5. Gilgameša dinastijas valstība
Šumēras attīstība sākās 2180. g. p. m. ē. reizē ar Gilgameša iecelšanu par Ūras tempļa vecāko priesteri, kas kļuva par otro šumēru pravieti, jaunas reliģijas radītāju un sludinātāju, kuru dēvēja par dieva Baāla dēlu, kam parādījies Baāls un licis vadīt savu cilti karā pret Kišū - enn - men - bara - hessi dinastiju, kā rezultātā Gilgamešs kļuva par pusdievu un valdnieku Ūrā. Viņš pakļāva sešas no 12 šumēru ciltīm, kas dzīvoja Ūras provincē, padarīja tās locekļus par saviem vergiem un karā pret Kišū - enn - men - bara - hessi nopostīja Ūras pilsētu.
Tā kā dabas un vēsturiskie apstākļi bija sarežģījušies, Gilgamešs lika uzcelt jaunu Ūras pilsētu sagrautās vietā un augstus, platus nocietinājumu mūrus ne tikai ap pilsētu, bet arī ap Ūras tempļa asah - ennu, proti, Ūras tempļa priesteris bija arī lugāls. kuram nu piederēja tempļa enns un lugāla asahs, kā arī iekarotie enni. Šīs teritorijas kļuva par valsti, kas vēsturē ir pazīstama ar Šumēras vārdu.
Celtniecības vajadzībām Gilgamešs sūtīja vergus cirst Libānas ciedrus (Cedrus libani) Taura kalnos, kur pirmo reizi sākās šumēru sadursmes ar hetu konfederāciju, jo Gilgamešs loloja plānus par jaunu potāmu nosusināšanu, līdzenumu apūdeņošanu, Ūras pārvēršanu plašā zemkopības impērijā, kas būtu gana plaša, gana bagāta, tirgotos ar labību un mājlopiem, kļūtu par bagātāko valsti pasaulē.
Gilgamešam vajadzēja daudz vergu lielo plānu īstenošanai. Tāpēc viņš pakļāva Ūras pilsētvalstij citas kopienas, kļuva par vairāku asah - ennu īpašnieku, nodibināja jaunu nocietināto galvaspilsētu Šurupaku ar trīskāršiem nocietinājumiem, kas apņēma Šurupakas un Ūras pilsētas, pakļautos ennus, respektīvi, atkal stiepās apkārt visai valstij, lai nodrošinātos pret vergu dumpjiem un brīvo cilšu uzbrukumiem (61).
Šurupaka kļuva par galvaspilsētu, šumēru kultūras un jaunās, Gilgameša sludinātās reliģijas centru, par ko liecina arheoloģiskie atrakumi. Arheologi atklāja Šurupakas pilsētas drupās lielu māla tāfelīšu bibliotēku. No atrastajiem dokumentiem izriet, ka Gilgameša laikā ap 2100. g. p. m. ē. tika radīti pirmie juridiskie akti, kuri atgādināja hetu likumus, mācību līdzekļus bagātnieku dēlu apmācībai rakstu darbos, pie kuriem sievietes, kā dieva nolādētas būtnes, netika laistas ne tuvumā. Sievietēm, izņemot Gilgameša sievas, kuras tika uzskatītas par dievu izredzētām būtnēm, bija jāvalkā gari, tumši tērpi, kas apsedza grēcīgo miesu no galvas līdz potītēm.
Valdniekam vēl dzīvam esot, tika uzrakstīts eposs par Gilgamešu, kurā viņš un viņa sieva, bērni un brāļi tika daudzināti kā dievišķas būtnes, bet slavas vārdu zemtekstā skaidri audās cauri Gilgameša nelietības un varas darbi.
Gilgamešu dinastijas valdīšanas laikā tiešām uzplauka zemkopība, jaunā Ūra kļuva par Baāla tirānpriestera rezidenci un administratīvo centru, bet Šurupaka – par augstākā kara virspavēlnieka lugālzaha rezidenci un kopvalsts karaspēka uzturēšanas vietu, kaut gan citas karaspēka vienības esot atradušās arī katrā no sešām pakļautajām pavalstīm. Tātad Šumēras valsts bija militāra starppilsētu pārvaldes sistēma tirāna un viņa lugālu (karavadoņu) pakļautībā.
Kopš Gilgameša valdīšanas laika tempļu enni tika atdalīti no valdnieka, lugālu, tirgotāju enniem. Priesteri vairs nebija vienīgie noteicēji. Viņu vidū bija izaudzis un nostiprinājies administratīvais monarhs ar savu galmu, lugāliem un tiem pakļauto karaspēku. Ja tirgotāji agrāk piederēja pie tempļa, nu tie pakļauti tirānam tieši, rīkojas viņa vārdā.
