Roma pabeidza Umbrijas okupāciju otrā pūniešu kara laikā (no 218. līdz 200. g. p. m. ē.), kuru izraisīja Romas ekspansija Pireneju pussalā.
Sākās Kartāgas karavadoņa un Ibērijas koloniju augstākā valdnieka Hanibāla un viņa dēla Hamilkārs iesāktais karš, kas varēja izvērsties par Romas bojāeju, ja vien Hanibāls nebūtu saudzējis Romas pilsētu.
Hanibāls un viņa dēls Hamilkārs ar 20000 kājniekiem un 6000 jātniekiem, ziloņiem un mūļiem veica apbrīnojamu pārgājienu pāri Pirenejiem, forsēja Rodānas (lat. Rona) upi Aviņjonas (lat. Avenio) apvidū, apiedami Romai draudzīgo Masīlijas koloniju, pārgāja Alpus mazās Sanbernāra grēdas apvidū un ieradās Doras Baltejas līdzenumā 3 mēnešu un 15 dienu laikā 218. g. vēlā rudenī p. m. ē., kad kalnos jau bija sniegs.
Pa to laiku Romas karavadoņa Scipiona vadītā flotile ieradās Masīlijā un devās pa Rodānu uz augšu, bet nokavējās par vienu nedēļu. Var iedomāties, kādu satraukumu Romā atnesa Scipiona ziņnesis ar paziņojumu, ka pūniešu karaspēks ievērojamākā tā laika karavadoņa Hanibāla vadībā ir ieradies Po upes piekrastē.
Scipions atgriezās Pizā, savāca savu nelielo karapulku un ierīkoja nometni Trebijā, lai sagaidītu sava kara biedra Semironija karaspēku no Ariminas. Notika pirmā sadursme, kurā romieši cieta drausmīgu sakāvi.
Tā kā strauji uznāca sniega vētras, Hanibāls izveidoja Po upes augštecē pārziemošanas apmetni. Tur viņam pievienojās Ziemeļa Umbrijas cilšu karaspēks, bet Maķedonijas karalis Filips V pieteica karu Romai un tās sabiedrotajai Grieķijas impērijai, jo viņš negribēja samierināties ar zaudējumiem, ko Maķedonijai sagādāja Romas karš Ibērijā.
Pavasarī un vasarā karš gāja pāri Apenīnu pussalai, aizraudams līdz daudz neapmierināto iedzīvotāju Hanibāla pusē. Hanibāls ar savu ģeniālā stratēģa prātu izgudroja arvien jaunus karas vešanas paņēmienus. Romā sākās nekārtības, sadursmes starp patriciešiem un pilsoņu vadoņiem. Taču līdzīgi ziemeļniekiem pirmajā gallu un ķeltu karā, Hanibāls neaizskāra Romas pilsētu, kaut gan tajā vairs nebija spēku, kas viņam būtu spējīgi stāties pretī.
Apgājis un atstājis neskārtu Eiropas visu laiku visļaunākās himeras sirdi Romu un iztukšojis Samniju, Hanibāls iegāja Apūlijā. Pa to laiku romieši paguva savākt karspēku no visām provincēm un devās pretī Hamilkāram. Kamēr romieši karoja ar Hamilkāra spēkiem Apūlijā, ķeltneši turpināja iznīcināt romiešu balstu punktus Hanibāla aizmugurē. Tas bija pats labākais laiks uzbrukt Romai un izlabot pirmā kara galveno kļūdu, taču tas atkal nenotika.
Niknākās kaujas ar romiešiem notika Vezuvijā, Volturnas upes piekrastē. Tur Hanibāla karaspēks tika ielenkts atpūtas laikā. Tad Hanibāls savāca vēršu baru. Ragiem piesēja lāpas un darvā mērcētus salmus. Vēršus palaida naktī uz romiešu pozīcijām. Tie, domādami Hanibāla lāpu pārgājienu redzam, metās uzbrukumā, bet paši sevi apmānīja. Pa to laiku, kamēr romieši uzbruka vēršiem, Hanibālam izdevās izvest savu karaspēku no aplenkuma bez zaudējumiem. Taču Vezuvija palika romiešu rokās un kļuva par bagātāko Romas provinci, kuru pārvaldīja Pompīliji.
