib pašapliecināties. Tātad romanizācija bez kāda vadošā etnosa klātbūtnes un darbības neiznāca sekmīga - palika pārāk liela baltu cilšu etniskā substrāta ietekme šajos novados gan valodā, gan kultūrā un raksturā, kālab tā sauktie slāvi (bijušie vergi) vēl tagad runā kādā no senbaltu cilšu dialektiem, kas sajaukti attiecīgi ar romāņu un grieķiskajiem dialektiem. Tālab neprāši saka, ka slāviem esot bijusi sava senā valoda, kas nu absolūti iet garām vēsturiskajai patiesībai.
9 . - 10. g. m. ē. tika iekarots Ziemeļa Reinas sveju apgabals, kuru romieši drīz vien zaudēja Vācas gala cilšu uzbrukumu dēļ. Tas tika iekļauts Ģermānijas provincē.
27. g. m. ē. Illīrija tika atdalīta atsevišķā provincē, kuras ziemeļrieteņa daļā no Donavas vidusteces līdz Apenīnu pussalas dienvidu austreņa daļai, sākotnējā jeb vecajā Illīrijā, senajā Umbrijā, kuru jau 2. - 1. gs p. m. ē. pakļāva Roma, dzīvoja agri helenizētie un romanizētie dalmāti, liburni, istri, pannonieši, dārdāni un vēl visādu citādu etnosu iedīgļi. Kaut gan pirms tam te runāja ide valodā, tagad buldurēja nesaprotamā valodu maisījumā, kurā bija tohru, grieķu, latīņu, maķedoniešu, mesapu un vēl citu nezināmu valodu vārdi, rādīdami to mežonību, kādā tika romanizēti umbri, parādot, ka īstenie barbari bija tā laika romieši, nevis ziemeļbaltu ciltis un ieceļotāji..
43. - 78 g. m. ē. - Britānijas kolonijas dibināšana (Augusta valdīšanas laikā pēc Cezāra noslepkavošanas).
46. g. m. ē. tika nodibināta Trāķijas kolonija. Tas bija vēsturisks baltu cilšu novads Balkānu pussalas austreņa daļā starp Egejas, Marmora un Melno jūru, kuru apdzīvoja dorieši (pelasgi, heti, rūti, vēlāk arī sibīri). Nosaukumu Trāķija (gr. Thrākē) deva helēņi savai kolonijai, kas pastāvēja kopš Maķedonijas Aleksandra kariem.
46. g. m. ē. Trāķija kļuva par Romas impērijas koloniju, bet kopš 395. g. m.ē. to iekaroja Bizantija, iepludinot tajā atkal svešu tautu vergus un algotņus. Laika sprīdī kopš Trāķiju iekaroja Romas impērija šīs tautas tika pakļautas mežonīgai un varmācīgai romanizācijai. Tā kā baltu cilšu piederīgie aizbēga un nepakļāvās verdzībai, tad Roma no jauna sāka ieplūdināt visādu tautību vergus no Āzijas un Āfrikas, kālab etniskais sastāvs kļuva pavisam nenosakāms. Staro daudzajām vergu dzimtām, kuras Romā sauca par Gentes sclovorum, iegāja arī militārie vergi jeb sklavēni, kas sākumā dienēja Bizantijas karaspēkā, tad Romas, beidzot atkal Bizantijas karaspēkā, kamēr tos atbrīvoja no verdzības normaņu vīkingi un tā radīja tā saucamo senslāvu cilšu iedīgļus visās tajās vietās, kur atradās normaņu vīkingu balsta punkti.
Trāķos iegāja arī hetu izcelsmes vergu dzimta un odrieši - helēniskās un itāliskās izcelsmes pusbaltu vergu dzimta, kas pēc atbrīvošanas palika dzīvot Oderas upes augštecē, bijušajā Dāķijas teritorijā. Tur Trajāns sastapās ar vietējo cilšu apvienības virsaiti Decebālu, kurš bija kādreizējais sklavēnu desmitnieks Grieķijā, pēcāk valdīja no Bizantijas un Romas verdzības atbrīvotajā Trāķijā kopš 89. gada m. ē. Viņam izdevās sakaut Romas karavadoņa Domitiāna karaspēku un vēlreiz atbrīvot Trāķiju, uzspiežot Romai neizdevīgu līgumu. Trajānam tādas attiecības nepatika un viņš nolēma nostiprināt Romas austrumu robežas, kuras bija pašas nedrošākās, kālab viņš iekaroja Romai valdījumus līdz Tīrai (Dņestrai) un Melnajai jūrai. Tādējādi Kara darbība pārsviedās uz Donavas upes kreiso krastu tagadējā Rumānijā. Tur Trajāns karoja ar Decibālu pa divi lāgi (101. - 102. g. un 105. - 106. g. m. ē.). Pirmais karagājiens beidzās ar romiešu sakāvi. Tikai otrajā karā izdevās pieveikt Decibālu. Ar to tad (107. g.) arī tika nodibināta Dāķijas kolonija Sembrijā un rūtu galā.
