Turpinājums15. Beludžistānas kopienas
Beludžistānas ariešu kopiena atradās tagadējās Pakistānas Sindas provincē un Pakistānas dienvidu daļā, kuru no Sindas provinces atdala Kirdharas kalnu grēda.
Apmetnes tika atklātas Dasthas, Nalas, Grirderdhoras, Indas upju un to pieteku ielejās. Šīs upes baro Sijahānas un Mekrānas mūžam sniegu klātās augstkalnu grēdas un ietek Indijas okeāna Arābijas jūrā, veidojot plašas deltas.
Vecākie zemkopības un piemājas lopkopības apmetņu ciematiņi ar jēlķieģeļu daudzu istabu mājiņām uz akmens pamatiem slēgtā lokā arieši uzcēla Nalas upes un tās pietekas Mashas upes piekrastēs, vietu vietām gar Indas lejteces un Mančāras ezera piekrastes ieplakām aptuveni 6500. g. p. m. ē.
Senu pilsētu drupas tika atklātas gandrīz visu kopienu teritorijās. Pilsētu drupas ir palikušas neizpētītas. Arheologi ir paspējuši izpētīt vienīgi Sohrdamas senās ostas pilsētas drupas, Mohendžodāro pilsētas drupas, Nalas augšteces kapus un Nundaras apmetnes paliekas. Pārējās zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ir tikai apzinātas.
S. Pigots atzīmēja šādas apmetņu iezīmes:
ö apmetņu vecākie kultūrslāņi rādot, ka tās no paša sākuma esot bijušas pilnīgi noformējušās zemkopības un vispusīgas piemājas lopkopības (aitas, kazas, zirgi, mūļi, kamieļi, govis, vērši, ziloņi, mājas cūkas, suņi) kopienas ar ciematiem, kuros ir bijušas 3 - 4 istabu taisnstūra formas jēlķieģeļu mājas uz akmens pamatiem, kas izvietotas slēgtos lokos ap pagalmiem un šaurām ieliņām. Kopienās ir bijusi attīstīta amatniecība, par kuru liecinot vītola lapas formas bultu uzgaļi, slīpēti akmens cirvji un kapļi, keramika kā Khvetas kultūrā;
ö neesot atrastas nekādas pazīmes, kas liecinātu par medniecības un zvejniecības, iepriekšējas aitkopības un tai sekojušas primitīvas zemkopības fāžu pastāvēšanu, kaut gan medniecība, zvejniecība, biškopība un dabas bagātību vākšana esot turpinājusies no pirmo apmetņu rašanās 6500. g. līdz kopienu sabrukšanai 1760. g. p. m. ē. mežonīgo nomadu lopkopju uzbrukumu dēļ, kuriem pretoties kopienas nav spējušas, jo nekur nav atrasti ieroči;
ö apbedīto cilvēku Kromaņonas gargalvainās varietātes tipa vienveidība;vardarbīgas nāves pazīmes neesot atrastas, kas pierādot, ka iedzīvotāji aizceļoja uz citiem apvidiem Indijā;
ö pilsētu celtniecība pēc 4. g. tk vidus p. m. ē.;
ö arhitektūrā esot dominējušas jēlķieģeļu viena un divu stāvu mājas ar 5 - 7 istabām, palīgbūvēm, pagrabiem, noliktavām, ūdensvadu, kanalizāciju, lopu novietnēm, tempļiem, lepni apbūvētām pilīm, kādas esot bijušas vienīgi pelasgiem, hetiem, umbriem, šumēriem, ēģiptiešiem, bet pēdējo pilīs un pilsētās neesot bijis ne ūdensvads, ne kanalizācija (514).
Belūdžistanas vecākā apmetne atradās novada ziemeļa galā, Nalas upes augštecē un norādīja ieceļošanas virzienu. Pēc tās radās Nundaras apmetne Grirderdhoras upes piekrastē, no kuras savukārt atdalījās Šahitumpas apmetne Dasthas upes ielejā, kur tagad atrodas Turbatas pilsēta. Kādās 5 - 6 paaudzēs radās klāt pa apmetnei divām vai trim Nalas pietekas Mashas piekrastē, kalnu grēdu dienvidu kalnu ieplakās, Mančaras ezera un Indas upes lejteces ieplakās, kur palieņu augsnes deva labas ražas, brīvā dabā auga palmas, augļu koki, ogulāji, riekstu koki, bija labas vietas zvejniecībai, kuģniecības attīstībai.
