Turpinājums 2
Ettrusku Veju pilsētvalsts pakļaušana Romai atsākās Romas diktatora A. Postumija Tuberta valdīšanas laikā 435. g. p. m. ē. kā atbildes reakcija augšminētajām ettrusku aktivitātēm pret Romu. Par iemeslu karam minēja Romas diktatora sūtņa nogalināšanu Vejā, tam atgriežoties no jūras brauciena.
Saglabājies kādas kara epizodes apraksts pie Arsijas meža, kas stiepās ap 20 km no Romas pret rieteni Veju teritorijā, kur ettrusku spēkus komandēja Tarkvīnija Lepnā dēls Arunts kaujā pret konsula L.Jūnija Bruta leģionu. L.Jūnijs Bruts krita kaujā. Romieši bija spiesti atkāpties ar milzīgiem zaudējumiem. Romieši stiga dumbrā, bet viņiem uzbruka nezin ko kurienes parādījušies britu karavīri. Pēc daudziem gadiem arheologiem kļuva zināms, ka Romai piederošās teritorijas purvā bija liela sala, uz kuru veda zem dumbras slēpts akmeņu celiņš, tā kā, sperot soli sānis, gājējs noslīka akacī. Tātad ne Vejā, ne Romā par to neviens nezināja, bet ķēniņus interesēja vienīgi laikā nokārtotas nodevas. Romā neatgriezās neviens L.J.Bruta leģionārs - kas noslīka, kas tika nokauts, bet no purva neviens neiznāca.
Nevarēdams pieveikt atriebējus, Romas diktators 425. g. p. m. ē. noslēdza pamiera līgumu ar Veju ķeniņvalsti uz 20 gadiem. Taču šis līgums nelīdzēja, jo visas trīs mazās britu cilšu grupas nebija notveramas. Laiku pa laikam tās izlīda no nezināmām slēptuvēm, paveica savu darāmo un atkal pazuda. Tur nevarēja līdzēt nekāds līgums. Tāpēc jaunievēlētais diktators M. Fūrijs Kamils līguma termiņa iztecēšanas gadā atkal iebruka Veju valstī, jo vainoja šajos uzbrukumos Vejas valdnieku un pilsoņus. Karš ieilga 10 gadu garumā bez jebkādiem panākumiem abām pusēm. Šī kara laikā diktators pirmo reizi Romas vēsturē noorganizēja algotņu bandas, kuras arī pirmo un pēdējo reizi Romas vēsturē komandēja plebeji. Kā vieniem tā otriem maksāja lielu algu asos. Desmitā kara gada beigās algotņu atalgojums tika trīskāršots. Viņi teica, ka par tādu naudu tie esot ar mieru cīnīties par Romas diktātoru uz dzīvību un nāvi. Nāves gadījumā algu izmaksāja piederīgajiem. Tikai 395. g. p. m. ē. izdevās pakļaut izmocīto un novārdzināto pilsētu. Karš būtu beidzies ar Romas sakāvi, ja vien kaimiņvalstu ķēniņi būtu gājuši palīgā. Taču katrs gribēja būt gudrāks un zaudēja galu galā visu.
Romas patriarhi šī kara neveiksmēs vainoja jauniecelto Vejas pārvaldnieku jeb tribūnu Hennūciju, kuru pēc Fūriju ierosmes slepšus noslepkavoja it kā par to, ka viņš esot sadarbojies ar ettruskiem, kaut gan netika atrasti nekādi pierādījumi. Tā nu Vejas teritorija nepiederēja ne īsti romiešiem, ne arī ettruskiem, taču tika pavisam nopostīta.
Kad Romā iebruka tā sauktie galli un ķelti (skat. zemāk), Romas karš Ettrūrijā vēl nebija pabeigts un bija izvērsies neiedomājamā divpusējā slaktiņā, kurā bija iesaistīti visi Romas leģioni. Tas sekmēja gallu iebrukumu Romā.
Šajā Ettrūrijas karā pret Romu piedalījās Vejas brīvie novadi, Falēra, Tarkvina un Cere. Vai tās bijā kara beigas, nav zināms, bet Tarkvina 351. g p. m. ē. parakstīja ar Romu otro savstarpējas neuzbrukšanas līgumu un atstāja Romai atkarotās Vejas civitātes un pagus. Tai pašā gadā tika noslēgts miera līgums ar Ceri. Cere zaudēja 1\3 savas teritorijas. Pēc tāda pavērsiena Falēra brīvprātīgi atteicās karot un padevās Romai. Tādējādi Ettrūrija šajā karā zaudēja aptuveni 1\4 savas teritorijas, jo arī Volsinai nācās piekāpties. Romai palika arī nelielā Kapenes civitāte, kura bija sadalīta starp Volsinu, Falēru un Tarkviniju, kā arī visa Falēra un Veja, liels daudzums vergu un verdzeņu no šo teritoriju seno cilšu kopienām, kamēr ettruski atstāja savas pilsētas un vīkus, pārceldamies uz kaimiņu valstīm.