167. - 180. g. m. ē. notika Vācas gala Mainas upes augšteces markomāņu, kvadu karš pret Romu. Šo cilšu bruņotie pulki iebruka Ziemeļitālijā un vairākās kaujās sakāva Romas leģionus, bet 172. - 174. g. m. ē. Romai izdevās apturēt viņu uzbrukumu. Taču 177. g. m. ē. uzbrukumi atsākās no jauna. Romas imperators Komods bija spiests noslēgt miera līgumu ar šīm ciltīm par Romas robežu atjaunošanu, bet šo cilšu priekšpulks palika Bavārijā un piedalījās citu cilšu uzbrukumos.
260. g. m. ē. brīvo cilšu apvienotie bruņotie spēki atkal iebruka Romā, bet tika sakauti un bija spiesti atkāpties.
378. g. m. ē. notika Adrianopoles jeb Edirnes karš Turcijā. Šī kara laikā daudzas dzimtas ieceļoja Eiropā. Šai karā tika sagūstītas daudzas tautas, tostarp heti, pelasgi, un izvesti uz Romas provincēm par vergiem.
395. g. m. ē. Romas impērija sašķēlās Rieteņa impērijā ar galvaspilsētu Romu un Austreņa impērijā jeb Bizantija ar galvaspilsētu Konstantinopoli, kuras pamats bija Bospora valsts un galvaspilsēta Cargrāda jeb Konstantinopole, kas tika izveidota uz bijušā Zeva bandas centrālā cietokšņa bāzes un tad arī kļuva par Bizantijas galvaspilsētu. Tā bija tāda pati vergturu valsts, kā Romas impērija, kurā pastāvēja ne ar ko neierobežota cara vara. Tā turējās uz tiem pašiem trim vaļiem - despotismu, reliģiju un spēcīgu armiju, kura pildīja policejiskās un žandarmērijas pienākumus pret savām tautām, provincēm, veica iekarojumus un laupīšanu, gādāja vergus saimniekiem kā Šumēras laikos.
Bizantijas impērija pastāvēja līdz 1453. gadam, kad Konstantinopoli iekaroja turki un likvidēja šo pēdējo Eiropas vergturu valsti. Kaut gan vergu tirdzniecība vēl pastāvēja ilgstoši, Eiropā atklātas vergturu valstis vairs neizveidojās.
410. g. m. ē. notika brīvo cilšu iebrukums Rieteņa Romā vestgotu valdnieka Alariha vadībā. Iebrucēji grāva pieminekļus Romas valdniekiem un pamatīgi izlaupīja pilsētu, bet pirms tam iebruka Trāķijā, izpostīja Korintu, Argosu un Spartu. Bizantijas imperators Arkādijs bija spiests atdot 396. g. m. ē. Illīriju, kurā dzīvoja vestgotu ciltis, kam sekoja bieži laupīšanas iebrukumi Ziemeļa Itālijā 401. un 410. g. No šejienes izriet, ka vetgotos iegāja illīri, pelasgi un rūti.
451. g. m. ē. notika Katalaunas kauja ar huņņiem Katalaunas līdzenumā Gallijas ziemeļaustreņa daļā, kur pēc negantas izkaušanās huņņi zaudēja kauju, ar ko tika novērsta viņu tālākā virzīšanās Eiropā, bet kauja prasīja romiešiem milzīgus dzīvā spēka un materiālos zaudējumus, pavājināja kaujas spējas.
455. g. m. ē. Romā iebruka Vācas gala un ķeltu cilšu apvienotais karaspēks, kurus lamāja par vandaļiem.
476. g. m. ē. Romas armijā dienošais Vācas gala un umbru karaspēks Odoakra vadībā iegāja Romā un gāza no troņa pēdējo Romas imperatoru Romulu Augustulu. Romas impērija beidza pastāvēt, bet tas nebija vēl pilnīgs Romas impērijas gals - tās turpinājums bija Bizantijas, franku un Svētās Romas impērijas, visbeidzot Krievijas impērija. Tātad Šumēras sāktā sociālā vēža himera turpināja metastāzēties gan Āzijā, gan arī Eiropā.