Turpinājums

4. Kurdi

Pār ariešu galvām kopš 12. gs p. m. ē. ir gājuši nepārtraukti kari, neskaitāmas reizes viņus pakļāva dažādas impērijas un iekarotāji. Genocīds nav līdzējis. Viņi ir pratuši pašsaglabāties. Taču tagad viņus vairs nesauc par ariešiem jeb erjiem, bet visus kopā dēvē par kurdiem.

Mūsu dienās kurdi šķiet dzīvojam kaut kur viņā pasaules malā un lika sevi atcerēties tikai tad, kad Huseina valdīšanas laikā tagadējās Irākas teritorijā dzīvojušie kurdi vai arī tagadējā Turcijā, Sīrijā un Irānā dzīvojošie kurdi sacēlās, lai pieprasītu pasaulei tiesības uz patstāvīgu valsti, jo viņi nav aizmirsuši savu izcelsmi no baltu cilts, kuru sauca par Rieteņa ariešiem.

Tagad, kad jau ir gāzta Irākas despota Huseina vara, mēs sastopamies ar tautu, kas atbalsta 2003. gadā sarīkoto karu Irākā, kur Huseins aiz demokrātijas izkārtnes un draudzības vārdā ar PSRS un tagadējās Krievijas impērijas palieku vadoņiem slēpa genocīdu pret kurdu tautu, būtībā valdīdams ar terorisma metodēm un ar reliģisku aizspriedumu veicināšanu. Kopskaitā ir saglabājušies 10,3 mlj kurdu: Turcijā − 4,1 ml, Irānā − 3,2 mlj, Irākā − 2,3 mlj un Sīrijā − ap 500 tk cilvēku.

Kurdi runā Rieteņa ariešu valodas ziemeļa dialektā. Viņu vairums ir musulmaņi. Šī reliģija tad arī diktē viņu uzvedības normas un paražas. Vēl arvien nav aizmirsuši ariešu vissenāko nodarbošanos − zemes kopšanu, dārzu audzēšanu un amatniecību. Viņu stāvoklis liedz tiem līdzināties attīstītām tautām un gūt ar tām diplomātiskas attiecības. Tas ir kāds pārpratums, ja ANO līdz šim laikam nav atradusi par vajadzību rūpēties par šīs sadalītās tautas patstāvīgas valsts nodibināšanu, kas nemaz nebūtu tik grūti, jo viņi dzīvo kopienās kā sendienās savā teritorijā, kuru sauc par Kurdistānu, kuras centrālie novadi ir izvietojušies Armēnijas un Irānas kalnienēs.

Kurdistāna tika minēta pirmo reizi rakstos kā vienota kurdu teritorija 12. gs m. ē., kura ar 1514. gada miera līgumu tika sadalīta starp Osmaņu impēriju un Irānu. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma 1918. g. tās pārvaldīto Kurdistanas teritoriju sagrāba Turcija, Irāka un Sīrija, neprasot kurdu tautas piekrišanu.

Kurdiem ir viss, kas nepieciešams, lai viņu teritoriju atzītu par kurdu valsti − sava valoda, kultūra, literatūra, māksla.

Kurdu tagadējā valoda ir arābu un visādu citādu svešo virskungu valodu deformēts Rieteņa ariešu dialektu kopums, kas saglabājis senās valodas elementus lielākā mērā, nekā citas Austreņa tautu valodas. Tā ir fleksīvā valoda, kā jau visas citas baltu valodas. Izšķir divus dialektus − kurmandži, kurā runā ziemeļa rieteņa novados, un sorani, kurā runā ziemeļa austreņa teritorijās. Abi dialekti attiecīgi atbilst pastātā par ariešu kopienām Rieteņa ariešu un erju senajām valodām. Abos dialektos ir 9 patskaņi, 30 līdzskaņi, nenoteiktais artikuls, 3 locījumi, 2 konjugācijas. Ir sava rakstība kopš 11. gs m. ē., kuras pamatā ir arābu alfabēts. Šīs valodas varētu palīdzēt atminēt seno ariešu valstu pieminekļos atklātus rakstus, tostarp Eblas mīklu, bet līdz 2003. gadam tam neviens nebija pievērsies.

Kurdiem ir savas literatūras tradīcijas un ievērojami rakstnieki, ļoti sena, mākslinieciski izteikti augsta folklora − dziesmas, pasakas, teikas, parunas. Tagad ir izplatīta episkā un liriskā poēzija. Tēli un sižeti pa lielākai daļai ir aizgūti no folkloras. Ar to tiek saglabātas senās tradīcijas un kultūras savdabība, kādas otras pasaulē nemaz nav un nevar būt.

Pirmie ievērojamākie kurdu dzejnieki bija Ali Teramahī un Ali Hāirdī. No senās literatūras visvairāk ir pazīstama M.Fakī Teirāna plaša apjoma poēma “Šeihs Senāns”, bet jaunlaiku literatūrā − A.Hanī poēma “Mems un Zins”. Varētu nosaukt vēl daudzus citus kurdu rakstniekus un dzejniekus, bet tas nav šīs grāmatas mērķis, jo vēlējos atgādināt, ka arieši vēl ir dzīvi un ilgojas dzīvot patstāvīgi cilvēku cienīgu dzīvi. Kā redziet, M.Zonenbergas teiktais, ka “Viņi neļauj un neļauj brīvi atvases dzīt”, nav zaudējis aktualitāti vēl tagad, kad citas tautas bauda mūsdienu kultūras un tehnoloģijas labumus.