6. Šumēras noriets
Pēdējais šumēru valdnieks bija Lugālzahs, kurš noturējās tronī priesteru balstīts, bet Šumērai radās jauns un negaidīts pretinieks – slavena vēsturiska personība Sargons Senais (2316. - 2261. g. p. m. ē.). Pēc Lugālzaha nāves iesākās Šumēras pilsētvalstu dalīšanās un pakāpenisks noriets, šumēru bēgšana no dzimtenes, emigrācija, strauja sajaukšanās ar citām tautām un pakāpeniska izzušana nesātības dēļ.
Sargons Senais bija hetu ķēniņu sabiedrotais no kādas semītu cilts, kurā Sargonu Seno sauca par Sargunu Šarrumkennu, t.i., par Isteno Valdnieku Sargonu.
Sargons Vecākais esot bijis izputinātas zemnieku kopienas vadonis, kādu laiku arī Kišas lugāla personīgais sulainis, bet karā pret Lugālzahu ieguvis savu nomenu. Viņš pāris mēnešos esot iekarojis pusi Lejas Mezopotāmijas, kur radījis Akādas valsti, kurā tas kļuvis par 'īsteno valdnieku'.
Sargons Senais esot balstījies uz tautas masām, kuras to esot atbalstījušas mērenības dēļ, un loka šāvējiem, kādi neesot bijuši citiem lugāliem. Lokus un bultas viņš mantojis no umbriem. Loki bijuši tādi, ka bulta esot sasniegusi un nogalinājusi pretinieku 200 m attālumā, pie kam katram strēlniekam bijušas 30 - 50 bultas; viens šāvējs esot varējis raidīt 5 - 6 bultas minūtē.
Akkādas (Akādas) nodibināšanai sekoja apvērsums Ūrā. Ūrai pakļautie nomeni brīvprātīgi pievienojās Akkādai. Šim piemēram sekoja citas šumēru pilsētvalstis. Tā Akkādas valsts aptvēra visu Mezopotāmiju un kļuva par pirmo impēriju pasaulē, kaut gan, kā jau pirmdzimtā, tā nebija sevišķi plaša. Sargons atļāva brīvprātīgajiem karavīriem saņemt īpašumā pašu iekarotās vai brīvās zemes, kas bija izmantojamas ganībām, apūdeņojamo vai atūdeņojamo tīrumu un dārzu iekārtošanai. Tāpēc bijušie bēgļi atgriezās un iestājās valdnieka kara draudzēs, kuras izvērtās vareni lielas. Sargona Senā strēlnieki esot asiņainās bultas mazgājuši Persijas jūras līcī un Vidusjūrā, bet zeltu un sudrabu lāpstām grābuši Elāmā un Sudraba kalnos, kā šumēri dēvēja Taura kalnus Mazāzijā, kur atradās hetu valsts. Nomi un nomeni saglabāja savu struktūru, bet valdnieku nomi un nomeni pārgāji Sargona Senā īpašumā.
Valdnieka sēdeklis atradās Akkādas pilsētā, no kā arī radies Akkādas valsts nosaukums un tās iedzīvotāju akkādiešu pazīstamais nosaukums, kaut gan etniskā ziņā un pēc valodas šie akkādieši bija daudzu tautu konglomerāts. Sargons Vecākais savas valdīšanas beigās tomēr kļuva par despotu, pamazām zaudēja savus piekritējus, ieguva daudz ienaidnieku, tā ka viņa impēriju piemeklēja tautas sacelšanās. Ja Bībelē tika stāstīts par Bābeles torņa celtniecību un dieva Jahves sodu, sajaucot valodas tā, ka cilts citu neesot sapratuši, tad tas pats bija arī Akkādā, taču daudzvalodība netraucēja vienoti uzstāties pret tirānu.
Rimušs bija Sargona Vecākā troņa mantinieks un jaunākais dēls, kuru dēvēja par Sargonu Jaunāko Rimušu. Viņš bija spiests cīnīties pret nepārtrauktiem tautas dumpjiem. Ja pilsēta sacēlās pret kādu vietējo režīmu, Rimušs lika apkaut pusi pilsētas iedzīvotāju, otru pusi, ja vien cilvēki nebija pietiekami izveicīgi un neaizbēga kur kurais, padarīja par vergiem savos nomenos. Rimušs ātri vien saņēma pelnītu sodu ─ viņu nogalināja paša galma aristokrāti, kaut gan bija noteikts, ka, tuvojoties tirānam, nedrīkst būt klāt nekādi ieroči. Šis notikums ir atspoguļots Bībeles stāstos par Dāvidu.
Pēc tam nāca vēl vesela virtene Sargonu dinastijas tirānu, kas bija cits par citu briesmīgāki. Tie karoja Sirijā, hetu valstīs, Elāmā, Ēģiptē, tam klāt savā starpā nepārtraukti plēsās nomenu saimnieki. Pēc tam, kad kārtējais tirāns bija iebrucis un izlaupījis Elāma valsts Aušnas pilsētu tagadējā Irānā, Širāzas pilsētas tuvumā, sākās nemitīgi kaimiņu, ─ hetu, ariešu, kutiešu, alānu, haju un citu cilšu iebrukumi Mezopotāmijā, kas kļuva par Šumēras pilsētvalstu sabrukuma cēloni (278).
Uzskata, ka tajā laikā esot sagrautas ariešu un sindu Aizkalnes zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, bet šumēru ciltis esot izceļojušas uz Vidusāziju un nonākušas Sibīrijā, kļūdamas par nākamo somugru galveno substrātu.