Turpinājums 3

Servijs Tullijs bija septītais Romas valdnieks, kura valdīšanas laiks, salīdzinot ar priekšgājējiem esot bijis pats īsākais. Kaut gan viņš bija pa pusei ettrusks, pa pusei sabīnis, par spīti patrīciešu cerībām turpināja īstenot Tarkvīnija Lepnā ieceres, bet, izpatikdams patrīciešiem, atjaunoja patriciešu, senāta un kūrijas tiesības, nodibināja trības, klientu un plebeju kārtas, taču Tarkvīniju laika pilsoņu dzimtām, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, saglabāja iepriekšējās tiesības. Par klientiem un plebejiem kļuva vienīgi jaunienācēji – labprātīgi padevušies jūras laupītāji, citu valstu politiskie un ekonomiskie bēgļi, dažādi noziedznieki, izbēgušie vergi, citiem vārdiem – Grieķijas un Āzijas impēriju “liekie cilvēki”, kas meklēja patvērumu un paliekamu vietu dzīvošanai.

Pēc Tarkvīnija Lepnā gāšanas senātā iegāja arī 100 luceru dzimtas, kurām pirātisma un vergturības dēļ Tarkvīniji nedeva pat Romas pilsoņu tiesības. Senātā kopumā sanāca 300 patriciešu dzimtu pārstāvju, bet tika atstumtas amatnieku biedrības, priesteru apvienības un 30 latīņu dzimtas, kuru tuvinieki bija Aristodema sabiedrotie un kuras politisku apsvērumu dēļ tika nosauktas par jaunajām romiešu dzimtām, kaut gan tās tika uzņemtas Romā pirms 100 gadiem. Senātā nebija pārstāvēti arī Romas vecākie nemantīgie pilsoņi, umbru un ettrusku ciltis un tirgotāji.

Pēc senāta prasības Servijs izdeva likumu par Romas dibinātāju ciltīm "Populus Romanus Quiritum" , kurās iegāja romāņi jeb Romula un Rema pēcnācēji un piekritēji, taciji - sabīņu valdnieka Tīta Tacija pēcnācēji, latīnizētie sabīņi no bijušās Viminālas pilsētvalsts un luceri - Romula un Rema mātes Rejas Silvijas latīņu un vestīnu izcelsmes radinieku pēcnācēji, latinizēto marsu dzimtas, kuru senči piedalījās Romula sarīkotajās līgavu laupīšanas svinībās. Šīs senās romiešu ciltis nosauca par trībām. Katra no šīm četrām trībām tika sadalīta 10 kūrijās, bet katra kūrija - 10 dekūrijās, katra dekūrija - dzimtās (gentēs), kuras tad arī veidoja patriciešu kastu. Reizē ar to tika ieviesta vienlīdzīga sistēma jauno un veco patriciešu dzimtām, pret ko iebilda vienīgi Virgīliju kūrija. Kūriju un dekūriju vadītāju sanāksme arvien vēl saucās par senātu, bet nu senātā bija nodrošināta vienlīdzīga pārstāvniecība, virs senāta nepacēlās vairs vecāko dzimtu kūrija, jo kūrijas bija visām romiešu veco pilsoņu dzimtām, arī Tarkvīnija Vecākā laikā jaunpienākušajām dzimtām, 30 latīņu dzimtām, starp kurām bija Virgīliji – Rejas Silvijas kūrija. Tāda sistēma Romā ar nelieliem uzlabojumiem un papildinājumiem saglabājās visā tās pastāvēšanas laikā.

Kad tas bija paveikts, savas kūrijas tika atjaunotas amatnieku un tirgotāju brālībām, katru ar 10 dekūrijām un lielu skaitu dažādu specialitāšu – podnieku, metāla kausētāju un lējēju, kalēju, stikla kausētāju un lējēju, sāls ieguvēju, arhitektu, gleznotāju, koka amatnieku, rotu kalēju, ādu un kažokādu zvēru mednieku un ādu apstrādātāju, audēju un zvejnieku dzimtas, turklāt pirāti un salaupīto mantu tirgotāju dzimtas senātā atrada līdzīgu stāvokli tiem tirgotājiem, kas izplatīja pašu ražojumus apmaiņai pret ievestajām precēm, starp kurām bija zvērādas, vasks, medus, dzintars, ziloņkauls, Ķīnas un Indijas audumi, smalki trauki. Patriciešu prasību atjaunot vergu saimniecību Servijs Tullijs atteicās īstenot.

