11. Maķedonieši
Maķedoniešu jeb Grieķijas valsts kopīgā algotņu karaspēka vardarbīgā izvietošana Illīrijā pie Vardares upes starp pelasgiem un illīriem, doriešiem un Umbriju bija Solona politisks manevrs ziemeļa robežu aizsardzībai. Algotņu dislokācijas un viņu ģimeņu apdzīvotā teritorija ir pazīstama ar Maķedonijas nosaukumu, kurš ietver salikumu no illīru vārdiem māti ‘māmuļa’ un donas ‘maize’, kam varēja būt sakars ar kādu agrāku illīru valstisko veidojumu pie Vardares upes, jo rekrūšiem tika izvēlēta un vardarbīgi iekarota pats auglīgākais Illīrijas novads.
Maķedonijas pirmie rekrūši tika atvesti no Āzijas un Āfrikas kolonijām kā bijušie dažādas etniskās izcelsmes sklavīni jeb militārie vergi, kas oficiāli tika dēvēti par algotņiem. Viņu pirmais pelasgu izcelsmes komandieris bija Herakls, kura leģionu nometināja Vardares upes augšteces kreisajā piekrastē, illīriešu auglīgākajā zemē, kur pret ziemeli un ziemeļaustreni bija necaurejams drums, ko saukuši par Triballu jeb Getas drumiem (mežiem). Tur, mežu ielokā, uzcēla pirmās kazarmas, dzīvojamās mājas ģimenēm, izveidoja lauksaimniecības vergu saimniecības un amatniecības darbnīcas ieroču kalšdanai, padarot par vergiem, verdzenēm un kalpiem illīrus, konfiscējot viņu kopienas, liekot viņu kalējiem kalt ieročus un bruņas jaunajiem saimniekiem, jo rekrūšiem vajadzēja gādāt par iztiku un apbruņojumu pašiem. Kaut gan paši atradās pusbrīvu vergu stāvoklī, maķedonieši praktiski baudīja pilsoņu tiesības un brīvības, izņemot tiesības pamest Maķedoniju, viņi pazina tikai vergturu saimniecības sistēmu. Šos pirmos sklavīnus, pusbrīvos cilvēkus nosauca pirmā vadoņa vārdā par heraklītiem.
Illīri viņus sauca par vardariem, jo tie aplaupīja tuvākos ciematus, zaga sievietes, slepkavoja, kas pagadījās ceļā un mēģināja pretoties. No šejienes Vardaras upes nosaukums. Patiesībā tas bija Linkestīdas novads, kas nosaukts pirmā Illīrijas vēlētā ķēniņa Linkeja vārdā.
Rekrūši veidoja no zagtajām jaunavām sev ģimenes, laida pasaule bērnus, − pa pusei pelasgus un illīrus, pa pusei melnmatainus aziātus. Tā pēc kāda laika radās jauna tauta, kuru senā novada vārdā nosauca par linkiem, bet Herakla vārds baltu ciltīs vairs netika daudzināts, jo viņu uzskatīja par nodevēju.
Pēdējās rekrūšu vienības tika dislocētas Maķedonijā laikā no 495. g. līdz 490. g. p. m. ē., kad notika Persijas karš, daļēji konolidējušajos maķedoniešos sajaucot atkal ar svešām etniskām grupam. Starp tiem un viņu vergiem bija pelasgi, heti, arieši, etiopi, ligūri, fenīķieši, šumēri, ēģiptieši, semīti, hurrieši, karieši, šardeni, ahajavi, hamīti, negrillii un citas rases un tautas (89).
Runāja dažādā valodās, starp kurām dominēja pelasgu un illīru valodas (55).
Herakla dinastijas pēctecis Filips bija pirmais Maķedonijas tautu apvienotājs un pārvaldītājs, kas izsauca Grieķijas vergturu sāncensību, kaut gan paši bija radījuši šīs tautas.
Filips pēc Herodota vārdiem esot bijis Persijas valdnieka Artaserksa III radinieks pa mātes līniju. Savukārt Artaserks III bijis Artaserksa Memoka II dēls Ohs, kuram pēc nākšanas tronī pēc tradīcijas deva tēva vārdu. Tas notika tā (123).
Haju (armēņu) izcelsmes einuks Bagojans, atriebdamies Persijas valdniekam Artaseksam III par viņa dzimtas iznīcināšanu un vīrišķības likvidēšanu, būdams senas priesteru dzimtas piederīgais un tādēļ tajos laikos visai izglītots cilvēks un kādas senas un iznīcinātas haju cilts vadonis, tika pieņemts par valdnieka Artaseksa III dēlu audzinātāju, noindēja troņa mantinieku Ohsu un visus citus Artaserksa III dēlus, tā kā nepalika neviens troņmantinieks.
Tas notika 338. g. p. m. ē. Tronī nācās iecelt vienīgo Artaserksu pēcteci, valdnieka un viņa mīļākās (pelasgietes) dēlu Arzesu. Taču īsi pirms savas nāves Bogojans noindēja Arzesu. Tāpēc par valdnieku kļuva Arzesa jaukto asiņu brālēns Darijs Kagomāns, kurš ir pazīstams vēsturē ar Darija I vārdu. Tas bija mieru mīlošs valdnieks un panāca Persijas valsts pašu lielāko uzplaukumu kopš tās pastāvēšanas sākuma. Tajā laikā arī sākās Pirmais Persijas karš, jo Grieķijas valdniekiem Darija panākumi bija kā dadzis acī.
Persijas kara laikā uzradās Maķedonijas karaspēka komandieris un pirmais Maķedonijas valdnieks, Darija ārlaulības dēls Filips, kurš piesavinājās tēva vārdu. Persijas kara laikā viņš kopā ar citiem tika nosūtīts uz Maķedoniju.
