3. Šumēru sabiedrība
Šumēru sabiedrība dalījās četrās kārtās: priesteri, kas bija valdnieki, vergi, karavīri, zemkopju un lopkopju dzimtu locekļi. Vislielākā sabiedrības daļa bija vergi un karavīri.
Šumēru pašnosaukums bija somh - nhiha 'melngalvaiņi', bet akadieši viņus dēvēja par chālmat - caecādy 'melnmatainajiem cilvēkiem - melnajiem pūķiem'. Šumēru valdniekus sauca par enniem tāpat kā apstrādājamos zemes gabalus, kuri tika apvienoti. Pirmā apvienotā enna pirmo valdnieku sauca par Enn - somh - nhiha 'enna melngalvaino pūķi jeb melno nezvēru’, kas reizē bija Baāla tempļa galvenais priesteris. Tempļa zemes, kuras kopa vergi, sauca par ashah - enn, tempļa kalpotāju privātos zemes gabalus dēvēja par nih - enn.
Tā kā tempļa aramzeme patiesībā piederēja tempļa vecākajam priesteriem, tad viņu vārdiem tika pievienota galotne ennan, tas ir, viņus dēvēja par “tiem kam pieder daudz ennu’. Katrā ennā bija sava ūdens saimniecība. Ūdens saimniecības ierīkošanai, uzraudzīšanai, atjaunošanai, pastāvīgai kopšanai uz paplašināšanai, izmantojot tikai primitīvu roku darbu, vajadzēja daudz vergu, vergu un saimniecības uzraugu un sargu, kālab katrs ennans turēja savu algotņu armiju.
Karaspēka komandieri sauca par lugālu jeb asahu. Lugālam piederēja savs asahenns jeb laupītais īpašums, kurš it kā kalpoja karavīru nodrošināšanai ar maizi. Taču karavīri, lai varētu izdzīvot, bija spiesti kļūt par laupītājiem, jo to prasīja nepārtrauktās vergu medības, Viņi uzbruka lopkopju ciltīm un tādējādi iedzīvojās mantā, pārtikā un vergos, zemes gabalos. Šādu laupījumu sauca par asahu, no kā jēdziens asahenns - asaha zemes īpašums.