Pēc savas iniciatīvas Servijs Tullijs reformēja Romas bruņotos spēkus, izveidodams specializētas karaspēka vienības, kuras nosauca par leģioniem (legiones), bet Romas aizstāvjus sauca par leģionāriem (legionares). Atsevišķos leģionos izdalīja kavalēriju, lingu jeb teitu metējus - legiones teutones, šķēpnešus, bultu šāvējus jeb strēlniekus. Ieročus kala no dzelzs, kuru tirgotāji ieveda no Āzijas. Specializētie leģioni savas priekšrocības un savstarpējās sadarbības spējas parādīja karā pret Kumām, atbrīvodami latīņu pilsētu kopienas no svešās varas. Leģionos izveidoja palīgspēkus no pusvergiem, kurus sauca par sklavēniem (sclovenii)

Atkal tika atjaunoja latīņu pilsētu savienība ar vēlētu valdnieku priekšgalā kā Albalongas laikā, bet par galvaspilsētu kļuva Askānija Nova. Tika ievēlēts Latīnijas karalis. Taču Latīnijas iekšējās un ārējās lietas noteica Romas latīņu kūrijas un dekūrijas, kuras pārstāvēja visas 30 latīņu pilsētu kopienas.

Senāta lēmumi pēc kūriju ierosinājuma stājās spēka, ja tos parakstīja valdnieks, kuru sāka dēvēt par ķeizaru (cesare) pēc latīņu parauga. Latīņu valoda tika noteikta ar Romas likumu par rakstu un darījumu valodu, kaut gan Romas pilsoņi sarunājās katrs savā valodā kā pie Bābeles torņa. Tāpēc oficiālās valodas ieviešana bija jauns solis savstarpējo attieksmju noregulēšanā. Lai katru reizi nebūtu jāsasauc senāta sēdes, senāts ievēlēja senāta vecāko padomi comita curiata, kura pieņēma galīgos lēmumus Romas ārējā un iekšējā politikā. Komitas curiātas lemumi bija obligāti ķeizaram. Tas bija pirmais ķeizara varas un patstāvības ierobežojums, kura tronis nebija mantojams.

Viņš ieviesa Romas oficiālajās darīšanās vienādas sarkanās togas pēc ettrusku zilču parauga, olīvas zaru zelta kroni un scepteri, kura galā bija ērglis, ko līdz tam nebija iedrošinājušies ettruski Takrvīniji, kuru ekonomiskās reformas tika pilnveidotas, nāca par labu visiem Romas pilsoņiem, nodrošināja tiem pārtikušu dzīvi, bagātību uzkrāšanos. Tagad iestājās materiālā un tiesību nevienlīdzība. Te mēs redzam, ka jauktenis neatzīst savas mātes dzimtas vienlīdzību ar tēva dzimtu.

Tika ieviestas pirmās romiešu vara monētas asi kā maiņas un svara ekvivalenta 1 mārciņas 1/100, ko vajadzēja ievērot monētas kaļot. Monētu kalšana tāpēc kļuva par jaunu vara lējēju un kalēju specialitāti. Katrai kūrijai bija sava naudas kaltuve. Šīs monētas sauca par asiem, izmantoja par maiņas ekvivalentu un balsošanas biļetenu, jo katras kūrijas asiem bija savs ģerbonis.

