Turpinājums 3

Pirmais samnītu karš pret Romu notika 343. - 341. g. p. m. ē. un sagādāja lielu pārsteigumu romiešiem, jo viņi nevarēja iedomāties, ka tie cilvēki, kas dzīvoja Apenīnu pussalas vidienes un dienvidu gala kalnienēs pēc senās Apenīnu senkultūras paražām, ganīja lopus alpīnajās pļavās, kopa dārzus un nodevās biškopībai nelielajās ieplakās, varētu būt tik milzīga un spēcīga tauta, kas iedrošinātos uzbrukt Romai. Tāpēc tos bruņotos robežsargus, kuri nēsāja ērgļu spalvas par pazīšanās zīmēm pie bruņu cepurēm un it bieži pienāca pie Romas vārtiem, vērodami notiekošās pārbūves Ropmas pilsētā, uzskatīja par gallu un ķeltu paliekām.

Viņi dzīvoja sīkos vīkos, viensētās, alās. Taču viņiem bija sava lielvalsts, ko romieši vēlāk nodēvēja par Samniju. Samniju no Romas īpašumiem atdalīja tikai Liras upe, aiz kuras piekrastes sākās augstu kaļķakmens klintāju un drumu apgabals. Tajā bija kāda ieplaka, kurā pie strautiem un ezeriem atradās trīs vai četras Samnijas civitātes ar saviem totēmiskajiem pagiem un daudziem vīkiem. Samnijā bija pavisam retas nocietinātās pilsēteles kalnu pārejās, jo par drošību rūpējās pati daba. Lielākā zināmā pilsēta, kura tika minēta pirmā samnu jeb samnītu kara sakarā, bija akmeņu pilsētcietoksnis Teāna. Viņu otra valsts centrs bija Kapujas akmeņu cietoksnis augstu kalnos. Tās iedzīvotājus romieši sauca par kapujiem. Kapujai blakus dzīvoja kāda neliela proromiska bijušo jūras laupītāju cilts sīdiči, kurus samni pakļāva savai ietekmei un daļēji asimilēja. Šo cilti arī romieši nosauca par sīdičiem.

Sīdoni 343. g. p. m. ē. lūdza romiešus aizstāvēt pret samnu un sīdiču uzbrukumiem un uzņemt par Romas pilsoņiem. Diktators un patricieši nekādi nevarēja pieņemt lēmumu sīdonu jautājumā, jo izpildīt lūgumu nozīmēja uzsākt karu ar četriem lielākajiem Umbrijas etnosiem - samniem, kapujiem, sīkuļiem un britiem, kuri bija noslēguši savā starpā ne tikai kopdarbības līgumus, bet bija jau saradojušies un savstarpēji asimilējušies, ─ viņus saistīja arī radniecība.

Romai tuvāko latinizējušos sīdonu grupu sauca par hernikiem, kuri nemaz neizrādīja savu radniecību ne ar latīņiem, kaut gan runāja kādā latīņu dialektā, ne arī ar samniem, sīdoniem, sīkāniem, sīkuļiem, britiem vai hernikiem, kas sevi uzskatīja par samniem, bet dzīvoja šķirti, simpatizēja britu partizāniem un slepšus piedalījās viņu diversijās pret Romu.

Roma meklēja diplomātisku atrisinājumu konfliktam un noslēdza ar Samnijas ķēniņu savstarpējas neuzbrukšanas līgumu. Šī līguma dēļ samni padzina šo ķēniņu, kurš nebija lēmumu saskaņojis ar civitāšu virsaišu un Raganu padomi, un ievēlēja citu, kuram par nodevēju uzskatītā ķēniņa līgums nebija saistošs.