Nalas grupā ir apzināti 9 ciemati, bet pētīti tikai Sohras un Dambas ciemati. Zemāk, vidustecē, tika apzināti divi Mehas un divi Kūlas ciemati, bet Nundaras grupā bija divi ciemati. Dasthas piekrastē tika atklāti trīs Šahitumpas ciemati un Suktahendoras zvejnieku ciemats, kurš vēlāk kļuva par nocietinātu ostas pilsētu Dashtas grīvā. Indas upes lejtecē tika atklāti 5 dimtū ciemati, Amras, Čanhudāro, Mohendžodāro, Kūlas, Mehas, Kotdīžas, Suhtahēndāro, Šahitumpas un vēl vienas, nenosauktas pilsētas drupas, bet izpētītas ir tikai Mohendžodāro drupas.
Pilsētas sākuši celt 3. g. tk p. m. ē. Tās, tāpat kā Harapa, bijušas ariešu bronzas laikmeta kultūras, tirdzniecības, novadu pārvaldes un kuģniecības centri ar plašām ostām, kurās stāvējuši ārzemju un pašu kuģi.
S.Pero neatrada nekā, kas ļautu spriest par kādas citas tautas klātbūtni līdz pat 1750. g. p. m. ē., kad šīs pilsētas tika mežonīgi nopostītas, kā nekā tāda, kas tās izceltu ārpus jau zināmās ariešu kultūras, celtniecības, arhitektūras, mākslas, amatniecības, sadzīves, matrilineāri egalitārās ariešu sabiedrības, jo nevienā kapulaukā neesot atrasti citādi, kā vien mezocefālo gargalvainās varietātes Kromaņonas cilvēku galvaskausi, kuros neesot samanītas ne negroīdās, ne arī mongoloīdās iezīmes.
Pilsētu aizstāvjiem neesot bijuši nekādi citi ieroču, kā vien krama Svidru bultas un medību šķēpi, slīpētie malkas skaldīšanas cirvji un zemes irdināšanas kapļi, nūjas - nekādi metāla ieroči nav atrasti, kaut gan bronzas laikmetā kala ne tikai rotas, nažus, lemešus, bet arī katlus un citus greznus traukus, lēja vara un svina statujas un statuetes, kurās slavināja sievietes skaistumu, vīrieša auglību, fetiša zvērus un putnus, savus mājlopus.
91. attēls. Keramikas trauks ar kalnu āžu attēliem no Beludžistanas kopienas Amrī apmetnes Pakistānā - 3. g. tk p. m. ē. (88).
Saohrdabas zvejnieku pāļu ciemats bija vienīgā šāda veida apzinātā celtne. Tas atradās jūras piekrastē un tika celts ap 5. g. tk p. m. ē., bet pēc aptuveni 500 - 700 g. pārauga ostas pilsētā, kas ļauj spriest, ka kuģniecība sākusies gandrīz vienlaicīgi ar pelasgiem, sindiem un burtiem.
Pēc 1400. g. p. m. ē. izveidotās jaunās kopienas Indijas zinātnieki uzskata par ariešu kopienām, no kurām zemkopība izplatījās Tibetā un Indijā, bet tās vairumā bijušas tikai ariešu kopienas, jo tajās esot celtas koka būdas, koka pagodas, parādījušies jauni kulta iestādījumi, jauni un līdz tam neredzēti cilvēku tipi, plaši izplatījusies nomadu lopkopība, turklāt tajās vietās, kur agrāk dzīvoja mednieki un zvejnieki, kur agrā atradās lauksaimniecības kopienas, bet zemkopība esot pamesta.
Šie fakti pierāda, ka ariešu kopienas sagrāva klejojošās lopkopju ciltis. Arieši tika daļēji apkauti, dzīvi palikušie asimilēti. Viņu kopienas palika vienīgi Tibetā, no kurienes tos pakāpeniski izspieda mongoloīdu un jauktās ieleju ciltis. Mūsu ēras sākumā palika tikai dažas ariešu un sindu kopienas Indijā. Taču nav nekādu pazīmju, kas rādītu, ka erji, arieši un sindi būtu aizceļojuši, jeb būtu notikusi dabas katastrofa.