Romas sabiedrību pēc senāta lēmuma sadalīja kategorijās pēc mantiskā stāvokļa asos. Pirmajā pilsoņu kategorijā iegāja patricieši, kuru ģimeņu mantība, ko sauca par kapitālu (capite), bija no 100000 un vairāk līdz 7500 asu vērtībai. Šīs mantīgākās ģimenes pēc kapitāla līmeņa iedalīja 18 centūrijās (captite census): jo mazāks cenza kārtas skaitlis, jo bagātāka ģimene. Tā, piemēram, pirmajā centūrijā iegāja ģimenes, kuru mantas vērtība bija 100000 ± 1389 asiem. Otrajā pilsoņu kategorijā iegāja amatnieki, mākslinieki, kulta kalpotāji un citi pilsoņi, kuru manta tika novērtēta par 75000 - 11000 asiem. Viņi tika iedalīti 46 centūrijās. Tos pilsoņus, kuru mantība bija zemāka par 11000 asiem, sauca par proletāriešiem. Proletārieši tika iedalīti divās apakškategorijās jeb klientos (bagātajos) un plēbejos (nabagos, kas dzīvoja no rokas mutē). Katrā proletāriešu apakškategorijā bija 13 centūrijas. Pavisam bija 100 centūriju. Katru gadu pilsoņu mantisko stāvokli pārbaudīja, pārbīdīja tos vai nu uz augstāku, vai arī zemāku centūriju. Pēc T.Līvija ziņām Servija Tullija valdīšanas laikā pilsoņu labklājība esot vienīgi pieaugusi, jo 30 gadu laikā neesot zināms neviens gads, ka tie nebūtu pacelti augstākā centūrijā.

Katram pilsonim tika dotas tiesības algot klientus. Tāpēc proletāriešu, sevišķi plebeju skaits samazinājās. Tas bija attīstītās lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības nopelns.

Pilsoņiem noteica obligāto apmācību un dienestu leģionos. Tāpēc pieauga arī militārais potenciāls, kas samazināja tā jau mazo proletāriešu daudzumu. Būdams atkarīgs no pilsoņu sapulces, senāta un senāta kūrijas lēmumiem, ķeizars kā jau izpildu vara bija spiests atjaunot vergturību. Nu gāja vaļā vergu gūstīšana. Lauksaimniecības vīki un amatnieku darbnīcas no jauna pārauga vergu saimniecībās. Sevišķi daudz vergu strādāja akmeņu lauztuvēs un zemkopībā. Klientu skaits samazinājās, pieauga plebeju skaits, kas kļuva par sklavīniem (pusvergiem), lai varētu iegūtu jebkādus iztikas avotu, vai arī par laupītājiem, jo viņus izkonkurēja vergi, kas īpašniekam maksāja vienīgi verga vēdera tiesu, toties klientam vajadzēja maksāt nolīgto atalgojumu un dot arī vēdera tiesu pie saimes galda. Pilsoņiem tika atļauts turēt tik daudz vergu (scloves), cik tās spēja uzturēt. Arī leģionus apkalpoja vergi un pusvergi, kurus sauca par sklavēniem (scoven).

irgotājiem, amatniekiem, lauksaimniekiem, zvejniekiem un medniekiem tika noteikti nodokļi. Arvien vairāk ražotāju nevarēja nomaksāt pārmērīgi lielos nodokļus graudā un naudā. Viņus piespieda atpelnīt parādus, kļūstot par klientiem Ja viņi nespēja atpelnīt nodokļu parādus, tie kļuva par sklavīniem. Sklavīni bija 100. centūrijas proletārieši, kurus dēvēja par lumpenproletāriešiem, ja mantas vērtība bija zemāka par 11000 asiem. Lumpenproletārieši kļuva un patrīciešu ienaidniekiem, jo viņi apvienojās ar pārējo zemāko centūriju plebejiem un izveidoja kopīgu organizāciju, ko varētu uzskatīt par arodbiedrības prototipu. Viņi rīkoja skaļas pulcēšanās un nekārtības pilsētas laukumos un ielās, sevišķi senāta sēžu laikā, tā ka dažreiz nācās pārtraukt sēdes. Plēbeju organizācija iesniedza senātam un ķeizaram prasību samazināt nodokļus proletāriešu centūrijam, bet paaugstināt augšējām, turklāt noteikt visaustākos nodokļus pirmajām trim centūrijām, kuras bija atbrīvotas no nodokļu maksāšanas, atcelt vergturību. Tā kā proletāriešu 46 centūrijās iegāja vairāk par pusi Romas pilsoņu, tad tolerances prasības nācās ņemt vērā un mainīt nodokļu politiku.

