12. Kari pret Grieķijas
ekspansiju
Pašas senākās ziņas par brīvo tautu kariem pret Grieķiju un tās pavalstu ekspansiju Melnās jūras piekrastēs un Mazāzijā ir atrastas Levantes seno valstu ķīļraksta tāfelītes, kurās brīvās tautas dēvētas par ižkūziem jeb ažkūziem, novietojot tos 8. gs p. m. ē. tautu savstarpējo karu frontēs (389).
Aleksandrs Lielais, kurš prata nomierināt kaimiņtautu vadoņus, pielaida taktisku kļūdu, ieceldams par Trāķijas valdnieku savu, no pamātes Kleopatra nākušo radinieku Zapirionu, lai likvidētu Kleopatras partijas ietekmi Maķedonijā.
Zapirions 331. g. p. m. ē. atsāka karus pret ziemeļa tautām bez Aleksandra piekrišanas. Viņš aplenca Olbiju, bet cieta neveiksmi ─ ziemeļnieki (skiti) iznīcināja visu Zapiriona 30000 vīru lielo karaspēku.
Maķedonijas Aleksandrs pēc šī nesekmīgā kara atzina Sindijas patstāvību un apmainījās ar sūtņiem. Sindu vēstnieki lika priekšā Aleksandram apprecēt viņu valdnieka meitu, bet viņa augstākā ranga priekšniekiem saradoties ar citām ievērojamām Sindijas dzimtām. Aleksandrs šo priekšlikumu noraidīja, baidīdamies, ka pēcteči varētu asimilēties brīvajās ziemeļa ciltīs. Pēc diplomātiskajām sarunām iestājās ilgstošs miers Donavas un Melnās jūras ziemeļa piekrastes stepēs, lejiešu galā, Sindaurē, Kaukāzā un Burtijā, kuras dienvidu novados, kā jau minēts, tagad dzīvoja ariešu izcelsmes alāni, kuri ņēma dalību šajos karos pret Grieķijas impēriskajām tieksmēm.
Grieķijas kolonijas Trāķijas valdnieks Lisimahs - Zapiriona dēls, pēc 18 miera gadiem 313. g. p. m. ē. atkal atsāka karus pret brīvajām ziemeļa tautām, jo ziemeļnieku karaspēks ņēma dalību Kalatas, Istras, Odesas un citu brīvpilsētu aizstāvēšanā pret Grieķijas impērijas tīkojumiem.
Lisimahs gribēja pievienot Grieķijas Trāķijas provincei brīvo Ziemeļa Trāķijas daļu, lai pierādītu Aleksandram, ka bažas par valdnieku pakāpenisku asimilēšanos baltu ciltīs esot pamatotas, jo jauktie valdnieku pēcteči bieži pārejot mātes cilšu aizstāvju pusē, ja pirms tam viņu mātes netiekot nogalinātas, kā tas noticis Trāķijā. Viņš gribēja atgūt arī zaudētās polises. No Lisamaha ieceres par Ziemeļtrāķijas okupāciju nekas nesanāca - bijušās helēņu pilsētvalstiņas, no kurām helēņi tika padzīti, palika brīvas. Tajās atgriezās baltiskā demokrātija, paražas, kultūra un saimniekošanas veids.
Lisamahu dinastija 21 gadu dziedēja brūces un nevarēja saņemties jauniem kariem. 292. g. p. m. ē. lisamahieši no jauna uzbruka ziemeļniekiem, bet sadūrās ar rēcu cilti, kā helēņi sauca rūtus, Dņestras (Tīras) upes piekrastē dzīvojušos sibīrus, sarmatus un sauromatus. Rūtiem piebiedrojās pelasgu, umbru un citu dienvidu baltu cilšu no jauna izveidojusies kaujas cirvju apvienība, kuras dalības ciltis Grieķijā iesauca par ķeltiem, jo viņu galvenie ieroči bija pašu kaltie kara cirvji ķelti. Tā impērijas pašas izsauca jaunu pretspēku rašanos saviem neremdināmajiem citu tautu iekarošanas un pakļaušanas tīkojumiem.
Taču radās jaunas helēnisma briesmas.
Saasinājās Grieķijas attiecības ar Bosporas valsti, kura tika izveidota 480. g. p. m. ē., apvienojot ahaju Pontas pilsētvalstiņas un helēņu Kerčas un Tamaņas pussalas polises. Bosporas galvaspilsēta bija Pantikapeja.
Bosporā ietilpa arī Fanagorija un Georgipija Sindorē (tagad Grūzijā). Pārējās helēņu pilsētvalstis pārvaldīja Sindijas brīvās ciltis, bet helēņi no tām aizbēga uz citām kolonijām, - polisēm Levantē, no kurienes sāka gatavoties jaunam karam pret Ponta jūras piekrastes baltu un citām ciltīm. Tas arī bija galvenais cēlonis, kāpēc Sindijas un Bosporas attiecības saasinājās.
Kopš 5. gs vidus līdz 4. gs vidum p. m. ē. Bosporas valsts bija jau krietni paplašinājusi savas teritorijas. Tai pievienoja Kerčas pelasgu daļu, Lejas Kubaņas un Azovas jūras piekrastes teritorijas.
Bosporas pirmie valdnieki bija helēņi Arheanaktīdi, kuri bija pazīstamā Latavas iznīcinātāja pēcteči. Kopš 438. g. p. m. ē. valdīja Spartahkīdu dinastija, kura cēlusies no sindu mātes un ahaja Arheanaktida kā ārlaulības dēla pēcteči.
