14. Khvetas kopienas
Khvetas zemkopības un piemājas lopkopības kopienu konglomerāciju atklāja tagadējā Pakistānā. Kopienas teritorijā iegāja arī tagadējās Afganistānas dienvidaustreņa province. Tā nosaukta pēc atklāšanas vietas par Khvetas senkultūru.
Khvetieši ieradās šajā novadā 7. - 6. g. tk pārejas laikā p. m. ē., uzcēla savus dimtū ciematus Indas upes labā krasta pieteku Zhobas un Pišīnlāras ielejās, kur apzinātas sešas Pišīnlāras, trīs Periānas Ghamdajas, divas Rānas Ghumdajas, divas Dabāras Kotas, divas Tagātas 5 - 7 namiņu plašas, slēgtas jēlķieģeļu apbūves ciematiņi, kādus cēla Hirkānijas erji, Katrs ciematiņš aizņēma ap 1 ha lielu platību. Par vecāko dimtū uzskata Sūras Džanglas ciematiņu, kuru sākusi celt kāda dzimta, kura ieradās aptuveni 6700. g. p. m. ē.
Khvetas kopienas teritorija bija izstiepta, turpinājās Indas kreisajā krastā, kur apzināti daži ariešu zemkopības un piemājas lopkopības senkultūras jēlķieģeļu būvniecības ciemati starp pietekām Satleidžu, Jhelumu, Čenabu, kā arī gar Indas piekrasti līdz Baltistānai. Apmetnes radušās laikā no 5. līdz 1.g. tk p. m. ē. izplatīdamās arī Harapas apkārtnē.
Pēc 2. g. tk p. m. ē. apmetņu grupas sasniedza Tibetas dienvidu piekalnes, pārsviedās uz Gangas upes augšteci. Pēc Indijas zinātnieku atzinuma tās esot bijušas ariešu apmetnes, arī Mohendžodaro un Harapas pilsētu cēluši arieši.
Pēc S.Pigota sniegtā apraksta un atzinumiem tiešām nekādas atšķirības, salīdzinot ar pārējo ariešu kopienu krama senlietām, jēlķieģeļu būvēm, māla traukiem, pakāpenisko pāreju no medniecības uz aitkopību un no aitkopības uz zemkopību nav atrastas, pat zemi kopt sākuši ap 5. g. tk beigām p. m. ē. - audzējuši kviešus, miežus, rīsus, zirņus, prosu, ap ciematiem iekopuši augļu dārzus, turējuši bišu dores. S.Pigots redzējis arī atšķirības bieži lietotos māla trauku ornamentos:
ö rokās saķērušos dejotāju, garkājainu pelikānu, lidojošu putnu, panteru, svētā pimpala koka lapu, kvadrātisko un spirālisko meandru, uguns krustu, labi pazīstamo jumīšu, trīsstūrīšu, kvadrātiņu, aplīšu, skujiņu joslas, it kā šajā senkultūrā, kuru sākumā sauca par Harapas senkultūru, būtu sakoncentrētas visas baltu un ariešu zīmes, kuras papildinātas ar eksotisko dzīvnieku virknēm, bet visi ornamenti ieturēti atturīgā manierē;
ö visiem traukiem ir bijušas podnieku pazīšanas zīmes, sevišķi Harapas kultūrā, bet 3. g. tk sākumā p. m. ē. tās pāraugušas rakstu zīmēs zīmogos, iekalumos akmens pieminekļos, māla tāfelītēs, kuras nav atšifrētas (514).
Khvetas senkultūru atklāja V.Ferservis (W.A.Ferservis) 1925. - 1926. g. pētījumu laikā, atrazdams 60 rakstu zīmes trauku ornamentos un uz zīmogiem, kurās jāmeklē Harapas un Mohenžo Daro pilsētu noslēpumi, un secināja, ka Sūras Džanglas ciematiņa pirmie iedzīvotāji ir ienākuši aptuveni 6700. g. p. m. ē., ka Khvetas apmetnes iegājušas Harapas valstī, jo Khvetas kopienas teritorija bija izstiepta, turpinājās Indas kreisajā krastā, kur apzināti daži ariešu zemkopības un piemājas lopkopības senkultūras jēlķieģeļu būvniecības ciemati starp pietekām Satleidžu, Jhelumu, Čenabu, kā arī gar Indas piekrasti uz augšu līdz Baltistānai, turklāt šīs apmetnes ir pastāvējušas laikā no 5. līdz 1. g. tk p. m. ē., izplatīdamās arī Harapas pilsētas apkārtnē, kas atbilst Harapas senkultūras pastāvēšanas laikam (498). Taču pēc 2. g. tk p. m. ē. Khvetas apmetņu grupas sasniedza Tibetas dienvidu piekalnes, pārsviedās uz Gangas upes augšteci, kas jau vairs neatbilst Ferservis secinājumiem. Pēc Indijas zinātnieku atzinuma tās esot bijušas ariešu apmetnes, arī Harapas pilsētu cēluši arieši.
