9. Pelasgu pēdējās brīvvalstis
Kopš doriešu kara pelasgiem palika dažas brīvās teritorijas līdz pat 3. - 4. gs m. ē., līdz tā sauktajiem Maķedonijas Aleksandra laikiem, kad tās tika iekļautas topošajā Grieķijas impērijā, kas izvērsās Vidusjūras iekšējā ezera piekrastēs un salās, ietvēra Melnās jūras piekrastes, tagadējās Bulgārijas teritoriju, lielu daļu Āzijas, uzceļot šajās zemēs sengrieķu polises (pilsētas), ap kurām izauga vergu saimniecības, atņemot baltu ciltīm viņu kopienas un ciematus, pašus asimilējot un pastāvīgajos karos iznīcinot tādā mēra, ka pat atmiņas par viņiem izgaisa.
Pēnejas pilsēta un cietoksnis Pēnejas upes deltas apvidū kļuva par vienu no pēdējām pelasgu brīvvalstīm, kas saglabājās aptuveni līdz 3. gs p. m. ē. Vēl tagad šo Grieķijas novadu sauc par Pelasgiotīdas apriņķi, kaut gan Pēnejas valsts līdz maķedoniešu iebrukumam aptvēra pusi Tesālijas, Pieēriju, Elimeju, Orestīdu Ematiju, Doniju jeb Donīdu un Edonīdu - 6 Pelasgiotīdas apriņķa teritorijas. Šie senie nosaukumi ir saglabāt arī mūsdienu Grieķijā.
Herakleja un Lihnesabija - divas pelasgu valstiņas Illīrijā, kurās iegāja novadi no Egejas jūras piekrastes līdz Genūsas un Apsas upju augštecēm, kur sākās Maķedonija – Grieķijas algotņu maķedoniešu teritorija.
Tās saglabājās līdz 5. gs p. m. ēras, kamēr tās nebija vēl okupējusi Maķedonija.
Šis pelasgu brīvvalstis iegāja Maķedonijā kā Illīrijas protektorāts un tika dēvētas par Grieķijas Illīriju, tagad par Grieķijas Maķedoniju, bet tur senie nosaukumi nav saglabāti.
Keltojas cietoksnis un pilsētvalsts, kas devusi mūsu senčiem ķeltus, atradās pret ziemeli no Atēnām, ilgstoši palika neieņemams, par ko var spriest no tā, ka vēl 4. - 5. gs m. ē. brīvās baltu ciltis esot medījušas svešiniekus un pārdevušās verdzībā Keltojas pilsētas pelasgiem kā starpniekiem starp ķērājiem un vergturiem, nopelnīdami zeltu vai sudrabu.