1. Ahajavu uzbrukumi
Kopš 17. gs vidus p. m. ē., kad radās pirmās Zeva vadītās jūras pirātu bandas, bija pagājuši 200 gadu. Par to laiku pirāti bija savairojušies un izvērsuši savu darbību visā Vidusjūras basenā, pat paguvuši ielauzties Hirkānijas un Ziemeļa jūrā. Pelasgiju un Poseidoniju, sīkānu un šardenu Lībiju, Tunisiju un Feniķiju, Ēģipti un Umbriju, Ibēriju un pat Rieteņa galu ielenca pirātu apmetņu tīkls, kurā galvenie bija ahajavi.
Ahajavu iebrukums Mikenās notika kādā 1529. g. dienā p. m. ē. Baiotijas (Biotijas) piekrastē piestāja kuģis, kurš it kā esot laimīgi paglābies no pirātu briesmām. Kāds vīrs, kurš šos bruņotos jaunekļus sauca par brāļiem un uzdevās par Fenīķijas tirgotāju, tika pieņemts Mikēnu pilī kā dārgs viesis. Patiesībā viņš bija “Arga līķa” ahajavu Kipras jūras cietokšņa bandītu vadonis Ahajs un Zeva mantinieks jeb hetu terminoloģijā “Tas, kas ir ar purva rūdas sarkana brūnuma ādu un matiem, uzdodas par haju (Armēni), bet nekad nav bijis hajs”.
Ceturtajā naktī, kad bruņotu vīru armādas svešajos kuģos no Stambulas un Peloponēsas ahajavu cietokšņiem tuvojās Mikēnu ostai, viltus feniķietis lika savai miesas sardzei nogalināt gulošo pelasgu virsaiti Miki, viņa sievu, bērnus, piederīgos, nelielo pils apsardzi un kļuva par kungu un pavēlnieku Mikēnu cietoksnī. Kad rīta pakrēslī ieradās papildspēki, cietoksnis jau bija viltnieku rokās un pa cietokšņa vārtiem iesoļoja līdz zobiem bruņotu 300 vīru liels karavīru pulks. Agrā rītā ieradās vēl citi kuģi ar vēl 300 bruņotiem bandītiem. Tie tūliņ uzsāka sirojumus Mikēnu priekšpilsētās, tuvējos zemnieku ciematos, nokāva katru, kas vien nepaguva noslēpties, priekšpilsētas ciematus nodedzināja. Tā ahajavi iekundzējās Mikēnās (206)
Jaunavas un kulta kalpones ieslodzīja pazemes katakombās, kur ierīkoja prieka māju jeb harēmu. Jaunās mātes, kam pirmajās dzemdībās piedzima meitiņas, nogalināja kopā ar zīdaiņiem. Vienīgi vadoņa Ahaja pirmās un mīļākās sievas meitas atstāja dzīvas, lai radītu savu valdnieku dinastiju no paša un savu 300 bandītu sēklas. Ahaja dēlus, neskaitāmos mazdēlus un viņu dēlu dēlus sauca par ahajiem, bet 300 bandītu pēcnācējus - par ahaidiem (123).
Ahajam esot bijuši trīs dēli – vienaudži, pusbrāļi no vecākās sievas karietes, un jaunākajām sievām Mikenu princeses un hajietes. Lai mātes neietekmētu dēlus, kad tie sasniedza 5 - 7 gadu vecumu, tās aizlaida vardarbīgā nāvē. Princeses dēlu nosauca vectēva vārdā par Miki, karietes dēlu – par Argu, godājot bandītu virsvadoni Argaliku , ahajietes dēlu – par Troādu.
Kad Args un Troāds sasniedza karavīru vecumu un bija apmācīti kauties, slepkavot un laupīt, tos iecēla par jaundibināmo Argas un Troādas cietokšņu jeb polisu valdniekiem, bet Mikis palika par princi Mikenās. Mikis nokāva tēvu un nepilngadīgos pusbrāļus, kļuva par Mikenu vienīgo valdnieku.
Šo valdnieku vārdi ir saglabājušies Grieķijas vietvārdos, bet Mikēnu princeses dēla vārds Mikis radīja ilūziju par viņa piederību pelasgiem. Tādējādi Ahaja dēli radīja katrs savu tēvzemi un savu tautu, turpinādami tēva harēmu un genocīda politiku. Lai būtu drošs, ka baltajiem harēmu sargiem un uzraugiem nebūs pēcnācēju, viņš, sekodams Arga paraugam, arī pasāka balto vergu kastrēšanu, tā kā šīs tradīcijas iesakņotāji nebija aziāti, bet gan ahajavu banda, kura pirmā pasāka arī jaunas tēvzemes un savas tautas taisīšanu daudzsievībā ar genocīdu pret iekaroto tautu (206).
Tīrintu iekaroja dažus gadus vēlāk un par savu nākamo tēvzemi izraudzījās Sparthoja jeb Spartaka banda, kura, salīdzinot ar Ahaja un Pēlopa bandām, rīkojās piesardzīgāk, tik daudz nenodedzināja un nesagrāva, jo apzinājās, ka viss tik un tā būs jāceļ no jauna, tālab apkāva tikai karavīrus un tos, kas pretojās, bet apkārtējo zemnieku kopienas pakāpeniski pārveidoja par vergu koptām lopu fermām, dārzniecības un zemkopības muižām, kuras vadīja vadoņa ieceltie bandīti, kuriem jaunais dzīves veids grūtības neradīja, jo pašiem neko zināt nevajadzēja – to zināja vergi, kuri palika strādāt savās bijušajās saimniecībās. Citām Tīrintas pavalstu kopienām noteica smagus nodokļus un nodevas, kuras nebija iespējams izpildīt. Tā radās pirmie parādu pusvergi, kurus sauca par sklavīniem. Bijušajās kopienās uzceltās vergturu muižas sauca par polisēm (“pilsētām”).
Pēloponēsas pavalsts galvaspilsētu iekaroja un par savu jauno tēviju izraudzījās Pēlops ar pāris simtu lielo laupītāju bandu, kurā jau bija sievietes un bērni. Stambulas bandas vadoņa iesauka bija “Elles suņa Arga līķis”, kas gan pēc vārdiskās nozīmes, gan pēc vēsturiskās izcelsmes tam bija labs raksturojums, jo kur gāja pāri banda, tur palika tikai līķi (89).
Tātad sākumā bija ahajavu izcelsmes ahaīdi, pēlopsīdi, sparthoīdi - 3 laupītāju un slepkavu bandu pēcnācēji, kuri pamazām uzkundzējās pelasgiem, jo visu vadoņu dēli gribēja kļūt par valdniekiem un tāpēc katrs no tiem centās iekarot savu polisi, proti, cietoksni, kam apkārt bija pelasgu zemnieku kopienu ciemati, kuros zemnieki tika pārvērsti sklāvjos jeb vergos vardarbīgi, vai arī neizpildāmo nodevu dēļ kļuva par sklavīniem jeb parādu vergiem. Tika noteikts, ka vergiem piedzimst vergi. Tā pirmo reizi tika ieviests jēdziens par vergu ģimenēm un vergu dzimtām, kuras romieši sauca par Gentes Sclovorum.