5. Romuls un Rems
Prūns atstāja divus dēlus - Nūmītoru* un Āsmūli**. Troni mantoja Nūmītors.
Āsmūlis tikmēr kašķējās, kamēr nogalināja Nūmītoru un iesēdās tronī. Reju Silviju, - Nūmītora sievu, kas bija Prūna nolaupītā marsu ķēniņa meita un marsu virsaiša sieva, piespieda iestāties Vestas templī, jo Vestas kalponēm kopš Jupja laikiem nedrīkstēja būt bērnu. Taču Āsmūlis nezināja, ka Rejai Silvijai bija dvīņu dēli no īstā vīra – marsu virsaiša. Uzzinājis par Rejas Silvijas dēliem, kuri skaitījās nogalinātā monarha pēcnācēji un varētu pretendēt uz troni, Āsmūlis lika abus bērniņus ieslodzīt mucā un mucu iemest palu laikā Tibras upē, lai zēni noslīktu, bet Reju Silviju iekala ķēdēs apakšzemes kapenēs, kas atradās zem Vestas tempļa.
Pa to laiku muca ar abiem bērniem iestrēga akmeņainās krācēs lejpus Romas pakalniem un sašķīda, bet puišeļi brēca un pērās ūdenī tikmēr, kamēr uzrāpās uz akmens bluķa krāču vidū, kur upei pāri bija pārkāries vīģes koks, kālab vēlāk zeltā kaltu vīģu zaru vaiņagi greznoja Romas nākamo imperatoru galvas, jo vīģes koks tika uzskatīts par latīņu svēto koku, kaut gan abi zēni pēc izcelsmes bija marsi, jo viņu māte Reja arī bija marsiete.
Bērnus izglāba vientuļniece - britu lupu (vilku totēma) cilts kulta kalpone un plašā apkārtnē pazīstama dziedniece, kura tika saukta par Vilkatu.
Vilkata dzīvoja nošķirti kādā alā kopā ar pieradinātiem vilkiem, kas bija vilku totēma templis un dziednīca. Iedama uz Tibru pēc ūdens, Vilkata izzvejoja abus Rejas Silvijas bērniņus, padzirdināja ar vilcenes pienu. Bērni izauga vilku tempļa alā starp vilkiem, pieradinātiem zvēriem, aitu ganiem, kalējiem, podniekiem, sāls žāvētājiem par pusaudžiem, ieaudzinot darba iemaņas un britu cilts paražas. Taču puikas bija tik nežēlīgi pret dzīvniekiem, putniem, sikspārņiem un ūpjiem, nesaticīgi, ļauni un neganti savā starpā, pret savu audzinātāju veco Vilkatu, ka viņa bija spiesta no tiem atvadīties, kaut gan bija iemīļojusi kā pašas mazbērnus. Tā nu Vilkata nodeva abus zēnus audzināšanā britu kopienas ganam Tautulim, jo viņa sieva Aka nevarēja dzemdēt bērnus.
Tautulis un Aka bija bezgala laimīgi. Pieņēma abus zēnus par audžudēliem un audzināja britu garā kā nu prata un saprata. Audžu vecāki nolēma dot padēliem vārdus pēc senču paražas, pieaicinot svēto māti. Tā izrādījās Vilkata, kas puikas izvilka no krācēm pusdzīvus un zināja viņu stiķus un niķus.
Viņa teica vārda došanas svinībās, ka tas, spēcīgais zēns, būšot lielas ģimenes tēvs un tāpēc tam dodot Rēuma vārdu, kas latīņu izloksnē skanēja kā Roms, bet ide britu valodā *r(h)ēum- nozīmēja 'vaislīgais, nemierīgais, skraidelējošais un meklējošais auns', pārnestā nozīmē arī 'draiskulis, nebēdīgs puika, kaislīgs un vaislīgs vīrietis'. Par otru puiku viņa teica, ka tas būšot nopietnāks, toties kauslīgs un nesaticīgs, kāpēc to nosauca par Rēimu, jo ide *rēim- 'cirst, cirvis ar platu asmeni, kara cirvis', arī 'cirvju kalējs', pārnestā nozīmē 'raksturā ass, nesaticīgs un darbīgs cilvēks'. Tā nu Rēums un Rēims auga par ganiem Tautuļa un Akas ģimenē, kurā tie tika izlutināti vairāk par pašu bērniem. Vilkata noģida zēnu izcelsmi, bet Tautulis un Aka par to neko nezināja. Kad brāļi izauga par jaunekļiem, pienāca kārta tos iesvētīt vīru kārtā, sarīkojot tradicionālās sacensības dūru cīņā, jāšanā un braukšanā ripulāros, skriešanā. Pēc iesvētīšanas tie nemaz nemeklēja sievas, bet piesmēja kaimiņu jaunavas, pastāvīgi kāvās savā starpā, kālab Tautulis un Aka nodeva Rēumu sīkuļu cietoksnī, bet Rēimu - sabīņu cietoksnī par rekrūšiem, lai abi būtu šķirti.