Pirmais samnu karš sākās ar biežiem un nelieliem herniku iebrukumiem Latīnijas pilsētās, nodedzinot druvas un ciematus, kuri apgādāja Romu ar pārtiku. Viņi apkāva visus iedzīvotājus, kas nepaguva aizbēgt. Hernikus atbalstīja briti un pierobežas samnīti, kuri jutās Romas apdraudēti un visādi centās tai kaitēt. Apdraudēto latīņu pilsētu karaļi nosūtīja vēstnieku uz Romu pie savas kopienas patriciešiem un pieprasīja no diktatora aizstāvību, jo Latīnija taču iegāja Romas Republikā. Romā tāda latīņu nekaunīga prasība izsauca neapmierinātību, jo pēc savstarpējā līguma viņiem vajadzēja formēt pašiem savus aizsardzības leģionus, ko tie aizvien atlika sašķeltības un nabadzības dēļ, jo Roma nosūca visus latīņu iekrājumus. Atraidījuma dēļ latīņu pilsētas noslēdza sadarbības un sadraudzības līgumus ar rītausmas puses samnītu ciltīm, kuri bija vērsti pret Romu.

Tad romiešu leģioni un algotņi tika nosūtīti uz Vezuvijas pagu, kā sauca Ettrūrijas dienvidu Vezuvijas valstij tuvos novadus pret ziemeļi no Neapoles, kurā pēc latīņu ziņām samni pulcējoties uzbrukumam romiešiem. Kauja bijusi īsa, bet asiņaina. Romieši vēlreiz pārliecinājušies par pretinieka kareivju varonību un bezbailību, kuri devās pretī romiešiem un krita kaujā, lai dotu iespēju biedriem atkāpties uz savu teritoriju pa tikai viņiem zināmām apakšzemes ejām un takām. Kad īsā kauja beidzās, pretinieku lielais pulks vienkārši pazuda zemē tur pat romiešu acu priekšā. Romieši gaidīja jaunu uzbrukumu un jutās vīlušies, jo īsās kaujas rezultāts neko neizšķīra.

Tai laikā pienāca ziņas, kas samnītu bari pārgājuši Līras upi un tuvojoties Romai. Karaspēku pārdislocēja uz Līras piekrasti. Tur tiešām redzēja bruņotu vīru grupas ar ērgļa spalvām pie cepures, kuri, romiešiem tuvojoties, pazuda un kaujā neielaidās. Romas leģionāri un algotņi izvērsās un vairākas dienas gaidīja uzbrukumu, kura nemaz nebija. Romieši palika pārliecībā, ka tie bijuši galli, jo nevarēja iedomāties, ka samnu karavīri ģērbtos kā galli un būtu apbruņoti ar ķeltiem, kas viņiem vēl aizvien rēgojās nakts murgos.

No Romas pienāca depeša, ka karaspēkam esot jādodas uz Romu, jo šie viltus galli atkal gatavojoties iebrukt pilsētā caur saullēktu puses vārtiem. Taču tā izrādījās kārtējā izāzēšana. Tādējādi šā jocīgā kara periodā, kas nebija nekāds karš, Romā rūgtin rūga nemiers un bailes no jauna galu uzbrukuma, bet tie bija ettruski, kuri bija nolēmuši iesaistīties šajā karā, nevis galli. Tādā kārtā Roma tika apdraudēta no visām pusēm, fronte bija visa Romas republikas teritorija, bet īsta kara nebija.

Saglabājies kāds nostāsts par Romas patricieti un leģiona komandieri T. Manīliju, kurš it kā esot norāvis ettrusku komandierim Valēram Korvam zelta ķēdi (torques) no kakla un no tā ieguvis iesauku Torkvats - Tarkvīnijs Manīlijs Torkvāts. Šajā kaujā esot piedalījušies herniki, tiburīni, privernāti, tarkvīni, ettruski, latīņi. Šajās sadursmēs Roma okupēja ettrusku pilsētas Sutru, Neneti, Velītru, Ardeju, Norbu, Satriku, Setu, Signi, Cīrci, paplašinot savus īpašumus no Ciminas meža līdz Liras upei. Kaujas turpinājās līdz 341. g. p. m. ē.

Tad ieradās Romā latīņu sūtnis pavēstīt par Samnijas iebrukumu Lācijas un Kampaņas robežas pilsētā Trifānā un pieprasīja, lai romieši pilda savas saistības par latīņu aizsargāšanu. Romieši bija spiesti pildīt līgumu.