Romas pilsētvalsts tika pārdēvēta par Romas Republiku.

Patrīcieši Tulliji iegāja "Populus Romanus Quiritum" jaunākās (taciju) kūrijas pirmajā centūrijā, kamēr vecāko kūriju - romāņu un luceru patricieši iegāja otrajā centūrijā, jo taciji, nākdami no senas grieķu tirdzniecības faktorijas karaļu ģimenēm un bagātāko ettrusku aprindām prata tirgoties, izmantot naudas attiecības mantas pavairošanai uz pārējo centūriju rēķina. Tāpēc romāņu, luceru un marsīnu skaudība auga augumā un izvērsās slēptā naidā pret valdnieku. Naida kurināšanā galvenā loma piekrita senāta vecāko kūrijai, kurā iegāja 2/3 luceru un romāņu pārstāvju, jo no katras etniskās kūrijas vecāko padomē jeb senāta kūrijā tika ievēlēts vienāds locekļu skaits. Tacijiem nācās palikt opozīcijā. Ļaunākais bija tas, ka valdnieka klientus (kalpotājus, apsardzi) un vergus izvēlējās un nozīmēja darbā senāta kūrija, kaut gan tacijiem tika dotas veto tiesības, kuras izmantoja reti, lai neceltos luceru un romāņu kūriju nepatika pret taciju partijas valdnieku.

No valdnieka slepenībā turētā neapmierinātība 510. gadā p. m. ē. pārauga trešajā valsts apvērsumā - valdnieks tika noindēts. Senāta vecāko kūrija Servija Tullija noindēšanā vainoja plēbejus, proletāriešus un lumpenproletāriešus jeb sklavīnus, kuri kalpoja valdniekam. Taču vainīgie bija Latīnijas patricieši, kuri iegāja pirmajā centūrijā un nostājās it kā taciju pusē, bet viņiem nepatika Servija Tullija turpinātā Tarkvīniju ārpolitika, pilsoņu vienlīdzība balsošanā pilsoņu sapulcēs, kā arī latīņu ieskaitīšana vienā etniskajā kūrijā ar sabīņiem un marsīniem. Taču atklātās runās viņi dēvēja Serviju Tulliju par Romas Solonu, bet neapmierinātību slēpa aiz pelnītām un nepelnītām uzslavām un glaimiem, kas valdniekam it labi patika.

Tā beidzās umbru un ettrusku valdnieku periods Romas aizvēsturē, kas ir tik spilgts, ka met ēnas uz tagadējiem Latvijas politiķiem, kas iztop svešiniekiem.

Ettrusku Tarkvīnijas valsts aristokrātija cerēja atgūt varu Romā, nosakot troņa mantošanas tiesības vecākajiem dēliem, kam Tullijs negribēja piekrist pats sev un Umbrijas senajām ciltīm par lielu nelaimi, taču klusībā bija lolojis tādu ieceri kā valsts militāro apvērsumu, jo leģioni bija pakļauti viņam un vienmēr nostājās ķeizara pusē. Šī mērķa īstenošanas labad Servijs Tullijs, kuram nebija dēlu, izdeva savas meitas Tarkvīnija Lepnā dēliem - nerātno Lūciju patmīlīgajam un izlaidīgajam L.Tarkvīnijam, bet mierīgoTulliju straujajam Aruntam Tarkvīnijam.

Un notika tā, ka senāts ar balsu vairākumu izvirzīja L. Tarkvīniju par ķeizaru.

