3. Pēlopsīdu asinsdarbi
Helenis III tikko bija atjaunojis Peloponesas pavalsti, dodams pelasgiem brīvību, tā 1321. g. p. m. ē. ieradās vēl viens viltus tirgonis it kā no Frīģijas, uzdodamies par Pēlopa troņa mantinieku. Viņa patiesās etniskās saknes neviens nezināja. Ar intrigām, viltu un meliem viņš prata pielabināties Helēņa pēctečiem un iekundzēties Pēloponēsas pussalā, kļūt par valdnieku. Tāpēc būtu jāatšķir Helēņa III pēcnācēji no īstajiem pēlopsīdiem, kas tika dēvēti par pēlopsīdiem.
Kad tas bija nodarīts, šīs jaunais Pēlopsis ieguva varu kādā Argolīdas cietoksnī un, pirmais, ko viņš darīja, izveidoja plašu haremu vecākās sievas Arkaras vadībā, kura esot cēlušies no kādas mednieku cilts Āzijā un bijusi šausmīgi neganta, kā arī atjaunoja verdzību un genocīgu pret pelasgiem. Viņa dēli, tēvam vēl dzīvam esot, iekaroja Argolīdas un Lakonijas pavalstis, nežēlīgi izkaudami īstenā Helēņa III mazdēlu dzimtas un radiniekus.
Pēlopa dēla Mrta (hetu *mrta ‘nāve, noslepkavošana’) dēli un pusbrāļi Atrejs un Tīests (grieķu Fīests) iekaroja Mikēnas Argolīdā, Spartu Lakonijā, Helihi Ahajā, Fireju Kinūrijā, gandrīz visas Pēloponēsas pussalas malienes, izņemot Sikioniju, Arkādu un Elīdu Alfejas upes labajā piekrastē. Agrāk šīs zemes piederēja ahajiem, kuri tika atspiesti uz citām provincēm − Biotiju, Megarīdu , Etaiju, Ftiju, Aitoliju, Akarnāriju, zemēm pret ziemeli no Korintas līča. Par valdnieku visā pēlopsīdu jaunajā valstībā uzurpējās Atrejs, kurš ļoti baidījās par savu krēslu brāļu un viņu dēlu dēļ, jo pēc tā laika tradīcijām arī tiem bija tiesības kļūt par patstāvīgiem valdniekiem. Tāpēc viņš mēģināja pazemot brāļus, izdomādams prātam neaptveramas nelietības. Sekoja brāļu atriebība.
Tīests piesmēja Atreja jaunāko un mīļāko sievu, kuras vārds un etniskā piederība palika noslēpumā. Viņš to izdarīja kā atriebības aktu brālim Atrejam par viņa nelietībām, bet tas nepalika parādā un izdarīja jaunu nelietību.
Atrejs, it kā par godu kādai nelielai uzvarai pār pelasgu un ahaju ķēniņu, sarīkoja dzīres. Tika ēsts un dzerts līdz prāta aptumsumam. Dzīru noslēgumā tika pasniegts no kauliem attīrīts cepetis. Cepetis bija vareni mīksts un gards.
Kad dzīres beidzās, Fīests vaicāja Atrejam, kāda zvēra gaļa tā bijusi. Artrejs, neko neteicis brālim, lika atnest asiņainu ādas maisu un pasniegt Fīestam. Fīests atraisīja maisu un ieskatījās saturā: maisā atradās abu Fīesta dēlu galvas, kāju pēdas un delnas. Tātad Tiests bija apēdis savu dēlu miesas, slavēdams pavāru.
Neatradis nekā labāka atriebībai, pirms sajuka prātā pavisam, Tīests tad arī izvaroja Atreja mīļāko un jauno sievu karavīru klātbūtnē, atļaudams arī tiem pa kārtai papriecāties par nelaimīgās un nekur nevainojamās jaunavas augumu, kamēr tā atradās nesamaņā. Jaunava pamodās kādā svešā vietā Alfejas upes krastā. Viņai uzglūnēja vilki, bet aiz sāpēm nespēja piecelties un sāka kliegt. Taču neviens nenāca. Tā viņa nogulēja savās asinīs līdz otrai dienai un nespēja aptvert, kas ar viņu bija noticis. Pēc tam jaunā sieviete sajuka prātā un līdz mūža galam klīda apkārt kā rēgs. Viņai uzrīdīja suņus, bet puikas apmētāja ar akmeņiem un mēsliem.