Pie Trifānas 340. g. p. m. ē. notikušajā kaujā romiešiem nācās karot nevis ar samniem, kuri prata veikli izvairīties, dodot negaidītus triecienus no aizmugures, atstājot guļot vairāk par 2000 romiešu, kamēr paši veikli nozuda bez jebkādiem zaudējumiem, bet gan ar aizsargājamajiem latiņiem, kas devās uzbrukumā tiešā frontē no visām pusēm. Latiņi ar lieliem zaudējumiem bija spiesti padoties. Latiņu savienības austreņa daļas pilsētas, kas bija atdalījušās no Romai pieslējušajām latiņu pilsētām un pievienojušās samniem, kā arī Ostijas pilsēta un vīki tika neatgriezeniski iekļauti Romas Republikai, bet Trifānas latīņu un samnītu teritorija kļuva par Romas algotņu pastāvīgās dislokācijas vietu, tīrumi pārvērsti mācību poligonā.

Latīnijā tika iecelti 3 romiešu pārvaldnieki, kurus sauca par Romas tribūniem. Samnīti, kuru galvenā nodarbošanās bija aitkopība, palika brīvi. Lieki būtu teikt, ka samnītiem tas nepatika, jo romieši bija okupējuši viņu galveno maizes klēti un labākās pļavas.

Otrais volsku karš pret Romu norisinājās 334. - 329. g. p. m. ē. un sākās pēc Romas sabiedroto - nelielo sengrieķu pilsētu un koloniju Ancijas un Terecīnas monarhu prasības izpildīt līgumu par šo koloniju aizsardzību pret samnītiem un volskiem, jo līdz tam romieši bija aizmirsuši šo, gandrīz pirms 100 gadiem slēgto līgumu ar Anciju un Terecīnu, jo pēc nolīguma parakstīšanas tas netika vairs cilāts.

Lieta bija tāda, ka volsku ķēniņi, kuru civitātē atradās šie divi grieķu pagi, aplenca Ancijas un Terecinas pilsētas un pieprasīja izpirkuma maksu, kura bija lielāka par grieķu karaļu faktiskajām iespējām. Izpildīt šīs volsku pārspēka prasības nozīmētu grieķu koloniju iznīcināšanu.

Romiešu leģioni un algotņi ieradās, aizdzina volskus no pilsētu pievārtēm, iebruka volsku  vikos, kas nebija grūti, jo volskiem nebija kopīgas valsts vai kopēju aizsardzības spēku – katrs vīks un pags rīkojās patstāvīgi, pieaicinot kaimiņus.

Romieši tika galā ar volskiem divu gadu laikā, sagūstīja daudz vergu un verdzeņu, bet grieķu Ancija un Teracīna kļuva par Romas īpašumu un galvenajiem balsta punktiem uz visiem laikiem, pakāpeniski okupējot arvien jaunus volsku pagus un vīkus, kas patiesībā bija ar vaļņiem un mietu žogiem nocietināti ciemati. Šo okupēto teritoriju romieši dēvēja par Volsinu, kaut gan Volsina bija ettrusku pilsēta un valsts Tibras labajā piekrastē. Tāpēc vēstures rakstos volsku Volsina it bieži tika uzskatīta par ettrusku Volsinas valsti, kamēr arheologi to neatklāja pēc pilsētu drupām un romiešu dokumentiem.

Pēc volsku apdzīvoto teritoriju okupēšanas Romas Republikai piederošās teritorijas sāka saukt par imperium, jo tā bija kļuvusi par daudzu tautu vardarbīgi apvienotu konglomerātu, kuram tika uzspiesta latīņu valoda. No jauna okupētajās teritorijās izvietoja leģionārus un algotņus, kas uzvedās kā jau okupanti: laupīja, medīja vergus un izvaroja jaunavas, kuras laida pasaulē nenosakāmas izcelsmes bērnus, kurus, pieaugušo kārtā iesvētītus, dēvēja par itāliķiem, jo katrā novadā viņi runāja katrs savā latīņu valodai un vietējās umbru vai ienācēju cilts dialektam tuvā pidžinā. Tātad kopš 320. g. p. m. ē. Romas Republika pārvērtās impērijā ar visām šī vārda nozīmēm tagadējā izpratnē, kurā visļaunākā parādībā bija valstiski piekopta laupīšana un pirātisms kā ahajavu kustības sākumā.

