10. sadaļa sastāv no 3 turpinājumiem
10. Umbrijas pakļaušana
Romas impērijai
Lasot romiešu senos rakstus par Romas vēsturi, Romas impērija ir parādīta kā tāds nevainīgs jēriņš, kuram visādi barbari ir darījuši pāri, bet pāri darītāji vienmēr ir tikuši sodīti, atņemot tiem Romas dievu svētītās zemes, kas pienākoties romiešiem. Tāpēc Umbrijas pakļaušanas vēsture izskatās pēc barbaru izraisītiem kariem, kuros romiešu pašaizliedzīgie varoņi ar maziem izņēmumiem esot guvuši uzvaru. Romai netika piedots vienīgi valstiski organizētais pirātisms, kura upuri diemžēl vienmēr bija romiešu nīstie barbari.
Otrais gallu un ķeltu karš (298. - 290. g. p. m. ē.) esot sācies, kamēr romiešu varoņi esot karojuši par dienvidu provinču atbrīvošanu no Romas ienaidniekiem, ko esot izmantojušas " gallu un ķeltu barbaru bandas" , iebrukdami " dievu svētītajos Romas pilsoņu jauniegūtajos īpašumos" bijušajās volsku zemēs, bet " romiešu nodevējs un kavalērijas leģiona komandieris Egnātijs Hēlijs esot pārgājis ettrusku pusē un pievienojies galliem" . Nelaimē nonākušie romiešu sabiedrotie lukāni meklēja atbalstu Romā, kamēr “marsi pievienojās citiem barbariem* − galliem un ķeltiem" (354).
Karā pret Romu iesaistījās Volsinas ettruski, marsi, vestēni un Umbrijas Republika, apdraudot Romas īpašumus tai laikā, kad galvenais karaspēks bija aizņemts Beneventas karā, bet " samni savāca savus pēdējos spēkus - trīs milzīgus ar šķēpiem, stopiem, bultām un ķeltiem apbruņotus pulkus, iebruka romiešu provincē Kampaņā " (561). Romas karavadonis bija spiests sakopot visus romiešu spēkus no Romas rezervēm un provinču garnizoniem un raidīt tos divās frontēs - pret Umbrijas Republiku un Kampaņā iebrukušajiem samniem. Tits Līvijs rakstīja, ka Romas Republikas " konsuli bija spiesti pārmesties no vienas vietas uz otru, lai izdedzinātu šo karu hidras divas galvas, kuras grieķu Herkuless nocirta vienu pēc otras, bet tās atkal atauga tikmēr, kamēr Herkuless nesauca zobenam palīgos uguni. Konsuli saprata, ka bez ieroči spēka ir jāsauc palīgā uguns, ar ko izkvēpināt barbaru perēkļus Romas provincei tuvajos barbaru vīkos" (354).
Romiešiem pretī stājās Egnātija Helija smagi bruņotā kavalērija. Izšķirošā kauja esot notikusi pie Umbrijas Republikas cietokšņa Sentīnes 295. g. p. m. ē. romiešu karavadoņu Fabija Ruliāna un Dēcija Mussa vadība, kur liktenis esot izšķīries par labu Romai. Šajā kara krita 25000 romiešu leģionāru, nesakaitot algotņus. Roma uzvarēja un pievienoja saviem īpašumiem vestēnu un marsu teritorijas, Umbrijas Republikas Sentīnes un Spinas provinces, Sibaris valsti un tās kolonijas. Tādējādi Roma bija nostiprinājusies Adrijas jūras piekrastē pilnīgi un neatgriezeniski, jo Umbrijas austreņa cilšu spēki tika salauzti, kā rakstīja Līvijs, “romiešu dzelzs pārspēja barbaru bronzas ķeltus, romiešu uguns iznīcināja barbaru ciematus, druvas un citus viņu perēkļus, vīriešus un bērnus apkāva, lai neviens neceltu roku pret Romu, sievietes kļuva par verdzenēm” (354). Brīvi palika vienīgi Ettrūrijas un Umbrijas ziemeļrieteņa novadi aiz Tibras un Po upēm: “iesākuši uzvaras gājienu, romieši nespēja apstāties, kamēr neiznīcināja visus pret Romu vērstos kara perēkļus”- rakstīja Romas vēsturnieks Tits Livijs** (354).
Laikā no 264. līdz 133. g. p. m. ē. Roma iekaroja kolonijas ārpus Umbrijas, bet brīvas palikušās baltu un ienācēju ciltis baudīja 31 gadu garu atelpu, kas izrādījās visai mānīga, jo šajā laikā notika Kartāgas karavadoņa Hamilkāra karš, kurš gāja pāri Ettrūrijai un Cizalpijas Ziemeļa Umbrijai. Šajā laikā arī noslēdzās Umbrijas teritoriju okupācija, tā kā šķietamā atelpa tiešām bija mānīga – umbri nebija gatavi nepārtrauktam karam.
Sicīlijas pakļaušana notika pirmā pūniešu kara sākumā un ieilga no 264. līdz 256. g. p. m. ē., jo nācās sadurties gan ar Grieķijas Epīras provinces Sirakūzu, sauktu arī par Apenīnu Epīru, gan Messanas ķēniņvalsts mamertīniem, kā romiešu rakstos saukti šīs kolonijas pelasgi, kas sevi uzskatīja par pelasgu varoņa Mamerta pēcnācējiem, gan ar Kartāgas kolonijām Sicīlijā.
Pēc Pirra pēdējās neveiksmes viņa vietā par Messanas karali kļuva Hīrons. Taču Messanas sabiedrība nodalījās pelasgos, kuri necieta Romu, un sengrieķos, kuri vēlējās drīzāk brīvprātīgi padoties romiešiem, nekā nokļūt Kartāgas paspārnē, pie kam, būdami pirmie grieķu kolonisti, tie nevēlējās pakļauties arī Sirakūzām, kālab nosūtīja bez karaļa ziņas petīciju Romai ar lūgumu atbrīvot tos no dubultas kundzības. Hērons savukārt lūdza palīgā Kartāgu un saņēma piekrišanu. Roma tūliņ atsaucās un tāpēc Messanā iesoļoja jau iepriekš nozīmētā tribūna H. Klaudija komandētie romiešu leģioni, kuri apsteidza kartāgiešus.
Izvērsās asiņains karš starp Romu no vienas, Kartāgu un Sirakūzām no otrās puses, kas turpinājās 9 gadus. Romieši kartāgiešus sauca par pūniešiem, kādēļ karš dabūja pūniešu kara nosaukumu.
Pēc Sicīlijas pakļaušanas, romieši vērsās pret pūniešiem Āfrikā.