4. Pirmās rakstītās ziņas
Pirmais šumēru rakstītais vēstures dokuments bija 2700. g. p. m. ē. sastādītais valdnieku saraksts, kura priekšgalā bija pirmais ‘daudzu ennu īpašnieks’ un Baāla tempļa priesteris Ennans. Valdnieku saraksti bija līdzīgi hetu lielo kāpņu ķēniņu anālēm un tika rakstīti pirmajā hetu rakstībā, kas pārauga šumēru ķīļrakstā. Blakus valdnieka vārdam bija lugālu un vecāko priesteru vārdi, ja pats nebija priesteris. Tātad šumāru priesteri kopēja hetu pirmo rakstību un valdnieku sarakstu jeb tā sauktās valdnieku anāles, kam sekoja himnu un mācību rakstu teksti māla tāfelītēs, dzeja un zinātniski traktāti.
Otrā rindā aiz Ennana bija ierakstīts pirmais laicīgais valdnieks asahs Enn - hīls Pirmais, bet viņam blakus bija pierakstīts viņa dēla kā vecākā priestera un reizē arī lugāla Kišū - ashah - ennana vārds. Kā rakstīts valdnieku sarakstā, Kišū - asah - Ennanu galvenā priestera un lugāla amatā iecēla Ennan - hīl - asahs Pirmais, tātad tēvs.
Kišū -asah - Ennans esot atsavinājis palīgpriesteru un tempļa kalpotāju ennus (zemes gabalus) it kā pēc galvenā dieva Baāla gribas, lai tādējādi pretotos tempļu padomei, kura asi nostājās pret Ennan - hīl - asaka Pirmā ģimenes uzkundzēšanos, mantkārību un vardarbību, kāda valdīja viņu dinastijas galvaspilsētā Nipūrā. Viņš rīkoja pastāvīgus iebrukumus citos ennos un kaimiņu cilšu ciematos:
„Un pēc Ennan - hīl - asaha pavēles
tiem tīklu uzmeta kā zivīm.
Līķu kaudzes pārklāja stepi...
Vai tie bija ummieši, savējie,
vai tie bija sveši, - tiem visiem
Ennan - hīl - asahs lika sadegt
dzīviem Baāla tempļa liesmās... ‘’(61).
Vēl dzīvam esot, Ennan - hīl - asahs Pirmais tika izsludināts par dievu, kas radījis pasauli no kādas čūskveida būtnes Utnapištima. Utnapištims esot bijis viena vienīgā dzīvā būtne vēl tumšajā un tukšajā Baāla ennā starp potāmiem. Utnapištims esot juties tik vientuļš, ka esot salipinājis no māla pirmo cilvēku Baāl - ennanu, kura vienīgais dēls esot Ennan - hil - asahs Pirmais, kā arī uztaisījis vergus, lai tie kalpotu viņa dēlam Ennan ─ hil ─ asaham Pirmajam.
Pēc Ennan - hil - asaha nāves vecākais dēls Kišū kļuva par Nipūras valdnieku, saglabādams galvenā priestera amatu. Nipūras tempļa padome nostājās pret tādu amatu apvienošanu, jo tika pārkāptas Baāl - enna iedibinātās tradīcijas. Tāpēc sākās iekšējais karš starp valdnieku un galveno Baāla templi. Izmantodams virspriestera sabiedrisko stāvokli, Kišū pārņēma Ūras galveno templi un tempļa zemes savā īpašumā. Algotņi Kišam nepatika. Tāpēc viņš izdomāja pirmo reizi civilizācijas vēsturē rekrūšu vākšanu pakļautajās ciltis. Nu vairs visus kara gūstekņus, kas saņemti šumēru kopienās, nenokāva un nesadedzināja Baāla galvenajā templī, bet iesaistīja savā armijā un no tiem papildināja vergus. Rekrušiem nevajadzēja maksāt - lai zog, lai laupa, bet pusi atdod priesterlugālam, kura vārdam lielmanības dēļ pielika vārdiņu zahs (‘augstākais, varenākais, lielākais, vienīgais’). Tāda Kiša nostāja neapmierināja ne lugālus, ne arī karavīrus, jo karavīru guvumu patiesībā piesavinājās Kiša ģimene, kaut gan tā paša Kiša pavēles aizliedza tādu rīcību.
Kad karš beidzās, rekrūšus atlaida putna brīvībā, - tiem pašiem nu vajadzēja domāt par izdzīvošanu līdz nākošajam karam vai arī tīšu prātu kļūt par vergiem, iet laupīt. Daži rekrūši atgriezās dzimtenē, ja tur vēl kāds bija palicis dzīvs no viņu dzimtām. Bija arī tādi, kas aizbēga, kļuva par klaidoņiem un laupītājiem, izveidoja pirmās Vidusjūras pirātu bandas, kuras apdraudēja tirgotājus. Tā nu tirgotājiem nācās uzturēt savu nelielu karaspēku kuģu karavānu aizsardzībai.
Kišū dinastijas valdīšanas laikā tauta tika novesta izmisumā un nabadzībā:
“Nabagam labāk nomirt, nekā dzīvot:
ja tam ir maize, tad nav sāls,
ja tam ir sāls, tad nav maizes,
ja tam ir gaļa, tad nav jēra,
ja tam ir jērs - jāatdod valdniekam,
ja bēg un noķer - jākļūst par vergu,
ja otrreiz aizbēgs - sadegs liesmās.. ‘’ (61),
Kišam bija iesauka Kišū - Enn - Men - bara - hessi. Viņš iekaroja Ūru, regulāri karoja ar Elāma valsti, kura atradās starp Karūnas un Karhas upēm.
Elāma valsts tika nosaukta pirmā valdnieka vārdā. Elāma dēlu un troņa mantinieku sauca par Ahhi. Ahhi mēģināja pakļaut Ūras pilsētu, jo no tās nāca nepārtraukti uzbrukumi, uz Ūru tika aizvesti Elāmas iedzīvotāji par vergiem. Ūras priesteru padome, kura nostājās pret Kišū - Enn - Men - bara - hessi, piekrita nodot Ūru un Kišū - Enn - Men - bara - hessī zemes Ahhi, jo tās patiesībā piederēja templim un tempļa kalpotājiem. Tā pirmo reizi Šumērā priesteri izrīkojās taisnīgi. Sekoja savstarpēji iekšējie kari, kuros viena cilts iekaroja valdošo cilti, padarot to par saviem vergiem. Viena gada laikā valdošās ciltis mainījās divas reizes. Tādēļ Kišū - Enn - Men - bara - hessi valstība sabruka, zemes tika atdotas tempļiem atpakaļ, izveidojās jauni enni, kas piederēja nabadzīgiem zemkopjiem un brīvlastajiem vergiem, kuri bija valdījuši pirms tam. Sākās Gilgameša dinastijas laikmets ar jaunu vergturu valstību. Gilgamešs kļuva par otro dievu blakus Baālam (592).