Nonācis Maķedonijā, tas nemaz nav pūlējies vākt karaspēku, jo Persijas karš jau bija beidzies, bet pašam sagribējās iegūt savu valsti, kas tam arī izdevās, jo Grieķijas valdnieki tam nepiegrieza vērību savstarpējo karu dēļ. Tā tapa Maķedonijas valsts Grieķijas paspārnē, kurā Filips valdīja no 359. g. līdz 336. g. p. m. ē. Viņš bija gaišs, izglītots valdnieks, kas papūlējās atstāt viņa mīļākās sievas umbrietes dēlam Aleksandram troni, labi organizētu un stabilu Maķedonijas valsti.
Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais (skat. att.) tātad bija ar haju (armēņu) bijušā priestera un einuka Bogojāna gādību izglābtā Persijas kroņprinča un nākamā valdnieka Darija Kagomāna un illīrietes dēls, kas labi izskaidro tālākos notikumus, jo Aleksandrs izrādīja vislielāko lojalitāti baltu ciltīm.
Aleksandra tiešais audzinātājs bijis Aristotelis. Filips vēlējies izglītot savu vienīgo dēlu, pieaicinādams par skolotājiem labākos tā laika zinātniekus ─ filozofus, vēsturniekus, ģeogrāfus un dzejniekus, kā arī valodniekus, lai dēls spētu sarunāties daudzās valodās. Tāpēc tolaik nebijis neviena izglītotāka cilvēka par Maķedonijas Aleksandru, kuram tāpēc devuši iesauku Lielais. Kara mākslās viņš bijis izskolots pēc tā laika labākajiem paraugiem. Viņš izaudzis par savas tautas patriotu un pratis sadzīvot ar citām tautām, cienīt tās. Tā Filips sagatavoja Aleksandru par Maķedonijas troņa mantinieku (107).
Kleopatra, - Aleksandra tēva Filipa dižciltīgā, no Herakla saimes nākusī vecākā sieva,- negribēja piekrist tam, ka kādas vietējo zemnieku gaišmatainās meitas dēls Aleksandrs ienāktu valdnieku kārtā. Tāpēc viņa izdomāja viltīgus plānus viņa atbīdīšanai tālāk no troņa, lai par valdnieku kļūtu viņas tīrasiņu herakliskais dēls, kaut arī tas nebija Filipa paša, bet bandu bērns no kāda simtnieka.
Balstīdamās uz plašiem aristokrātijas slāņiem, Kleopatra palaida tenkas par Maķedonijas vājumu un uzkūdīja rūtu, sembru un aizbēgušo pelasgu cilšu virsaišus, lai tie uzbruktu Maķedonijai. Viņa mēģināja šajā pasākumā iesaistīt arī Grieķijas lielāko provinču valdnieķeļus.
Šis plāns arī būtu īstenojies, ja Kleopatra būtu sapratusi, ka Aleksandrs jau kopš bērnības bija saaudzis ar illīru, umbru, rūtu un pelasgu jaunekļiem, vietējo dažādas etniskās izcelsmes brīvcilvēku un labiešu dēliem Maķedonijā, ar kuriem kopā apguva kara mākslu. Tā bija sabiedrības daļa, kurā Kleopatras intrigas netika iekšā, bet Kleopatras tenkas tūliņ kļuva zināmas Aleksandram, lai tas varētu novērst briesmas.
Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais pēc Filipa nāves, neraugoties uz pamātes Kleopatras un viņas piekritēju intrigām, kļuva par Maķedonijas valdnieku pēc tēva gribas.
Negaidīdams politisko pretinieku vienošanos, Aleksandrs Lielais sapulcēja savus un kaimiņu cilšu vīrus, iebruka Grieķijā, nesagaidījis gandrīz nekādas pretestības, jo griķu tauta nostājās Aleksandra pusē. Tai bija apnikuši savstarpējie kari un ķīviņi. Tāpēc tā saņēma Aleksandru Lielo ar gavilēm kā atbrīvotāju no tirānijas. Vienīgi Spartas valdnieks pretojās. Taču ātri vien arī viņš tika pieveikts un gāzts no troņa ar paša tautas rokām. Ar to visām intrigām, ko laida pasaulē kleopatrieši, bija darīts gals, Grieķija tika apvienota paša izglītotākā un demokrātiskākā politiķa, kara stratēģa un valdnieka rokās, ar ko tad arī izbeidzās Grieķijas valdnieķeļu ķīviņi (89).
Grieķijas aizvēsturē iestājās jauns attīstības posms.
Sekoja karagājiens uz Āziju (334. - 393. g. p. m. ē.) - Persiju, Fenīķiju un Ēģipti (333. - 331. g. p. m. ē.), atkal uz Persiju, tad Sindiju, atkal uz Āziju, Hirkāniju, Indiju, lielais pārgājiens no Indijas mājup. Aleksandrs atgriezās Grieķijā 331.g. p. m. ē. kā pasaulslavena personība, kurai bija daudz atbalstītāju un draugu.
Aleksandra Lielā veiksmes karā bija apbrīnojamas, jo, kā liecināja Herodots, viņš tika sagaidīts kā atbrīvotājs no tirānijas, kaut gan tā bijusi tikai īslaicīga ilūzija, kura devusi kādas priekšrocības tolaik apspiestajiem, bet jaunieceltie valdnieki pārtapuši vēl trakākos tirānos un neģēļos, kādi valdījuši pirms viņiem (107).
Aīda valsts slieksni Aleksandrs Lielais pārkāpa 323. g. p. m. ē.