Romai tas bija apkaunojuma laiks, jo konsulu rīcībā bija trīs reizes vairāk regulārā karaspēka, nekā Hanibālam. Taču Hanibālam izdevās pakļaut Romas tirdzniecības centru Apūlijā, pret dienvidiem no Aufīdas upes. Romiešu pulkvedis Terencijs, nepakļaudamies konsulam Emīlijam, izveda karaspēku līdzenumā, kas atradās pret rieteni no Kannām, Aufrīdas kreisajā krastā, netālu no Manfrēdonas jūraslīča, atstādams vienīgi 10000 vīrus lielākās nometnes apsargāšanai.
Labi redzēdams romiešu manevrus, Hanibāls lika savam brālim Hasdrubālam savākt savus ibēru jātniekus un kājniekus, pāriet Aufidas upi, nostiprināties tās piekrastē. Pie Aufidas nostājās ibēru jātnieki bronzas bruņās ar garām pirgām, Rieteņa gala cilšu jātnieki, aizslēpušies aiz lieliem vairogiem un ar ķeļčiem rokās, Umbrijas ķeltneši un strēlnieki, esipānu kājnieki baltos tērpos ar sarkaniem atlokiem, kuri pieraduši lietot apaļus vairogus un kauties ar īsiem dunčiem, bet priekšā izgāja Baleāru salu strēlnieki un lingotāji, kuru uzdevums bija sākt kauju. Kreisajā un labajā flangā atradās Hanibāla regulārās daļas - 15000 lībiešu kājnieku, kuri bija bruņoti ar romiešu modernajiem ieročiem, ap 3000 numīdiešu jātnieku savos nelielajos zirģeļos. Centrā izvietojās Hanibāls ar savu palīgu un jaunāko brāli Magonu.
Hanibāliešiem stājās pretī 80000 vīru lielie romiešu spēki. Sākās kauja.
Hanibāls lika saviem vīriem uzbrukt un strauji atkāpties. Romieši metās pakaļ bēgļiem, ātri aplenca un iznīcināja. Ne visai ilgajā Kannu kaujā ielenktie romieši tika apkauti - 70000 romiešu krita kaujas laukā un tikai 10000 jātniekiem izdevās aizbēgt. Līķu kaudzē bija Romas konsuls Emīlijs, kurš bēgšanu uzskatīja par kaunu, 29 augstākie komandieri, 80 senatori - bijušie konsuli un pretori. Šī slaktiņa vaininieks Varrons paglābās, bēgot uz Vezuviju, kas nu piederēja Romas topošajai impērijai.
Nākamajās dienās Vezuvijā ieradās 4500 romiešu karspēka bēgļu no citām vietām. Savācis šos vīrus, Emīlijs devās uz Kanūziju, pa ceļam pievienodams vēl ap 4000 izbēgušo romiešu, kuriem citās kauju vietās izdevās izlauzties no ielenkuma. Romas pilsētā steidzīgi tika savākti visi iespējamie karot spējīgie vīrieši, 8000 vergu, kurus apbruņoja, lai aizstāvētu pilsētu.
Senāts pieņēma lēmumu, ka romiešu karavīriem nevar būt nekā starp uzvaru vai nāvi, ka visi, kas padevušies gūstā, tiks sodīti ar nāvi, ja nonāks romiešu rokās. Pēc šāda lēmuma senatori un pilsoņi, kuri bija nokļuvuši gūstā vai izbēguši, atgriezās pie Hanibāla.
Romā tika nolemts no uzbrukumu taktikas pievērsties pilsētu aizsardzības taktikai, kas bija jo svarīgi tādēļ, ka pilsoņi nostājās Hanibāla pusē un mēģināja gāzt Romas ielikteņus un aristokrātiju. Tā, piemēram, lielākajā pilsētā Klauzijā, kuras apkārtnē 216.- 215. g. ziemu p. m. ē. pārlaida Hanibāls, vara nonāca tautas partijas rokās. Tika minētas vēl citas pilsētas.
