Turpinājums

10. Solons. Grieķijas impērijas

       tapšanas hronoloģija

Pēc visiem iebrukumiem un pelasgu apzinātas izslepkavošanas bijušās Pelasgijas teritorijās sāka veidoties bijušo bandītu un slepkavu iecerētās, pašu taisītās tautas, kas katrā novadā bija atšķirīgas pēc rases, kultūras, paražām un valodas.

Valdnieku bija tik daudz, cik lielāku vai mazāku novadu bija Pelasgijā, turpinādami viens otru pārspēt viltībā un militārajā spēkā, lai paplašinātu savas teritorijas un izvairītos no kaimiņa uzbrukumiem. Citiem vārdiem sakot, notika nepārtraukts karš par hegemoniju, t. i., virsvadību, kas turpinājās no12. g. tk sākumā līdz 8. gs vidum p. m. ē. Taču katrs, kas nāca no valdnieka sēklas, gribēja būt valdnieks, jo bija tik ērti laupīt, likt vergiem visu padarīt un aprūpēt, pašiem neko citu nedarot. Bijusī Pelasgija jau bija sadalīta, izlaupīta, iztukšota. Tikai pamazām sāka atkopties vergu saimniecības, bet tam vajadzēja līdzekļu, kālab strauji atsākās ārējie laupīšanas kari Āzijā un Āfrikā, kur pa aizgājušajiem 6 - 7 gs bija izveidojušās jaunas impērijas, kas sāka apdraudēt topošo Grieķiju un slēpa sevī jaunajiem Grieķijas valdniekiem vajadzīgās bagātības. Pati lielākā polise un valsts tajā laikā bija Argolīda un Tesālija, kuru galvaspilsētā Atēnās valdīja Ksufa mazdēla Jāņa mazdēla Helēņa III dinastijas valdnieki ar samērā demokrātiskām metodēm. Šajās valstīs dominēta pelasgu valstiskie principi. Tiem pretēji Peloponesā (danaīdu dinastijas valdnieki) un Ahajā (Grieķijas ziemeļa daļā – ahaju dinastijas valdnieki) un Spartā (sparthoīdu dinastijas valdnieki) bija citāda nostāja, kālab attiecības bija naidīgas.

Laikā no 8. līdz 6. gs p. m. ē. jauno un savstarpēji naidīgo, saskaldīto Grieķijas valstu dienvidu robežas apdraudēja jūrās laupītāji, Fenīķijas un Umbrijas kuģi, ar kuriem jaunie Grieķijas saimnieki nevarēja konkurēt, bet sadarbība nebija iespējama, jo starp bijušajiem un esošajiem bandītiem, bijušajiem pelasgu slepkavām un Umbrijas brīvajām ciltīm nebija un nevarēja būt kopīgas interese un saskaņa. Turklāt ziemeļa robežas apdraudēja pelasgu brīvvalstis, kas piesaistīja sev pārējās baltu ciltis kopējai cīņai pret ahajiem un helēņiem, bet dienvidos saimniekoja dorieši. Arī Levantē bija jūtama spēcīga doriešu un persiešu naidīgā ietekme.

Šajos apstākļos Atēnās sanāca apspriede, lai atrisinātu samilzušās iekšējās un ārējās politikas problēmas starp arhontiem jeb valdniekiem un viņu padomdevējiem no vienas un aisimentiem jeb saimnieciskajiem darboņiem no otras puses. Vienīgā iespēja izlīgt bija iet pa demokratijas ceļu, ievēlot jaunu vadītāju, kas spētu izlīdzināt pretrunas. Par arhontu un aisimentu vienā personā 584. g. p. m. ē. tika ievelēts tajā laikā visizglītotākais Grieķijas cilvēks Solons (gr. Soloh). Tā Solons kļuva par pirmo Grieķijas valdnieku, kas prata atrast kompromisu, ieviesdams gada laikā vairākus ekonomiskos, sociālos un politiskos pārkārtojumus (reformas), kas lika pamatus sengrieķu etnosa konsolidācijai vienā tautā un kopējas Grieķijas valsts izveidošanai:

z atcēla parādu verdzību un tās vietā ieviesa verdzību un brīvzemnieku saimniecību sistēmu, bet brīvzemniekiem no jauna noteica nodevas, tā kā tie ātri vien izputēja, kļuva vai nu par vergiem, kas bija pat labāk, nekā kļūt par ubagiem. Protams, bija vēl trešā iespēja - brīvprātīgi kļūt par rekrūšiem;

z tirgotāju un amatnieku interesēs unificēja mēru un svaru sistēmu; īstenoja naudas reformu, ieviešot vienotu naudas sistēmu visā Grieķijā; izdeva likumu par mantošanas tiesībām uz mantu, īpašumu, troni, ar kuru tika atļauts ģints zemes īpašumu sadalīt starp mantiniekiem vienādās daļās, vecākajiem dēliem mantot polišu valdnieku un sīko valdnieķeļu troņus;

z ieviesa Konstitūciju jeb pamata likumu, kas noteica aristokrātijas (valdnieku un vergturu) pienākumus pret demosu (tautu), demosa tiesības un pienākumus, valsts pārvaldīšanas sistēmu, pirmo reizi ieviesa privātīpašuma jēdzienu, tiesu sistēmu un privātā īpašuma aizsargāšanas un sodu normas;

