Turpinājums

4. Apvērsums

Albalongas galmā

Eneju dinastijas valdnieku laikā latīņi, kas piekopa daudzsievību un turēja harēmos tik sievu, cik varēja uzturēt, bija savairojušies un pārvaldīja 12 kopienas ar pilsētu katras kopienas centrā, kurā valdīja Eneju dinastijas jaunākie dēli, bet par kopējo galvaspilsētu arvien vēl kalpoja Alba Longa, kurā atradās Lācijas jeb nu jau Latīnijas monarha tronis. Par šo troni notika nepārtrauktas cīņas starp kopienu klaniem − katrs klans gribēja būt galvenais. Tas grāva latīņu vienotību un nāca par labu umbriem. Taču arvien viņi loloja cerības iekarot arvien lielākas teritorijas, turklāt bagātajiem bija vajadzīgi vergi − citādi dzīvot viņi neprata.

Pēc trim nesekmīgiem uzbrukumiem Umbrijas cilšu cietokšņiem, kuru mērķis bija latīņu izolācijas pārraušana un ekspansija iedzīvošanās, laupīšanas, vergu ķeršanas un teritoriju paplašināšanas nolūkā, sākās ķīviņi starp kopienu valdniekiem jeb pārvaldniekiem, kā arī savstarpēji slaktiņi par Albalongas monarha troni starp Jupjiem, Enejiem, Prūniem, Askānijiem, Brutijiem un viņu piekritējiem. Kautiņos uzvarēja Prūns, kurš tad arī kļuva par latīņu savienības jeb Albas Longas monarhu.

Prūns atjaunoja mieru un labas kaimiņu attiecības ar Umbrijas ciltīm, jo Prūni nāca no Askāniju dinastijas labējā spārna, kas stingri turējās pie sava cilts tēva Jupja noteiktajām tradīcijām.

Taču norisinājās notikumi, kuri izjauca vārgo līdzsvaru un no jauna uzkurināja naidu, sadursmes, karus, kas noveda pie lokālu karu sākuma starp latīņiem, ettruskiem, britiem un sīkāniem, latīņu kopienas sadalīšanās trīs naidīgās grupās, pie nepārtrauktas monarhu maiņas. Tā tas turpinājās līdz tam laikam, kad Romuls kļuva par Romas pakalnu cietokšņu valdnieku. Par to stāsta romiešu teika, no kuras ir izlobāmi notikumi, ja patur vienīgi vēstures faktus un atmet izdomājumus, kas minēti turpmāk.