Taču tam nebija lemts piepildīties L.Tarkvīnija izlaidības dēļ. Proti, notika tā, ka L.Tarkvīnijs izvaroja brāļa Arunta sievu Tulliju, bet Lūcija apvainoja māsu Tulliju izlaidībā un viņas vīra pavešanā Romas pilsētas acu priekšā uz ielas. Tullijs aizstāvējās kā mācēja, bet Lūcija nogalināja māsu un ar mūļiem sabradāja tās līķi visu pilsoņu acu priekšā. No tā laika šo ielu nosauca par Ļaundarības ielu. Par šo nodarījumu Arunts izaicināja brāli uz divkauju, kurā pats krita. Tikai pāris gadus L.Tarkvīnijs valdīja Romā kā pagaidu cezārs (vienvaldnieks, karalis, ķeizars), jo vēl nebija izgājis auspiciju.

Kā par nelaimi tajā laikā Latīnijas Ostijas pilsētā Ardijā notika latīņu sacelšanās. Kad L. Tarkvīnijs stāvēja sava karaspēka priekšgalā pilsētas aplenkuma laikā, viņa dēls Seksts Tarkvīnijs publiski izvaroja senāta vecāko kūrijas locekļa Spurija Lukrēcija meitu Lukrēciju un Cēres ķēniņa brāļa dēla Kollatīna Tarkvīnija sievu. Lukrēcija, kura ņēma dalību Ardijas aplenkšanā, izrāva savu dunci un nogalinājās, jo nespēja pārciest tik lielu negodu, turklāt no tuva radinieka puses, pirms tam likdama saviem tuviniekiem zvērēt, ka viņi atriebs Lukrēciju pēc vendetas likuma. Viņas asiņaino nazi pacēla kavalērijas leģiona komandieris (celleres) L.Jūlijs Bruts, kurš pēc mātes bija brits, bet viņa dzimta dzīvoja viņpus Tibras ettrusku Cēres pavalstī. Viņš bija iestājies Romas leģionā brīvprātīgi kā pazīstams kavalērijas kauju speciālists pēc Lukrēcijas aicinājuma.

Bruts pameta kaujas lauku un devās uz Romu, lai paziņotu par abām slepkavībām un tad atgriezās Cerē, lai organizētu jaunu kavalērijas pulku aizsardzībai pret Romu.

Kad L.Tarkvīnijs pēc Ardijas pakļaušanas atgriezās Romā, viņa priekšā tika aizvēti pilsētas vārdi un no sargtorņa senāta pārstāvis paziņoja par viņa, viņa tuvinieku, Lūcijas, nepilngadīgā dēla un citu radinieku izraidīšanu no Romas Republikas. Tā noslēdzās mēģinājums atjaunot ettrusku ķēniņu varu Romā, pat vairāk – ar 2/3 balsu vairākumu ettrusku un umbru koalīcijai tika atņemtas patriciešu tiesības, viņu manta tika konfiscēta pilsētas labiekārtošanas un leģionu uzturēšanas vajadzībām. Tāpēc Cerē brieda ettrusku un umbru cilšu ķēniņu plāns jaunai Romas pakļaušanai Umbrijas interesēm, iekarojot Romu un pārņemot varu, bet tas vairs nebija realizējams ar divu pilsētvalstiņu spēkiem, jo Tullijs bija padarījis Romu par militāri spēcīgāko valsti Umbrijā savai un citām Umbrijas tautām pa postu.

Cērē plānu kāds bija izpaudis Romas patrīciešiem. Tāpēc Roma bija sagatavojusies uzbrukuma atvairīšanai, jo Romas jūras osta Tigras deltā atradās uz Ceres robežās. Tāpēc Romas leģioni pirmie iesāka uzbrukumu, sakāva pretiniekus un pievienoja Romai visu Tigras kreiso piekrasti ar ostas rajonu, bet cērieši, izvērtējuši savus spēkus, atteicās no uzbrukuma Romai, turklāt Tarkvīnijas valsts zilčs, kas bija nācis no Tarkvīnija Vecākā dinastijas, brīdināja, ka viņa karaspēks nostāšoties Romas pusē, ja kāds mēģināšot tai uzbrukt.

Tā Tarkviniji kļuva par Umbrijas cilšu interešu nodevējiem un šķeltniekiem, kurus interesēja tikai un vienīgi pašu labums, lai tauta kaut vai izmirst.