Otrais samnītu karš notika laikā no 325. līdz 304. g. p. m. ē. un sākās Romas jaunās kolonijas Volsīnijas un romiešu Liras upes piekrastē uzceltā cietokšņa dēļ, kurā tika izvietoti algotņi, kas turpināja aplaupīt samnītu un vēl brīvās volsku, sīkānu un britu kopienas un medīt šajās teritorijās vergus un verdzenes. Tāpēc otrajā samnītu karā iesaistījās ne tikai samnīti, bet arī volski, briti, sīkuļi un latīņi, kuri pēc Latīnijas austreņa provinču okupācijas bija aizbēguši un slēpās Apenīnu kalnos. Viņiem šajā karā nebija ko zaudēt, jo viņu vienīgā dzimtene un tēvija bija apgānīta, izlaupīta, izvarota, bet uzvaras gadījumā viņi to varēja vienīgi atgūt.

Kara darbība norisinājās Apijā starp Ciminas drumu un balto klinšu kalnu grēdām pret austreni, cauri kuriem straujā kalnu upe Volturna bija izgrauzusi dziļas gravas ar stāvām klinšu sienām, kuras kalpoja par kalnu pārejām. Tajās atradās samnītu galvenie cietokšņi Neapole un Palapole. No tiem samni un samnīti it bieži uzbruka tagad Romai piederošās Kumu provinces leģionam un romiešu īpašumiem, apkaudami leģionārus, augstmaņus, dedzinādami visu, kas spēja degt, atbrīvoja vergus un aizveda tos sev līdzi kalnos, paši, kā tas bija arī agrāk, atkāpdamies tikai pa viņiem zināmām takām un apakšzemes tuneļiem bez jebkādiem zaudējumiem un aiznesdami līdz romiešu salaupītās bagātības, dzelzs ieročus un bruņas, pārtiku, izklīdinādami ganāmpulkus, aizvezdami līdz romiešu zirgus.

Romas leģioni 326. g. p. m. ē. mēģināja aplenkt Neapoli un Palapoli, kuru pieejas sargāja dabīgie šķēršļi, akmeņu mūri, augstās kraujās īpaši ierīkoti un nogruvumam sagatavoti akmeņu krāvumi, novērošanas posteņi. Kad tuvojās Romas karaspēks, kā jau parasti, ciešā ierindā ar smagajiem kavalēristiem priekšgalā, šķēpu nesējiem, loka un teitu šāvējiem ciešā ierindā, pār viņiem pārvēlās akmeņu lavīnas, bet dzīviem palikušajiem leģionāriem atkāpšanās ceļu nogrieza pa slepenām ejām aizmugurē nonākušie samnītu strēlnieki, ar bultām, šķēpiem un ķeltiem apkāva bēdzējus, atkāpšanās ceļu un ceļu uz priekšu noslēdza akmeņu lavīnas. Neviens romietis neatgriezās Romā ne dzīvs, ne miris, jo mirušie tika iemesti Volturnas putojošajā straumē.

Ar to samnītu karš nebija beidzies un turpinājās vairāku desmitu gadu garumā.

 Samni 319. g. p. m. ē. iebruka volsku un volsinu reti apdzīvotājās civitātēs, kas tolaik bija Romas provinces, apkāva vietējos romiešu garnizonus un vergturus miegā, atbrīvoja vergus un verdzenes, bet daudzus vergus nācās nogalināt, jo tie metās aizsargāt savus asinssūcējus kā uzticami suņi. Kopš tā gada nekas vairs nebija dzirdams un netika rakstīts par volsku un volsinu cilšu pastāvēšanu − tās praktiski bija izkautas, nu par dažām laupītāju bandām Umbrijā bija mazāk.