Reja Silvija nezināmu notikumu dēļ tika brīvībā un sāka meklēt savus dēlus. Abi vīri, kas mucu ar zēniem bija ielaiduši Tibrā, pastāstīja mātei par Āsmūļa pavēli un par to, ka redzējuši divus bērnus upes pretējā krastā spēlējamies ar vilku māti un vilcēniem zem vīģes koka kādas alas priekšā aiz lielajām krācēm, kāpēc domājot, ka tie būšot viņas bērni, jo paši esot redzējuši, ka muca krācēs sašķīdusi un kāda vecene izvilkusi bērnus no ūdens un aiznesusi vilku alā. Kā un kur notika mātes un dēlu tikšanās, kas un kā palīdzēja, kā Rēums un Rēims uzzināja patiesību par savu izcelsmi, nav zināms, jo visi apkārtējie viņus sauca par Akas dēliem, kurus izzīdījusi vilcene, kam bijuši atņemti kucēni.
Reja Silvija panāca, ka abiem brāļiem atjaunoja prinču titulus, jo tajā laikā Latīnijas karalis bija Rejas Silvijas pusbrālis no citas mātes, kas ieprecējies latīņos. Sīkuļi un sabīņi bija spiesti atzīt Rēumu un Rēimu par Albalongas prinčiem Romulu un Remu, bet nepiekrita viņu kronēšanai par Aventīnas un Vimināles karaļiem, kālab abiem brāļiem un viņu miesas sargiem vajadzēja atstāt cietokšņus. Ne sīkuļu, ne britu, ne arī sabīņu karaļi un priesterienes neiebilda, ja abi brāļi uzceltu savus vīkus netālu no cietokšņiem, uzņemtos kontroli par latīnizētajiem sabīņiem.
Romuls un Rems uzcēla katrs savu ciematu: Romuls pakalnā pie strauta un Tibras sateces, kur pretējā krastā atradās Vilkatas ala, nosaukdams to par Palatīnu, bet Rems - pakalnā blakus sabīņu Vimināles cietoksnim, nosaukdams to par Kvirināli, bet abi brāļi arvien nevarēja satikt. Strīdi beidzās ar to, ka Romuls nokāva Remu un mēģināja sagrābt Kvirināli, ko nepielaida sabīņi, pārņemdami Rema vīku savā pārziņā un pārbūvēdami to par Kvirināles pilskalnu, bet Rema sievām un dēliem atļāva dzīvot jaunajā Kvirināles cietoksnī.
Tajā laikā nomira Reja Silvija, kas tika apbedīta Albalongas galma katakombu alā Baltajos kalnos. Nu vairs nebija, kas uzturētu saikni starp dēliem, latīņiem un marsiem, kuru ķēniņi zināja, kas bija Romula un Rema tēvs, visādi centās palīdzēt abiem jaunekļiem, lai tos turētu tālāk no latīņu monarhiem. Nu Romuls palika viens ar saviem piekritējiem, taču arvien vēl spītīgi patstāvīgs, nevēlēdamies draudzēties ne ar latīņiem, ne marsiem, ne sīkuļiem, jo nezināja, kas bija viņa tēvs.
Romulam piebiedrojās mārūču - latinizēto marsu, vestīnu - latinizēto vestēnu un Kumas kopienas latīņu dzimtas. Tā radās nepieciešamība ciematu pārveidot nocietinātā pilsētā. Pēc tādiem notikumiem kaimiņi kļuva sevišķi piesardzīgi, jo Palatinas pilsētā dzīvoja tikai jauni vīrieši - karavīri, kuriem bija tālejoši mērķi. Turklāt Romuls savāca pilsētā visādus klaidoņus - izputējušus amatniekus, no kopienām atdalījušos laupītājus un citādus paklīdeņus no jaunajiem Umbrijas etnosiem.
Lai vairotu Palatīnas pavalstniekus, Romuls nolēma sarīkot sporta sacīkstes. Paplašināja pilsētas vaļņus un uzbūvēja forumu (sporta laukumu). Par pievilināšanas līdzekli izmantoja ziņu, ka tās būs jaunekļu iesvētības vīru kārtā pie Jupītera un Kvīra tempļiem. Sanāca sabīņi, marsi, latīņi veselām ģimenēm gan no Vimināles, gan tuvākajiem vīkiem, bet uzlūgtie vestēni, ettruski, sīkāni un briti atteicās piedalīties.