Tīests atjēdzās un pēc visa šī notikuma arī sajuka prātā. Saprāta uzplaiksnījuma brīžos viņš mēģināja tuvoties un palīdzēt nelaimīgajai brāļa Atreja bijušajai sievai. Taču Atrejs par notikušo nemaz neuztraucās, pat priecājās, ka ticis vaļā no brāļa un tagad kļuvis par valdnieku gandrīz visā Grieķijā.
Abi nelaimīgie cilvēkbērni tomēr esot atraduši kopību un līdz mūža galam klīduši kā ubagi pa Āziju, taču mūža beigās atgriezušies, lai nomirtu dzimtenē.
Nepārtrauktās bēres Mikēnās atsākās tūliņ pēc tam, kad par Mikēnu valdniekiem kļuva pēlopsīdi. Tajā laikā cilvēki mira kā rudens lapas pēc salnas, bet neviens neaizgāja viņsaulē dabīgā nāvē, - bija sākusies Grieķijas attīrīšana no pelasgiem un jaunhelēņiem. Pelasgu un jaunhelēņu skumīgās bēru dziesmas skanēja un ugunskuri kurējās no saules lēkta līdz rietam, bēru ugunskuru ogles tumsā spīdēja kā nezvēru acis, apsūdzot pēlopsīdus par vampīriem.
Kādā grieķu teikā tika stāstīts, ka no Mikenu pelopsīdu valdnieku katakombām ceļoties augšā vampīri, kuri pusnaktī, ģērbušies sarkanās asins krāsas samta mantijās, purpurā un zīdā ar zelta un dārgakmeņu rotājumiem, kas nolaupīti mirušajiem, uzklūpot aizmigušiem cilvēkiem un izsūcot asinis. Šie vampīri esot bijuši Pēlopa pēcteči − Mikēnu valdnieki, kas varu izplatījuši ar asiņainām metodēm.
Gandrīz no katras mājas ik rītu tikuši iznesti kārtējo vardarbīgi noslepkavoto cilvēku līķi. Līķu esot bijis vairāk, nekā nesēju un apbedītāju. Tāpēc nelaiķi salikti uz ielām un ceļiem kaudzēs. Vergi esot rakuši pilsētas pievārtē dziļas bedres, kurās sametuši līķus. Kad viena līķu kaudze samesta bedrē, metēji tur pat apkauti un samesti tai pašā bedrē. Tad atsūtīts jauns vergu pulks, kurš bedri aizbēris, izracis jaunu bedri, kurā pēc līķu samešanas apguldīti paši. Tā šis konveijers strādājis dienu un nakti, kamēr pilsētās un lauku ciematos neesot palikuši cilvēki kam zemi apkopt, lopus pabarot vai ganībās izlaist. Govis māvušas, zirgi zvieguši, aitas blējušas, cūkas kviekušas, suņi gaudojuši cauru dienu un nakti ēdiena un ūdens prasīdami. Paglābušies tikai tie pelasgi un jaunhelēņi, kas aizbēguši uz Hiperboreju, kur kaluši atriebības plānus un rīkojuši uzbrukumus pēlopsīdu pilīm.
Kā liecināja Herodots, cilvēki mira ne tikai kā genocīda upuri – kopš deikalionu valdīšanas tika ieviests asiņains dievu kults, kurā jaunizceptajiem dieviem tika upurēti cilvēki katru dienu. Kādos 10 tempļos nepārtraukti kūpējuši bēru ugunskuri (123). Kā redzēsiet, genocīds ir tik pat vecs kā bandītisms un monarhi.
Karā pret šiem briesmoņiem, kuri sevi sauca par Helēņa pēcnācējiem, radās sengrieķu varoņi Pērsejs, Pegāzs, Herakls, kurus Senajā Grieķijā daudzināja kā dievus, kas atbrīvojuši Eiropu no briesmīga lāsta. Tie nebija dievi, − tie bija cilvēki, vēsturiskas personas.