Turpinājums 1
Illīriju un Venetiju Roma okupēja 230. - 228. g. p. m. ē. it kā tādēļ, ka illīru, venetu un umbru pirāti uzbrūkot romiešu kuģiem Adrijas jūrā.
Patiesībā tā bija Maķedonijas un Grieķijas jūras kara flote, kas traucēja Romai iekundzēties Adrijas jūrā un tās piekrastēs. Turklāt Illīrijas teritoriju bija okupējusi Maķedonija un Epīra, tā kā pāri palika tikai Dalmacija un Venetija, kuru pagi un vīki bija apvienojušies Illīrijas un Venetijas valstīs. Tie bija tagad biezi apdzīvoti, jo tajos ieceļoja illīri no Maķedonijas un umbri no Romas okupētajiem novadiem, arī heti un pelasgi.
Dalmacijas Republikas ķēniņiene Leuta noslēdza ar Romu neuzbrukšanas līgumu un izsūtīja kara kuģu eskadru, kura padzina epīriešus no Kerkiras salas (tagad šai salai ir cits nosaukums), lai Roma nevarētu vainot Dalmaciju pamiera laušanā.
Taču Roma tūliņ nosūtīja vēstnieku pārrunām ar ķēniņieni Leutu. Tā un tā, Roma esot ieinteresēta aizstāvēt godu un tāpēc pieprasot nekavējoties un labprātīgi nodot Kerkiras salu Romai. Leuta saprata, ka notiek krāpšana, lika sūtnim saprast, ka sala kopš senseniem laikiem pieder illīriem, ka illīri nekad nav izraisījuši nevienu karu. Tad sūtnis saskaities par barbaru ķēniņienes tik atklātu runu un izrāvis zobenu, aizmirsdams pat to, ka runā ar sievieti. Lai šo nelieti sodītu un neļautu aiznest melus uz Romu, viņu sadedzināja sārtā. Leuta griezās pie umbru Latenas valsts ķēniņa un Maķedonijas valdnieka pēc palīdzības.
Tā paša 230. g. vasarā p. m. ē. Romas karaflotes 200 kuģu ekskadras tuvojās Dalmacijai, kura izsūtīja pretī tik pat daudz savu tirdzniecības kuģu, kuri, protams, nespēja pretoties specializētajiem kara kuģiem. Romiešu leģionāri ielauzās sauszemē, uzbruka illīru zvejniekiem un piekrastes vīkiem. Pretī stājās illīru un ziemeļa umbru karaspēks ar saviem ķeltiem. Pa tām starpām ieradās jaunas romiešu kuģu karavānas ar smagi bruņotajiem kavalēristiem, pret kuriem strēlnieki nebija spējīgi cīnīties. Gada laikā Dalmacija un Venetija tika pakļautas Romai. Illīri un veneti bēga uz Vācas galu, Sembriju un Baltiju, kur vēlāk brīnījās, kas tie veneti tādi bija, kur tos padomju vēstures pārtaisītāji kļūdaini dēvēja par senām slāvu ciltīm, kaut gan slāvi tolaik vēl nebija dzimuši.
Sākās pirmais Maķedonijas karš, kurš ieilga līdz 228. g. p. m. ē. un beidzās ar miera līguma noslēgšanu starp abām valstīm bez Venetijas un Dalmacijas valstu pārstāvju piedalīšanās, it kā būtu runāts par neapdzīvotu tuksnesi.
Roma ieguva Dalmaciju un daļu venētu novadu savā īpašumā, nodibināja Romas Illīrijas provinci, ieviesa vergu muižas, sagūstīja daudz vergu un verdzeņu. Taču illīri un veneti prata aizbēgt pie brīvajām baltu ciltīm, kas viņus labprāt pieņēma, tā kā Romai Dalmacijā un Venetijā pietrūka vergu. Tāpēc kopš Illīrijas provinces nodibināšanās Dalmacijā un Austreņa Venetijā tika ieplūdināti pūnieši u.c. tautu vergi.