Roma bija tuvu sabrukumam, bet noturējās tikai tāpēc, ka Hanibāla sabiedrotie Maķedonijas Filips Piektais, Sirakūzu valdnieks Hieronīms nerīkojās saskaņoti un vilcinājās. Kartāgā lielu iespaidu atstāja Magona atvestās trofejas no Trebijas, Tranzimēnas ezera un Kannu kauju laukiem, taču neviens negribēja pievienoties Hanibālam. Sicīlijā notika nikna sadursme starp valdības kara un miera partijām, kurā uzvaru guva kara partija, kura panāca, ka tika sniegts spēcīgs dzīvā spēka un materiālais pabalsts pūniešu varonim Hanibālam. Tas bija vienīgais palīgspēks, bet šī palīdzība bija niecīga un periodiska.
Filipa V kari Grieķijā, kuri ieilga līdz 206. g. p. m. ē., ziemeļtautu un sevišķi illīru un pelasgu uzstāšanās pret Grieķiju, nedaudz atviegloja Hanibāla stāvokli, jo Romas sabiedrotie no Grieķijas provincēm nespēja sniegt savu solīto atbalstu Romai. Šie notikumi Balkānos tika saukti par Maķedonijas karu.
Tādējādi Hanibālam nācās paļauties tikai uz saviem un vietējo tautu spēkiem, kas nemaz nebija tik mazi - romieši arvien vēl cieta milzīgus zaudējumus. Tā, piemēram, no pretora Fulvija 18000 vīriem kaujā pie Herdonejas krita 16000 karavīru, bet Fulvijs spēja savākt tikai 8000 vīrus lieku karaspēku, kālab bija spiests sākt partizāņu karu pret Hanibālu. Taču ne aizsardzības, ne partizāņu kari nelīdzēja, jo romiešiem nebija atbalsta tautās.
Hanibāla rokās nonāca Benvenuta, Lohra, Herakleja, Metaponta. Kaujās par šīm pilsētām krita ne tikai romiešu karavīri, bet arī konsuli un pretori. Kādā kaujā 208. g. p. m. ē. Sirakūzu un Nollas iekarotājs un izslavētais romiešu karavadonis Marcels iekļuva ar savu karaspēku ielenkumā, kurā dabūja galu pats un viņa karadraudze tika apkauta līdz pēdējam vīram, jo tā kauties bija vēlējis senāts.
Pirmos zaudējumus Hanibāls sāka ciest 211. g. p. m. ē., kad romiešiem izdevās ielauzties svinību laikā Kapujā. Visi tie romieši, kuri padevušies tautas spiedienam, tika nogalināti, bet visi iedzīvotāji sagūstīti un pārdoti verdzībā, manta tika konfiscēta. Kapuja pārvērtās par pirmo Romas karaspēka balsts punktu. Hanibāls, lai neciestu neattaisnojamus zaudējumus, lika saviem vīriem atkāpties no Kapujas. Tikai tagad Hanibāls saprata, kādu taktisku kļūdu bija pielaidis, atstādams Romas pilsētu neieņemtu un neiznīcinātu savā aizmugurē, kā bija kļūdījušies tā sauktie galli un ķelti savā pirmajā karā pret Romu.
Tajā laikā Scipions, kurš bija vienīgais, kas Kannu kaujā nezaudēja saprātu un neiesaistījās kaujā, iebruka Ibērijā, sagrāva Jaunās Kartāgas cietoksni - galveno pūniešu balsts punktu. Scipions izrādīja lielu sirsnību pret vietējiem iedzīvotājiem, ar ko panāca viņu pievienošanos romiešiem. Tāpēc politiskie spēki Ibērijā nosvērās Romas pusē. Sakāvis Hanibāla brāļa karaspēku Ziemeļa Ibērijā, Scipions papildināja savu karaspēku un devās atpakaļ uz Apenīnu pussalu.