Šis karš atkal beidzās ar jaunu teritoriju pievienošanu Romai no Ciminas drūmiem līdz Volturnas labajai piekrastei, pakļaujot grieķu Volturnas koloniju Tarentu, kas izsauca protestus no Grieķijas puses un Grieķijas impērijas aktivitātes Umbrijā.

Vezuvijas jeb Volturnas valsts aptvēra tagadējās Itālijas Kampaņas novadu. Tās galvaspilsēta Nola bija sena Poseidonijas pelasgu tirdzniecības faktorija, kurai blakus izauga pelasgu faktorijas Pontele un Pompeja Pontekanjona zemes ragā, no Trojas ieceļojušo tīrēnu kolonija Vetere un hetu kolonija Kapuja pie Venēcijas līča. Divu gadu tūkstošu laikā šīs ciltis saplūda. Ap 11. gs beigām p. m. ē. šo novadu iekaroja ettruski un izveidoja Vezuvijas valsti, kas kļuva tik pat spēcīga baltu valsts, kā kādreiz Poseidonija. Vezuvijā iegāja britu Īstas piekrastes osta, Īstas un Kapres salu pavalstis, sīkuļu Sapras pavalstis. Vienā pusē tai bija Tīrēnu jūra, bet visapkārt klinšu kalni, kas padarīja šo valsti grūti iekarojamu.

Vezuvija palika neitrāla valsts līdz pat Romas sarīkotajam pūniešu jeb Kartāgas pirmajam karam, kad tā tika iekarota asiņainā slaktiņā un pakļauta Romai.

Ettrūrijas Volsinas pavalsts karš ar Romu izcēlās 315. g. p. m. ē. atkal jau samnu un samnītu provokāciju dēļ. Viņi rīkoja teatrālus iebrukumus gan vienā, gan otrā, gan trešā teritorijā it kā vergu medīšanas nolūkos, attiecīgi pārģērbdamies te par romiešiem, te par ettruskiem, te par marsiem tikmēr, kamēr Ettrūrijas Krotonas valsts Volsinas pavalsts ķēniņš nepieteica romiešiem oficiālu karu, motivēdams to ar miera līguma pārkāpšanu, kurā bija noteikts, ka Roma nemedīs vergus Ettrūrijas teritorijās starp jūru un Tibras upes labo krastu.

Samnu mērķis arī bija iesaistīt ettruskus un marsus kopīgā karā pret Romu. Taču iznāca tā, ka tajā laikā, kamēr ettruski karoja, samni rīkoja provokācijas, lai piespiestu romiešus sadalīt spēkus. Marsi atmaskoja samnus un tāpēc atteicās iesaistīties šajā karā, jo tam būtu neparedzamas sekas, - karā iesaistītos arī pagaidām miermīlīgie umbri, umbroski, Sibaris valsts, kuras karaļa nostāju nevarēja paredzēt; ja Sibaris nostātos Romas pusē, tad marsu pastāvēšanai un nenoteiktajam spēku līdzsvaram būtu gals. Atteicās karot pārējās ettrusku valstis. Tā nu Volsinas karotāji bija spiesti sākt neapdomīgi pieteikto karu vieni paši.

Krotonas valsts Volsinas pavalsts ķēniņa karaspēks forsēja Tibru naktī, aplenca un iznīcināja nelielu romiešu robežu apsardzes cietoksni Tibras kreisā krasta kraujā un izvērsās piekrastes pagos, ieņemdams aizsardzības pozīcijas, bet nevirzījās tālāk uz Romas provinces centru. Ettruski bija saniknoti par to, ka romieši pievāca agrāk Volsinas valstī iestājušos Tibras kreisā krasta volsku zemes, kuras nu bija it kā atguvuši un gatavojās aizsargāt.

an> valsts, kuras karaļa nostÄ