Trešais gallu un ķeltu karš izcēlās 225. g p. m. ē., kad brīvo umbru un ligūru karaspēks no Cizalpijas un kalnus pārgājušie tagadējās Šveices un Austrijas teritorijās dzīvojušie umbri, viņiem piebiedrojušies rieteņa gala ligūru un citu kaimiņu cilšu jātnieki un strēlnieki - kopskaitā 50000 kājnieku un 20000 jātnieku, ap 1500 ripulāru un oru, kurās atradās vaidelotes, kas ar saucieniem un dziesmām mudināja karotājus, bez brīdinājuma iebruka Ettrūrijā. Bija nolemts labot pirmā kara kļūdu un klusām uzbrukt Romai.
Ettrusku ķēniņi nobijās, un tā vietā, lai piebiedrotos, kļuva par nodevējiem un griezās pie sava mūžsenā ienaidnieka Romas pēc palīdzības, jo neiztika taču arī bez laupīšanas, - ēst taču vajadzēja un ettrusku bruņojums arī lieti noderēja, ja jau paši atteicās karot pret Romu. Tāpēc pretī apvienotajam brīvo baltu cilšu karaspēkam tika izsūtītas divas Romas karaspēka armādas, kuras ettruski bez traucējumiem ielaida savās valstīs Tibras labā krasta Romas kolonijās.
Ziemeļnieki bija nonākuši pie ettrusku Klauzijas un Populonijas pilsētām, aiz kurām sākās lieli drumi. Tur viņi sastapās ar pirmajiem romiešu izlūkiem no Falēras, kurus ātri apkāva līdz pēdējam vīram, bet šīs kaujas apstādināja kājnieku lēnā virzīšanos uz priekšu. Tad no Vetulonas tuvojās konsula Emīlija Pāpa komandētie smagās kavalērijas leģioni, izvērsti plašā frontē, bet aiz viņiem dārdēja kaujas rati, skrēja teitu metēji ar saviem “žiglajiem puikām” un kājnieki. Redzēdami tuvojamies tādu armādu, ziemeļnieki pagriezās un devās pret rieteni, lai dotos caur Ruzvelu un Vulču - jūras piekrastes ettrusku valstīm, kur necerēja sastapt ienaidnieku, turēdamies Vulčas jeb vilku druma aizsegā. Taču tur iznāca pretī otrā romiešu leģionu armāda līdzīgā izkārtojumā, kuru komandēja kara konsuls Atīlijs. Nu ziemeļnieku jātnieki tika spiesti no divām pusēm. Jātnieku priekšpulks metās nāvē pret bruņiniekiem, bet pārējie pagriezās un bēga pret ziemeli, - atpakaļ uz savām zemēm. Sakāvuši priekšpulku, romieši vajāja ziemeļniekus vēl aiz Arno upes Padānas Republikā.
Kauju laukos palika ap 40000 līķu abās pusēs, bet 10000 jātnieku tika sagūstīti par vergiem, taču puse no tiem paguva sevi nogalināt, pirms romieši saprata, ka bez parastajiem ieročiem tiem ir bijuši dunči. Romieši paguva pārmeklēt tikai kādus 50 umbru vīrus, kuriem zem bruņām tiešām atrada haju dzelzs dunčus, kuri kļuva par romiešu vienīgajām kara trofejām, jo tādu tēraudu romieši vēl nepazina.
Romieši neizgāja no Ettrūrijas. Dienvidu civitāšu teritorijas līdz Vilku drumam, Kortonu un Arecu pievienoja Romai, bet ziemeļrieteņa valstīm Klauzijai, Ruzvelai, Vetulonai un Volterai, kā arī Padānas Republikas Arno piekrastes civitātēm noteica kontribūciju un uzlika ikgadējus nodokļus Romai. Tādējādi Ettrūrija pēc šī kara bija zaudējusi neatkarību pašu ķēniņu nodevīgās rīcības dēļ,