Taču Gasdrubāls ar sava Ibērijas karaspēka paliekām sarīkoja pārgājienu, iedams pa sava brāļa Hanibāla iestaigāto ceļu un pievienodams sev Rieteņa gala cilšu karaspēku, ieradās izpostītajā Padānā un Ettrūrijā, kur neviens vairs negribēja karot, jo trūka pārtikas, sākās epidēmijas. Tādos apstākļos uzvaru karā varēja nodrošināt jebkuras puses uzvara vienā pašā kaujā. Romiešu galvenais uzdevums tagad bija nepieļaut abu brāļu karspēku savienošanos. Romiešiem izdevās pārtvert Gasdrubāla jātniekus, kuri nesa rakstisku ziņojumu Hanibālam, no kura tika noskaidrots, ka karaspēkiem jāsavienojas bijušās Umbrijas Republikas teritorijā. Konsuls Klaudijs Nerons lika atlaist ziņnešus ar šo ziņojumu un sagatavoties aizstāvībai.
Sākumā Klaudija Nerona vadītais karaspēks devās uz Apūliju, lai aizkavētu Hanibāla karspēku, bet otrs konsuls Līvijs Salinātors ar savu karaspēku virzījās pret ziemeli pretī Gasdrubāla armijai. Saņēmis ziņojumu, Klaudijs Nerons izmainīja savu lēmumu un sadalīja savas izlases karaspēka vienības divās daļās. Viena daļa turpināja virzīties uz Apūliju, bet otra grupa tika nosūtīta forsētā maršā cauri Picēnijai un Frentānai uz Ziemeļa Umbriju. Sadursme notika pie umbru cietokšņa Senā, kas atradās Po upes lejtecē. Gasdrubālieši tika ielenkti un sakauti.
Kauja pie Senā cietokšņa notika 207. g. p. m. ē. Kaujā krita romiešu karavadoņi Flamīnijs, Emīlijs Pauls un Marcels, kuri palika neapbedīti kara laukā. Gasdrubālu saņēma gūstā. Konsuls Klaudijs lika nocirsts Gasdrubālam galvu, bet pats ar dzīvajiem romiešiem devās pretī Hanibālam. Tā Senās kauja kļuva par lūzuma punktu Romas labā.
Gadu pēc Senās pilsētas kaujas beidzās Maķedonijas karš. Filips V noslēdza miera līgumu ar Romu, bet Sirakūzas, kurās bija noticis valsts apvērsums, pārgāja Romas pusē. Kartāgā arvien vēl strīdējās miera un kara partijas. Tā starptautiskā situācija kļuva labvēlīga Romai.
Hanibāls palika viens. Hanibāls izcīnīja vēl vienu uzvaru Krotonas kaujā, bet pēc tās pameta savu 18 gados iekarotās pasaules slavas zemi un atgriezās dzimtenē.
201. g. p. m. ē. notikusī Zamas kauja, kuru vadīja Hanibāls un Scipions, pabeidza otro pūniešu karu atkal Romas labā. Nu Roma pievērsās Ziemeļa Umbrijai, pakļāva visus novadus tagadējās Itālijas teritorijā. Palika Maķedonijai pakļautā Illīrija un vēl brīvā Alpu Umbrija.
Sekoja karš pēc kara:
z 200. - 196. g. p. m. ē. otrais Maķedonijas karš, kura laikā Roma pakļāva Illīriju;
z 192 .- 187. g p. m. ē. karš Āzijā un Āfrika, pakļaujot Ēģipti, Lībiju, Kartāgu, Ibēriju, respektīvi, visu Pireneju pussalu;
z 171. - 168. g. p. m. ē. trešais Maķedonijas karš, kurš beidzās ar Maķedonijas sadalīšanu starp Grieķiju un Romu, izveidojot 4 tetrarhijas jeb patstāvīgas republikas Amtipoli, Pellu, Tesaloniku un Pelasgoniju, kurām vajadzēja maksāt Romai 1\2 no tiem nodokļiem, kurus viņi maksāja Maķedonijas karalim. Jūras laupītāju ķēniņvalsts Heteja tika sadalīta trīs daļās, kuras nonāca Romas pakļautībā, bet viņu floti nodeva Romas karaflotes rīcībā, tā kā visa Illīrija un Venetija nu atradās Romas pakļautībā;
z 161.