Tarkvīnijs Lepnais bija sestais Romas un otrais umbru valdnieks Romā, Tarkvīnija Vecā un sabīņu princeses dēls. Viņam piedēvē senās Romas kultūras izaugsmi, ieviešot Ettrūrijas pilsētvalstu, Hattijas un Senās Grieķijas pieredzi valsts pārvaldīšanā, Romas pilsētvalsts galīgā izveidošanā.
Romieši esot stāstījuši, ka Tarkvīnijs Vecais to kopš bērnības esot audzinājis par pašu izglītotāko valdnieku, zilču (zilth), zintnieku, izglītodams viņu labākajos Ettrūrijas tempļos un Atēnās, likdams apmeklēt Umbrijas valdnieku pilis un feniķiešu zintniekus, apgūt sportu un kara lietas, astronomiju, astroloģiju, botāniku, zooloģiju, minera-loģiju, metalurģiju, amatniecību, tautas medicīnu, svešvalodas.
Viņš esot atcēlis seno patriciešu dzimtu prioritātes, esot bijis diktators, bet senātā un kūrijā licis ievēlēt tempļu galvenos priesterus, amatniekus, tirgotājus, kalpotājus, zemkopjus un lopkopjus, ar ko piesaistījis Romai lauksaimniecības kopienas, kā arī atcēlis latīņu valdnieku ieviestos mantiskā stāvokļa cenzus, noteicis sodus par cilvēku slepkavošanu, pirkšanu un pārdošanu.
Viņa laikā esot dzīvojis kāds Papīrijs, romiešu alfabēta un latīņu rakstības dibinātājs un no koksnes iegūta papīra izgudrotājs, kurš esot bijis Tarkvīnija Lepnā personīgais rakstvedis. Papīrijs esot sarakstījis pirmos Romas valdnieku, senāta un kūrijas izdoto likumu krājumu Leges Regiae, sastādījis pirmo Romas kalendāru, kurā esot bijušas noteiktas svētku un svinamās dienas.
Par lieliem svētkiem tika uzskatīta Romas dibināšanās diena (Regifūga), kuru svinēja katru gadu 5. jūlijā ar sporta sacīkstēm, jaunekļu un jaunavu iesvētīšanu pieaugušo kārtā, lāpu gājieniem, klaunādēm, dzejnieku, kora, un dejotāju uzstāšanos. Viņa laikā sākās arī Romas klasiskās mākslas un arhitektūras attīstība pēc ettrusku un pelasgu kultūras paraugiem.
Tarkvīnijs Lepnais nodibināja sūtniecības Grieķijā, Feniķijā, Kartāgā un Sibarisā, pakļāva Romai visas latīņu pilsētu kopienas un bijušos Tarkvīnijas cietokšņus Lācijā. Viņš panāca, ka Vimināles pakalna valdnieks, kas bija Tūla Kostija dēls Servijs no mātes ettruskietes, brīvprātīgi pārgāja Romas pakļautībā. Tāpēc Tarkvīnija Lepnā valdīšana laikā Romā iegāja Romas dibinātāju 7 cilšu 7 pakalni - Aventinas, Cēlijas, Ekvilīnas, Vimināles, Kvirināles, Kapitolija un Palatīnas pakalns, starp kuriem tika izveidoti ceļi (via), tika uzceltas akmens pilis un nocietinājumi, iekārtotas ūdens ņemšanas vietas katakombās, kanalizācija, izmantojot un pārbūvējot senās trilitu komunikācijas un trilitu nosusināšanas kanālus.
Romas siena tagad sākās no Tibas piekrastes pretī salai, apmeta slaidu līkumu kalnup un lejup ap visiem 7 pakalniem un atkal beidzās Tibras kreisajā krastā, zempus Aventinas, ietverot vēl astoto, vārdā nenosaukto svētkalnu, kurš agrāk piederēja britiem. Sākas namu un tempļu celtniecība ieplakās starp pakalniem. Nu gan varēja jau teikt, ka katram Romas patricietim bija sava pils (561).
