8. Doriešu karš
Tā jau nebija, ka pelasgi gāja kā jēri uz nokaušanu. Taču vēstures rakstos ir saglabātas ziņas tikai par tiem pretošanās kariem, kuri izšķīra jauno Grieķijas saimnieku likteni. Viens no tādiem kariem, kas apdraudēja jauno kungu pastāvēšanu bija Doriešu atbrīvošanās karš, kas dažkārt tiek skaidrots kā nezināmas izcelsmes ienaidnieku iebrukums helēniskajā Grieķijā, kas esot nesis līdz sengrieķu kultūras pagrimumu, kas nebūs vis tiesa, jo, kā jau teicu, helēņi nemaz netiecās pēc pelasgu kultūras, kaut gan neko jaunu neradīja – noslīpēja to, ko atstāja pelasgi.
Dorieši bija Īlas (Trojas) pelasgi, sindi, heti un rūti, kas dzīvoja bijušajā pelasgu Kerkiras valsts Eiropas pavalstī, ko pelasgi dēvēja par Dourīm, t.i., par vārtiem staigāšanai no Kerkiras uz Īliju un atpakaļ, kā tas bija pieņemts Sindijā, jo sevišķi Baugainē. Šis vārds saglabājās arī sengrieķu valodā, kālab Eiropas jaunos iedzīvotājus nodēvēja par doriešiem. Uz Dourīm pretendēja ahaji, jo viņu senčiem, kā jau teicu, izdevās ielauzties Eiropas cietoksnī un nolaupīt valdnieci. Par doriešiem viņus nosauca mūsdienu vēsturnieki un sagrozīja viņu aizvēsturi par labu tā saucamajiem slāviem (Romas un Bizantijas vergu pēcnācējiem) un grieķiem. Tātad dourieši bija balti.
Dorieši nepalika parādā ahaju senčiem un Kerkiras okupēšanas gada dienā (11. gs p. m. ē.) savāca lielu karaspēku no pelasgiem, hetiem, rūtiem, illīriem un venetiem (jeb venēdiem), sagrāva ahaju Mikēnu, Tīrintas un Pillas pilsētvalstis, padzīdami no tām ahajus un visur tos vajādami un apkaudami. Pēc pāris gadiem dorieši iekaroja un atbrīvoja daļu Pēloponēsas, Krētas, Rodas salu, Karijas piekrasti Mazāzijā un citas teritorijas, kuras bija piederējušas ahajiem, pārceldamies uz Levanti palikšanai, izkaudami labu tiesu sīko, ahajavu izcelsmes tautiņu. Pēc tam jaunie Pelasgijas kungi ilgstoši nevarēja attapties, tā kā pelasgi un heti paguva nodzīvot atbrīvotajās teritorijās pēc savām paražām 4 gadu simteņus, zaudēdami jau modrību. Tad arī ahajavīdi un ahaji savāca jaunus spēkus un sabiedrotos, pieveica doriešus. Taču tas jau bija II Doriešu karš, kas ieilga divus gadu simteņus, jo dorieši bija nostiprinājušies ne tikai bijušajā Parnasas kolonijā, bet arī Spartas, Argosas, Mesēnijas cietokšņos un Krētas salā, kur viņi nodzīvoja brīvībā, bet nepārtrauktos karos līdz pat 8. - 7. gs p. m. ē.