Kad skatītāji bija ieņēmuši savas vietas, arēnā izjāja Romula sabiedroto jātnieki rādīt savu māku. Izrādes beigās jātnieku saradās daudz vairāk, zirgi tika pavērsti pret skatītājiem, izsaucot paniku, jo katrs jātnieks sagrāba un uzrāva sedlos pa sievietei un pazuda aiz akropoles vārtiem. Skatītāji sākumā domāja, ka tā būs kāda neparasta atrakcija, bet tad nāca vēl citi jātnieki un bruņoti kājnieki, kuri ielauzās skatītāju barā un sāka tos mīdīt un ar pletnēm dzīt uz vārtiem. Vīri un tēvi, kuri mēģināja aizsargāt savas sievas un meitas, stādamies pretī kailām rokām vai mietiem, ko izrāva tur pat no žoga, tika sacirsti ar zobeniem vai nodurti ar šķēpiem. Tā Romuls un viņa klaidoņi tika pie sievām.
752. vai 754.g. 21.aprīlī p. m. ē. Romuls ar Kvīru un Jupju dinastiju augstmaņu atbalstu tika kronēts par latīņu valdnieku. Palatīna tika nosaukta par latīņu savienības galvaspilsētu, kaut gan Palatīna bija pavisam panīcis ciematiņš. Minētais datums turpmāk tika uzskatīts par Romas pilsētas dibināšanas laiku, bet abi gadu skaitļi vēlāk izraisīja nopietnas sadursmes impērijas laikos, kad tika svinēti Romas dibināšanas gadadienas svētki.
Pirmās sadursmes ar Vimināles sabīņiem notika tai pašā Romula kronēšanās gadā sieviešu nolaupīšanas dēļ. Vimināles valdnieks Tīts Tacits sasauca sabīņu karaspēku un devās uzbrukumā Romula Palatīnai, bet Kvirināles pilskalna valdnieks, kas bija Rema radinieks un sabīņu ķēniņa lugāls, palika ar savu tūkstoti vīru malā nogaidīdams. Redzēdami tuvojamies tādu pārspēku, romieši pameta kaujas lauku starp Palatīnas un Kvirināles kalniem, metās bēgt, slēpties aiz Palatīnas mūriem un vaļņiem. Taču nu notika kaut kas nesaprotams – sabīņiem pretī iznāca sabīnietes un metās aizstāvēt savus jaunos vīrus, lūgtin lūdzās Tītu Tacitu un savus radiniekus nenokaut romiešus. Tad sabīņi uzaicināja Romulu krustot šķēpus ar Kvirināles pilskalna lugālu, kas nospēlēja savu pretinieka lomu tā, lai Romuls būtu uzvarētājs, tad cīņa tiktu uzskatīta par neizšķirtu.
Pēc tam Romuls nodeva zvērestu zem sakrustotiem šķēpiem Tītam Tacītam, nekad vairs nerīkoties pret sabīņu interesēm, bet, kā pierādījās vēlāk, tie bija tukši solījumi, jo drīz vien Kvirināles pilskalna lugāls savu cietoksni brīvprātīgi nodeva Romulam un pievienoja Romas pilsētai. No tā laika Romuls un Tīts Tacīts kļuva par pirmajiem Romas valdniekiem, bet miera līgumus senajā Romā kopš tā laika slēdza zem krustotiem šķēpiem, kuri tika attēloti Romula valdīšanas laika ģerbonī, un svētku svinēšanas laikā Romas gadadienās, kā arī jaunekļu iesvētībās vīru kārtā, bet valdnieku kronēšanas svinībās tika rīkotas sporta sacīkstes, skrējieni ar lāpām, kas tika pārmantoti no umbru cilšu tradīcijas vasaras saulgriežu svinībās, kurināja ugunskurus, kurus aizdedzināja ar lāpām no Jānusa tempļa mūžīgās uguns.
Romuls lika uzcelt svētnīcas visiem trim savas jaunās tautas ciltstēviem: tēvam Jupim*** (lat. Jup pater, no kā Jupīters), tēvam Kvīram (lat. Kvīrpater) - Romulu atbalstījušo latīņu kopienu ciltstēviem (Eneja mazdēliem) un Romula īstajam tēvam Marsam – marsu virsaitim, kā arī Vestas templi.
===============================
* "Mudinātājs, kūdītājs"
** "Rijīgais, ēdelīgais"
*** Baltu mitoloģijā Jupis bija nelietīgs zemes gars, kas mīlēja, lai viņu daudzina, jo citādi nesa nelaimes