Spartahkīdi ne ar ko neatšķīrās no ahaju dinastijas, pat vairāk - viņi bija naidīgi noskaņoti pret brīvajām ziemeļa tautām, kas rāda, ka tēva cilšu garā augušie reti kad atbalsta māšu radiniekus.
Persāda Spartahkida valdīšanas laikā atkal atsakās jaunu teritoriju iekarojumi. Tāpēc atsākās arī kari. Kad Persāds II bija dabūjis izjust sindu spēku, tad 309. g. p. m. ē. piekrita noslēgt miera līgumu, jo valsts iekšienē sākās valdnieku dinastiju savstarpējie kautiņi, no kuriem brīvās ziemeļa ciltis vairījās, kaut gan varēja izmantot savā labā. Tā bija viņu vadoņu taktiska kļūda, jo tieši tad pretinieks bija vājš. Tāpēc šāda neitralitātes politika izrādījās visai dārga.
Likumīgais valdnieks, kam vajadzēja nākt tronī, bija Satirs II, bet troni gribēja dabūt viņa pusbrālis Oimels. Satīrs lūdza talkā sindus, jo bija tiem tuvs radinieks un likumīgais troņa pretendents. Sindi šoreiz neatteicās palīdzēt un atjaunoja kārtību un likumību Bosforas valstī, kura bija tik plaša, kā Latvija, Lietuva un Igaunija kopā. Oimels savāca sarmatu karavīru vienību, jo pašam savējo kaujinieku nebija, bet tika nežēlīgi sakauts - sarmati izrādījās nodevēji. To vēlēdamies vai netīšām, Oimels panāca, ka sākās trīšanās un naids starp baltu un sibīru ciltīm vienas puses un sarmatu ciltīm no otras puses, kuras Satiram II izdevās uz laiku sanaidot, jo arī sarmati nejuta tālo radniecību ar savu māšu baltiešu radiniekiem.
Šo karu vēstures beigu posms sākās ar 3. gs p. m. ē. un turpinājās līdz 4. gs vidum m. ē. Taču par šo laiku nav nekādu rakstītu ziņu. Zināms vienīgi tas, ka Krima kļuva par sindu un pelasgu kopvalsts centru, kurā valdīja Silūrs un viņa dēls Pālāks. Krimā atradās 3 sindu cietokšņi: Jaunpils - bijusī helēņu Neapole, Palāka un Hāba. Krima karoja pret helēņu Hersonēsas cietoksni, aizstāvējās pret sarmatu uzbrukumiem, kuri uzstājas reizēm Hersonēsas, reizēm baltu cilšu pusē, tā kā nekad nevarēja paredzēt, kurā pusē šie cilvēki nostāsies, taču bija tā, ka tie vienmēr atradušies uzvarētāja pusē. Taču tāda taktika negarantēja pašsaglabāšanos. Šajos karos grieķi tad arī iepazinās ar sibīriem, kuruus tie nosauca par srbi, no kā serbu etnosa pašnosaukums (89).
Brīvo cilšu uzbrukumi Hersonēsai izjauca Pontas valsts kēniņa Mitridata VI Jepātora iejaukšanos, kurš tīkoja paplašināt savu valsti, iekarodams Krimu. Mitridāta armiju komandēja kāds Diofants. Diofanta karaspēku Krimā sakāva Palāka dēla Skīlūra vadītais karaspēks, bet pēc tam ķeltu sadraudzība turpināja viņu vajāt tā, ka viņš atgriezās Pontā bez neviena vīra, knapi izbēgdams no gūsta un nāves.
Pēc kāda laika Diofants atkal sakopoja spēkus un iebruka Sindijā, ieņemdams vairākus cietokšņus, pēc uzvaras atgriezdamies Pontā. Taču brīvo cilšu karaspēks sakāva Diofanta ieceltos vietvalžus un atguva savas teritorijas. Tad Diofants no jauna uzbruka Pālāka kaujiniekiem un sakāva tos. Pēc uzvaras viņš apciemoja Bospora valdnieku, bet bija spiests bēgt, tik tikko paglābdamies no nāves, jo Bosporā sākās baltu izcelsmes vergu sacelšanās Saumaka vadībā.
Diofants vēlreiz kāvās ar sindiem, lai apspiestu Saumaka sacelšanos. Pēc sacelšanās apspiešanas Bosporas valsts pārgāja Mitridāta pakļautībā un kļuva par Pontas pavalsti. Mitridāts bija spiests noslēgt ar Sindauri, Krimu, sarmatiem un brīvo Ziemeļtrāķiju (rūtiem) miera līgumu. Tas bija spēkā līdz mūsu ēras 63. g. m. ē., kad Mitridatu noslepkavoja viņa dēls Farnaks.
3. gs m. ē. Sindijā ienāca ostgoti un izveidoja savu valsti, bet kopš 4. gs m. ē., kad ieradās huņņi, par brīvajām ziemeļa ciltīm (sindiem, pelasgiem, sarmatiem, trāķiem, Krimas pelasgiem vairs nekas netika dzirdēts, it kā to nemaz nebūtu bijis. Vienīgi 1914. gadā izdotajā Krievijas impērijas etniskajā kartē Krimas dienvidu daļa tika atvēlēta pelasgiem. Tās bija pēdējās rakstītās ziņas par šo talantīgo tautu.