2. Vergturu pilsētvalstis
Mezopotāmijā cilvēku dzīvi noteica niķīgās upes − Eifrata un Tigra, kuras katru pavasari mainīja gultni un deltu. Daudzās auglīgās ieplakās izveidojās purvi jeb potāmi4. Piekrastu potāmi, šķietami auglīga melnzeme, asi pārgāja baugainēs − sausās un paugurainās plakankalnēs, kurās pavasara un rudens lietus sezonās bija labas aitu, kazu un tauru govju ganības, auglīgas zemes sējumiem, bet vasaras karstumā baugaiņu zāle un sējumi izkalta, nācās meklēt ganības lopiem alpīnajās pļavās. Tā no pirmajiem mēģinājumiem zemkopībā un piemājas lopkopībā virsroku ņēma nomadu lopkopji. Stāvoklis pasliktinājās 3. g. tk sākumā p. m. ē., jo ziemeļa puslodē sākās aukstāks laiks, bet dienvidu puslodē pastiprinājās sausums, jo bija vasaras, kad nenolija lietus, zemes auglība saglabājās vienīgi potāmos un oāzēs.
Kaut gan varēja ievākt divas ražas gadā, šāda saimniekošana nebija rentabla, neražas gados nācās badoties un iztikt no lopkopības, kura nu bija iznīdēta. Kad vergi apmira no bada un sērgām, bruņoto Baāla tempļu mūki uzsāka vergu medības kaimiņu kopienās. Vajadzēja meklēt citu tehnoloģiju, jo nu vairs atpakaļceļa no zemkopības uz nomadu lopkopību nebija. Nelīdzēja arī kaimiņu kopienu iekarošana, jo pēc kara kaimiņu kopienas tika nopostītas.
Vergu medības nepalika neatriebtas. Tāpēc vergu sacelšanās un vergu radinieku uzbrukumos zemkopības kopienas tika nopostītas pavisam, izņemot tās, kam izdevās saglabāties, jo vergus medīja ariešu, mednieku un nomadu lopkopju kopienās.
Kā pierādīja T.Blavatska, pelasgu, hetu un ariešu kolonisti un tirgotāji palīdzēja ēģiptiešiem un šumēriem ierīkot apūdeņošanas un nosusināšanas kanālus un dambjus pēc Umbrijas un Poseidonijas parauga. Tāpēc arheologi Mezopotāmijā atklāja, ka ap 3200. g. p. m. ē. esot radies pirmais ūdens savaldīšanas dambis Eifratas lejtecē, kanāli ar akmens krāvumu dambjiem abu upju potāmos un to mainīgajās senajās gultnēs, kas pārtapa mākslīgos ezeros, kuros aizturēja un saglabāja pavasara palu ūdeņus, lai tos lēnām un taupīgi novadītu uz tīrumiem sausajā laikā. Ap 2700. g. p. m. ē. šīs ietaises jau bija izplatītas līdz pat Tigras un Eifratas upju deltām, arī šo upju lejteču pieteku, Nīlas upes un tās lejteces pieteku piekrastēs.
Tā no Baāla pirmās kopienas Ūras apvidū aptuveni 200 gadu laikā mācekļu dzimtas pārtapa patstāvīgās ciltīs, kas nu jau spēja atdalīties no sākotnējās Ūras kopienas un izveidot vēl 11 mācekļu cilšu kopienas, kuras pēc Baāla parauga turpināja dēvēt par enniem, kuros izmantoja vergu darbu, bet lai tos noturētu pakļautībā, enna centrā uzcēla cietoksni un nodibināja pilsētvalstiņas, kurās Baāla iedibināto kārtību baidījās mainīt. Tādējādi kopš paša sākumā Šumēra tika veidota kā himeriska sabiedrība (324).