Priesteru rezidence un galvenie tempļi arvien vēl atradās Nipuras pilsētā. Nipuras galvenais priesteris nebija apmierināts ar valsts varas un teikšanas zaudēšanu. Nipuras priesteri atjaunoja Kišū- Enn- Men- bara- hessi likvidēto Baāla kultu, izdomāja jaunus dievus, pieļāva citu reliģiju pastāvēšanu, kas ļāva pašu radītās un pildītās soģu funkcijas par grēkiem un nepaklausību tirānam, priesteriem, lugāliem un citiem bagātniekiem, ar vardarbību, bailēm no dieva soda kļūt sadedzinātam templī vai no jauna nokļūt bada valgos turot paklausībā tautu un vergus. Tā reliģija pārtapa par valdnieka ideoloģisko balstu, kas līdz šim nebija pieredzēts.
Tam nolūkam tika radītas māla tāfelītes ar tajās ierakstītām Baāla tempļa dogmām jeb monoteisma (viendievības) likumiem, kuriem bija pakļauti pat pārējie dievi un reliģijas, visu reliģiju tempļu kalpotāji. Atkarībā no valdītāja sabiedriskā stāvokļa un iegribām, mainījās par grēku, proti, par nepaklausību, 'dievu noteiktā' soda lielums: bagātais atpirkās, nabags kļuva par vergu, vergus un verdzenes, parādniekus, saķertos aizbēgušos vergus un rekrūšus ziedoja Baālam. Katru dienu noteiktajā stundās tika dzītas sodīto kolonas, kas nozuda krātera rīklē.
Gilgamešs lika iekalt māla tāfelītēs šādus vārdus:
“Es - dieva izredzētā ģimene,
ko radīja dižā buļļa Baāla sēkla;
es - dievietes Annū pirmdzimtais dēls;
gaismeklis, kas uzaust Austrumos, - tas esmu es;
lielās Šumēras valdnieks, - tas esmu es;
valdnieku valdnieks, - tas esmu es;
visu svešo tautu tēvs, - tas esmu es;
visu dievu vecākais brālis, - tas esmu es;
pārpilnības radītājs, - tas esmu es!
Es esmu Visuma grāmatas rakstvedis,
visu zemju un tautu augstākais saprāts!
Es kopā ar Annū debesu audzēkņiem tiesu spriežu...,
bet mana sieva Inanna ir augstākā priestera
Ennan - enn - zah - lugal - an - anaha avju gane,
viņas avis - ennenni, lugāli, zahi un anahi... ‘’(61),
kur Annū - Baālenna pirmā sieva, bet “kalnu pūķi kuti”, persieši, amoreji, kassīti, hurrīti, medieši, midieši, asīrieši, elamīti, lulubeji, semīti, karieši - daudzās šumēru un citas ciltis kļuva par Gilgameša vergiem. Pēc tam sekoja šo cilšu un viņu sabiedroto atriebības uzbrukumi.
Kādā vergu medību laikā Gilgameša troņa mantinieks gāja bojā kaujas laukā, ar ko beidzās Gilgamešu valstība, sākās jauns laikmets, kad Gilgameša cilts piederīgie kļuva par vergiem. Pēc tam atkal vergi un saimnieki esot mainījušies vietām ne retāk par reizi gadā. Tā tas esot turpinājies vēl līdz 2000. g. p. m. ē., kad varu sagrāba lugāls Zahs, kas piederēja pie Gilgameša dinastijas. Bijušie vergi atguva savus īpašumus, atjaunoja kundzību, vēl drausmīgāku tirāniju, nostiprināja dievināta Gilgameša vadīto valstību no jauna.
Taču tas nebija ilgstoši, jo savstarpējie kari pēc 10 gadus ilga pamiera sākās no jauna, ar sabrukumu un postu. Visvairāk cieta darba cilvēki, vidējie bagātnieki, tirgotāji, nodevu vācēji, priesteri, algotņi un jo sevišķi vergi. Mūžīgajos karos saradās arvien vairāk bēgļu, vienas ciltis tika izkautas, citas nāca vietā. Bēgļi apmetās visur, kur varēja atrast vēl neaizņemtu teritoriju, radīja arvien jaunas nomadu lopkopju un mednieku kopības, kas pasāka karot savā starpā par ganībām. Tāpēc lopkopji sāka bruņoties, spēcīgākie vadoņi apvienoja vājākas lopkopju ciltis lielās militārās apvienībās, kas kļuva par nopietnu draudu ne tikai šumēriem, bet arī baltu arāju ciltīm, bet laupītāji – par karojošajām jūras tautām, kas turpināja izplatīt Šumērā iesākto sociālo vēzi un radīt jaunas himeras - pirmās impēriskās vergturu valstis [lat. imperium < im 'iekšā, + parere 'dzemdētā' + um '(un tam) apkārt', tātad sākotnējā jēga bija kas nejēdzīgs - īsta himera baltu uztverē.