Roma šajā Ettrūrijas teritorijā ierīkoja četras municipijas, kurām tika doti latinizēti ettrusku civitāšu nosaukumi - Stallatīna, Tromentīna, Sabatīna un Arnensis, kurās iecēla katrā savu tribūnu un pārvaldnieku, nodibināja vergu saimniecības, kuras auglīgajā un krietni sakoptajā ettrusku zemē deva lielas ražas. Kur tad vēl varenās ettrusku celtnes, pieminekļi, tempļi, skulptūras, mākslas priekšmeti, freskas, apakšzemes galerijas un pilis, kas pārgāja Romas īpašumā.
Ziemeļa Umbrijas cilšu jeb gallu un ķeltu karš pret Romu notika Ettrūrijas kara laikā, kurā bija iesaistīti galvenie romiešu militārie spēki, un tādējādi šis iebrukums Romā romiešiem bija pilnīgi negaidīts.
Tas notika 390. g. p. m. ē., kad Ettrūrijas pavalstis, kas atradās tuvāk Romai, it kā bija noslēgušas miera līgumus, bet karš arvien vēl turpinājās un piesaistīja Romas galvenos militāros spēkus Ettrūrijai.
Kad milzīgais Ligūrijas, Padānas Republikas, Umbrijas Republikas un marsu karaspēks tuvojās Klauzijai, Klauzijas ķēniņš lauza miera līgumu ar Padānas Republiku un uzbruka šim apvienotajam Ziemeļa Umbrijas karaspēkam, kaut gan tika brīdināts un bija piekritis to izlaist cauri savai teritorijai. Taču no pretošanās nekas nesanāca, jo tas izsauca vienīgi Klauzijas ieņemšanu un ķēniņa rīcības paralizēšanu. Tad nu Klauzijas ķēniņš bija tik apstulbis, ka griezās pie sava mūžsenā ienaidnieka Romas diktatora. Ne aicināta un ne saukta karā iesaistījās pūniešu ostā Sirakūzās izvietotā kara flote, kas nobloķēja Romas jūras ostas un pa sauszemi virzījās uz Veju cietoksni. Romieši bailēs pameta Vejas un aizbēga uz Romu. Sirakūzieši tādējādi ar nelieliem zaudējumiem atbrīvoja pilsētu no Romas jūga un pievienoja Kartāgas īpašumiem. Romieši atteicās palīdzēt Kaluzijai un gatavojās karam pret Kartāgai pakļauto Siakūzu valsti Sicīlijā un Apenīnu pussalas dienvidos.
Kad gandrīz visi Romas leģioni, kas bija atstāti un brīvi no kara Ettrūrijā, izgāja no pilsētas un virzījās pretī sirakūziešiem, ziemeļnieki jau bija šķērsojuši Ettrūrijas teritoriju, forsējuši Tibru augšpus Romas pilsētas, klusām apiedami Etrrūrijas kara cīņu vietas. Marsu kavalērija iejāja, iebrauca un iegāja Romas pilsētā. Romieši bija spiesti padoties gandrīz bez pretestības, jo pilsētā bija palikuši tikai mūru sargi un miesassargi. Romieši nevarēja pat iedomāties, ka pretinieki brauks kaujas ratos un orēs, ieradīsies otrā dienā pēc tam, kad ziņnesis zirgā tika nosūtīs nodot Klauzijas ķēniņam Romas diktatora atteikuma vēstuli, jo domāja ienaidniekus esam vēl Klauzijā, turklāt par šī karagājiena mērķi uzskatīja Ettrūrijas ziemeļa pavalstis.
Tātad pirms 100 gadiem sāktā ziemeļa umbru bruņošanās kampaņa, ko nebija apturējis Ettrūrijas iebrukums, bet pastiprinājis gan, tagad deva savus augļus. Romiešu leģioni tika ielenkti no aizmugures un ātri apkauti. Pilsētas bagātie iedzīvotāji bēga un bija spiesti meklēt patvērumu Lācijas latīņu kopienās, kur viņiem lika atbruņoties. Tā bija Romai laba mācība. Romiešu pašlepnums tika samīts dubļos zem īsteno Umbrijas saimnieku pakaviem un ratu riteņiem, karavīru zābakiem.
Tas, ko izdarīja ligūri, umbri un marsi pēc tik spīdošas un pārliecinošas uzvaras, nav prātam aptverams. Viņi piekrita parakstīt senāta vecāko kūrijas priekšā likto savstarpējas neuzbrukšanas līgumu, kurā panāca vienīgo sev derīgo ierakstu par to, ka romieši nekad neuzbruks ubriem, marsiem un ligūriem, par vergu gūstīšanas nolūkā nē, kā arī neaizskars ne viņu, ne Sirakūzu tirdzniecības un zvejas kuģus jūrā. Pēc šī līguma parakstīšanas umbru, marsu un ligūru ķēniņi lika saviem padotajiem Romu atstāt un visiem atgriezties dzimtenē gar Tibras labo krastu caur marsu, māruču, vestēnu un vestīnu novadiem, kā arī sirakūziešu un konfiscētajos romiešu kuģos pa jūru Ligūrijā. Arī sirakuzieši atgriezās savā salu valstī.