z noteica pilsonību, sadalot tos četrās grupās jeb cenzos pēc mantiskā stāvokļa jeb ģimenes ienākumiem, pēc kā tika dalītas arī pilsoņu tiesības un pienākumi. Tas skāra valdniekus, tirgotājus, vergturus, brīvos kalpotājus, amatniekus un ubagus, bet ne kādā mērā neattiecās uz vergiem, sklāvēniem (militārajiem vergiem) un sklavīniem (parādu vergiem); nodibināja 400 vīru lielu pārstāvju palātu jeb valdnieka padomdevēju demosa (tautas, izņemot vergu) sapulci un zvērināto tiesu pilsoņu prasību izlemšanai;

z atjaunoja rekrūšu karaspēku, kuru nometināja vietā, kur tas varētu miera laikā pats sevi apgādāt ar pārtiku un mājokļiem, uzturot militāro sagatavotību un gatavību karam. Rekrūšiem bija atļautas ģimenes. Katrai provincei ik gadu vajadzēja nodrošināt noteiktu skaitu un noteikta auguma, fiziskās sagatavotības jaunekļu Grieķijas valstu valdnieku un valdnieķeļu armijām. Tā pirmo reizi vēsturē radās no karavīriem jauna tauta, kura ir pazīstama ar maķedoniešu vārdu.

          Tādējādi Solons paguva juridiski izveidot pirmo klasisko vergturu impēriju, kurā iegāja gandrīz visas bijušās pavalstis. Peloponesas pelopsīdu un sparthoīdu dinastiju valdnieki bija vienīgie, kurus neapmierināja Solona reformas. Tāpēc polišu valdnieki sparthoīdu vadībā apvienojās militārā un politiskā savienībā, kas ir pazīstama ar Peloponesas savienības nosaukumu.

Solons valdīja 21 vienu gadu. Pēc Solona nāves 371. g. p. m. ē. pēlopsīdu un spatrhoīdu dinastiju valdnieki, kas tajā laikā bija jau apspieduši doriešus, izraisīja Pēloponēsas savienības karu par virskundzību Grieķijā, kas no jauna sašķēla kopīgo valsti, kālab atjaunojās arī polisu savstarpējie kari par jaunu virsvadību. Šis karš turpinājās līdz 404. g. p. m. ē., kad nodibinājās despotiskā Spartas hegemonija Grieķijā. Maķedonieši palika bez uzraudzības un izveidojās par patstāvīgu ārēju spēku, kas pārtrauca šo drausmīgo šķelšanos un pastāvīgos iekšējos karus, pabeidza sengrieķu etnosa konsolidēšanu.

Šo laiku raksturoja nepārtraukti kari (gadi pirms Kristus):

z 488. g. - iekšējos karos virsvara nonāca arhianaktīdu dinastijas rokās. Tai paša gadā ahaji nodibināja Bosforas un Ponta valsti, Bērzsalas, Sindīkas un citas kolonijas Melnās jūras ziemeļa, rieteņa un austreņa piekrastēs. Notika vairākas vergu sacelšanās, tostarp pazīstamā Saumaka vadītā sacelšanās;

z 443. - 429. g. - niknās monarhu savstarpējās cīņas par Grieķijas hegemonu kļuva Perikls, kurš ieviesa demokrātiju vergturiem, asiņaini apspieda vergu sacelšanās;

z 431. - 404. g. - Pēloponesas karš;

z 405. - 367. g. - Dionisija Vecākā tirānija Sirakuzās;

z 399. g. - nomira Sokrāts, ar ko beidzās Grieķijas vienība;

z 371. - 362. g. - Tīva hegemonijas nodibināšanās Grieķijā;

z 359. - 336. g. - Filipa II hegemonijas laiks. Maķedonijas dibināšana;

z 357. - 355. g. - Savienības karš par hegemoniju uz jūras un salās;

z 336. - 323. g. – Maķedonijas karš jeb Maķedonijas Aleksandra Hegemonija Maķedonijā un Grieķijā, monarhiju apvienošanas kari, kari Āzijā un Āfrikā;

z 331. g. - Zapiriona karagājiens pret baltu cilšu dienvidu apvienību jeb skitu karš. Melnās jūras kolonijas Olbijas aplenkšana un aizstāvēšana;

z 322. g. - Diadohu dinastijas karš par hegemoniju;

z 313. g. - Rietumpontijas (Melnās jūras piekrastu) polisu atjaunošana pēc uzvaras karā pret skitiem un Krimas pelsgu valsti;

z 280. - 146. g. - ahaju savienības karš par hegemoniju Grieķijā;

z 276. - 168. g. - Maķedonijas atdalīšanās no Grieķijas un antigonīdu (Antigones un Edipa dēlu pēcteču) dinastijas valdīšanas laiks Maķedonijā;

z 267. - 262. g. - Hremonoīdas karš. Antigones mazmazdēls Antigons Honatons aplenca un sagrāva Atēnu cietoksni, kļūdams par hegemonu;

z 246. - 241. g. - Antigona Honatona mazdēla Aģa IV hegemonija Gr