3. Ariešu kopienu
sabrukums un tā sekas
Pēc V.M.Masona uzskata ariešu kopienas sagrāva stipri savairojušajās daudzās mežonīgās mednieku jauktās ciltis, kas pārgāja uz militarizētu nomadu lopkopību un vergu tirdzniecību (140n), bet tās bija Šumēras, Ēģiptes, Babilonijas un Mitannijas vergturu valstu pastāvēšanas sekas.
Atsevišķas hetu tāfelītes bija rakstītas šumēru, babiloniešu, seno semītu valodās. Tajās var atrastas ziņas par to, ka Gilgameša valdīšanas laikā Nipūras vergu mednieku bruņotās vienības esot slepšus uzbrukušas Zarzas, Sūvalka un Seistānas ariešu kopienām, nodedzinājušas ciematus un druvas, apkāvušas cilvēkus, daudzus sagūstījušas un aizvedušas verdzībā, turklāt arieši esot uzskatīti par labākajiem vergiem, kurus neesot pat jāapmāca apūdeņošanas sistēmu uzturēšanas darbos, jo tādas sistēmas pastāvējušas viņu dzimtenē, pat vairāk, − šie vergi esot uzlabojuši apūdeņošanas sistēmas, aizvietojot zemes dambjus ar akmeņkrāvumu dambjiem, apliekot atklātos apūdeņošanas kanālus ar skaldītu akmens bluķu sienām, izveidojot pilsētās un to tuvumā slēgtus trilitu kanālus kā Eblā. Tādas apūdeņošanas sistēmas esot radušās arī Ēģiptē. Pat Ēģiptes piramīdas esot cēluši arieši − vergi (89).
Pilnīgi dabīgi būtu sagaidīt, lai sagrautās ariešu kopienas kļūtu par militarizēto nomadu lopkopju pastāvīgo kopienu centriem, jo tur bija pašas labākās ganības, kuras varēja izmantot ilgstoši, varēja uzsākt zemkopību un dārzkopību, pamazām kļūt par daudzmaz civilizētākām cilvēku kopībām, jo tieši ariešu kopienu centri izveidojās par jaunu Āzijas tautu dzimšanas un attīstības vietām. Tā tas būtu turpinājies, ja vien citas, bez dzimtenes palikušās tautas un jauni vergu mednieku bari neuzbruktu, neapkautu cilvēkus, neaizvestu tos verdzībā.
Klejojošās un dzimteni meklējošās ciltis savairojās skaitliski reizē ar lopu bariem, kuru vairošanos neviens nekontrolēja, kālab tām bija vajadzīgas arvien plašākas ganību teritorijas, turklāt katrai dzimtai savas, iegūstamas niknā konkurences karā. Šis savādais dzīvesveids un neprognozējamā saimniekošanas sistēma tad arī noveda pie tā, ka neviena cilts nespēja izdzīvot un pašsaglabāties, ja tai nebija pašai sava karaspēka, kas savstarpējos karos ieguva lielisku sagatavotību.
Lai to saprastu, vajag atcerēties: jo augstāk attīstīta un materiāli nodrošināta kāda tauta, jo ātrāk samazinās dzimstība, ātrāk iestājas tāds stāvoklis, ka tauta nedz pārvairojas, nedz izmirst, bet dzīvo dinamiskā līdzsvarā ar savas tēvzemes dabas vidi; jo mežonīgāka un sliktāk materiāli nodrošinājusies kāda jaunā tauta, jo straujāk tā savairojas, jo ar savairošanos tā kompensē straujo mirstību un ar savu masu nodrošina savu pastāvēšanu naidīgajā vidē, kurā tai nav pat savas tēvzemes un draugu. Tā paša iemesla dēļ jaunās tautas it bieži meklē patvērumu pie vecajām kultūras tautām, kālab Hattijā un ariešu kopienās savairojās svešas tautas, kuras it bieži pagāja hetu vai ariešu ienaidnieku pusē, tikko saskatīja ienaidnieku pārspēku. Tādējādi tās kļuva par piekto kolonu. Tā rezultātā, piemēram, izveidojās trīs etniski atšķirīgas hetu ciltis un sveštautiešu pavalstis − hurrītru, amoriešu, kasiešu, kariešu, kas centās kļūt patstāvīgas un saskaldīja hetu konfederatīvo valsti, it bieži uzbruka kopā ar hetu ienaidniekiem. Tādējādi hetu konfederatīvā valsts, pāraugdama daudztautu demokrātiskā impērijā, zaudēja nacionālās valsts pamata uzdevumu – visiem līdzekļiem veicināt pamata tautas pašsaglabāšanos, tādējādi radot savā iekšienē ienaidniekus. Līdzīgs stāvoklis bija ariešu kopienās. Tās izjuka. Cilvēki bēga meklēt patvērumu kādā vēl neaizņemtā teritorijā. Tas aizgāja tik tālu, ka dzimtenē prata pašsaglabāties sajauktās un maisītās, mūžam vajātās kurdu ciltis.
L.Morgans savā grāmatā “Senā sabiedrība”, kas publicēta 1877. g., rakstīja, ka tad, “kad nomadu cilšu sabiedrība savairojās, samazinājās tās izdzīvošanas iespējas, kālab sabiedrības liekā daļa pārcēlās uz jaunām dzīves vietām, kurās tā ātri iedzīvojās, pateicoties senču cilts pirmās pārcelšanās gaitā gūtajām zināšanām un uz to pamata noslīpētajam sabiedrības pārvaldes mehānismam, kuru turpināja slīpēt no gada gadā, gūstot arvien jaunu pieredzi, bet, ja jaunā, iekārotā teritorija bija aizņemta, tad to iekaroja varmācīgi, turklāt sajaucoties ar iepriekšējiem vietsēžu iedzīvotājiem un radot arvien jaunus un jaunus, nedraudzīgus karojošos etnosus.
Šie procesi izsauca varmācīgu vergu valstu un impēriju rašanos, bet tās savukārt radīja arvien jaunus un jaunus lieko cilvēku barus, no kuriem daži bija ieguvuši lielu meistarību cilšu izkaušanā.
Par pirmajiem Šumērā dzimušās himeras upuriem kļuva hetu valstu konfederācija un ariešu kopienas, kuru sagrāve sākās no saulrietu puses, un to veicināja Santorinas katastrofas laikā saasinājusies zemju arīdizācija un tuksnešu veidošanās Āfrikā un Āzijā galvenokārt milzīgo lopu baru izmīdīto stepju vietās…” (140n).