Viņa valdīšanas laikā strauji attīstījās amatniecība, amatnieki apvienojās brālībā ar pašu vēlētiem vecākajiem meistariem priekšgalā. Amatnieki un mākslinieki tika saaicināti gan no Ettrūrijas, gan Grieķijas, gan Padānas un Umroskijas pilsētvalstīm. Tartkvīnijs Lepnais noslēdza sadraudzības, tirdzniecības, kuģniecības un robežu ievērošanas līgu-mus, kā arī vienojās par kopīgu cīņu pret jūras pirātiem, laupītājiem un ieceļotāju tiesībām pēc hetu valstu parauga. Ar to izbeidzās Romas un Latīnijas izolētība. Taču tas nebija pa prātam vecajiem Romas patriciešiem, jo tie nedrīkstēja vairs ar nelegāliem līdzekļiem iedzīvoties bagātībās. Toties labums un drošība bija visiem, izņemot to, ka, atšķirībā no baltu valstīm, valdnieka tiesības netika ierobežotas, ka valsts un tautas labklājība, saimnieciskā dzīve, sociālā struktūra, jebkuras dzīves un sadzīves sfēras attīstības virziens bija atkarīgas tikai un vienīgi no valdnieka labas gribas. Tāpēc valdnieku maiņas gadījumos politika un nākotne nebija prognozējama, varēja notikt visneparedzamākās izmaiņas. To, acīm redzot, saprata arī Umbrijas cilšu priesteri un valdnieki, kālab arvien vēl apkārt Romai tika celti jauni pilskalni, rakti lauka aizsardzības grāvji jeb limesi, būvēti apakšzemes dolmeni un kanāli it kā zemkopības vajadzībām, bet patiesībā aizsardzībai.
Apgaismotāja Tarkvīnija Lepnā valdīšanas laiks aprāvās pavisam necerēti, jo vecākajās latīņu izcelsmes patriciešu dzimtās jau sen brieda neapmierinātība ar valdnieku par patrīciešu nobīdīšanu vienlīdzīgu tiesību pozīcijās ar visiem Romas pilsoņiem, poligamijas aizliegšanu, verdzības atcelšana. Bija vajadzīgs tikai iemesls.
Tajā laikā Kumas kļuva par bīstamāko Romas interešu teritoriju kaimiņu, kad varu Kumas pilsētvalstī sagrāba kādas pirātu bandas vadonis Aristodēms, sāka aplaupīt Lācijas latīņu pilsētvalstis, ar kartāgiešu flotes atbalstu ielauzdamies Lācijas dienvidu pilsētvalstīs un pakļva tās Kumām. Tarkvīnijs Lepnais, kurš tajā laikā bija radījis pirmo Romas algotņu karaspēku Romas pilsētvalsts aizsardzībai, devās aizstāvēt savus sabiedrotos, bet latīņu karaļi, kas atbalstīja Romas vecos latīņu patriarhus, kaujā pie Arcijas piebiedrojās Aristodemam. Romieši tika sakauti un, Aristodema karaspēka vajāti, bēga uz Romu un nocietinājās aiz mūriem. To izmantodams, Aristodems pakļāva gandrīz visas latīņu kolēģiju pilsētvalstiņas, izņemot bijušos Romula sabiedrotos, savai varai un sāka apdraudēt Romu, mudinādams latīņus uz karu.
Kad Tarkvīnijs Lepnais atgriezās Romā, tur bija noticis valsts apvērsums, kuru vadīja Vergīliju dzimta, kas bija pati lielākā starp veco patriciešu dzimtām. Viņu vadībā tika sasaukta tautas sapulce, kura par Romas valdnieku ievēlēja Tarkvīnija Lepnā attālo radinieku un Vimināla tā laika vēlēto karali Serviju Tulliju. Kas notika ar Tarkvīniju Lepno, nekas nav zināms. Taču Tarkvīniji tika vēl minēti senrakstos kā viena no spēcīgākajām patriciešu dzimtām, kura esot saglabājusi un nodevusi no paaudzes paaudzē zilču zīlēšanas, ārstēšanas un buršanas zināšanas. Tarkvīniji palikuši uzticīgi senču dieviem, Janusa un Vestas templim.
Pastāsta turpinājums 3