Pēc S.Pigota sniegtā apraksta un atzinumiem tiešām nekādas atšķirības, salīdzinot ar pārējo ariešu kopienu krama senlietām, jēlķieģeļu būvēm, māla traukiem, pakāpenisko pāreju no medniecības uz aitkopību un no aitkopības uz zemkopību nav atrastas, pat zemi kopt sākuši ap 5. g. tk beigām p. m. ē. - audzējuši kviešus, miežus, rīsus, zirņus, prosu, ap ciematiem iekopuši augļu dārzus, turējuši bišu dores. S.Pigots redzējis arī atšķirības bieži lietotos māla trauku ornamentos: rokās saķērušos dejotāju, garkājainu pelikānu, lidojošu putnu, panteru, svētā pimpala koka lapu, kvadrātisko un spirālisko meandru, uguns krustu, labi pazīstamo jumīšu, trīsstūrīšu, kvadrātiņu, aplīšu, skujiņu joslas, it kā šajā senkultūrā, kuru sākumā sauca par Harapas senkultūru, būtu sakoncentrētas visas baltu un ariešu zīmes, kaut gan par pamata dimtū uzskata Sūras Džanglas ciematiņu, kuru sākusi celt kāda dzimta, kas ieradās aptuveni 6700. g. p. m. ē. kā pirmie iedzīvotāji.
Pēc S.Pigota atzinumiem nekādas atšķirības starp Khvetā atrastajām senlietām, viņu dzīves veidu un saimniecisko darbību un pārējo erju, ariešu, sindu kopienām nebija, izņemot trauku ortnamentus, kādu nebija citām kopienām, proti, rokās saķērušos dejotāju, garkājainu pelikānu, lidojošu putnu, panteru, svētā pimpala koka lapu, kvadrātisko un spirālisko meandru, uguns krustu, labi pazīstamo jumīšu, trīsstūrīšu, kvadrātiņu, aplīšu, skujiņu joslas, it kā šajā senkultūrā, kuru sākumā sauca par Harapas senkultūru, it kā šajos ornamentos būtu sakoncentrētas visas baltu un ariešu zīmes, izņemot dejotājus, pelikānus, putnus, zvērus, pimpala lapas un ziedu vijas.
Khvetas ciematos bija garas mājas ar trim četrām 4 x 5 m plašām istabām, pat ar 7 istabām. Mājas bija sagrupētas vienā ieliņas pusē, puspagraba saimniecības celtnes otrā pusē tā, ka veidojās ap kopīgo laukumu slēgta kontūra ar vienu ieeju. Ārējās sienās nebija ne logu, ne durvju. Ārējām mājām bija plakani jumti ar ieejas lūkām jumtā un parapetu gar jumta malām. Katrā istabā uz postamenta bija akmens pavārds. Tāpēc domā, ka katrā istabā dzīvojusi atsevišķa ģimene, ja vien pavārdi nekalpoja apsildīšanai, kas būtu jāapšauba, jo aukstu ziemu šajos platuma grādos nebija. Vārīšanai izmantoja lielus, ovālus māla podus, kuriem bija 2 vai 4 puslodes formas rokturi.
Pagalmos ir bijušas ūdens ņemšanas vietas. Lielākos ciematos ir bijis pat ūdensvads: zem mājām izvietotas koka caurules, pa kurām padeva ūdeni katrā istabā izraktā akā, atsevišķas guļamistabas, tualetes telpas, kanalizācijas caurules, kuras novadīja šķidros atkritumus upē.
Pret rieteni no
khvetiešiem, Loralas
upes ielējās, līdz pat Sandmānas fortam, dzīvoja Zhobas ariešu kopienas
zemkopji. Šī apmetņu grupa bija radusies 6080. g. un pastāvējusi līdz 1750. g.
p. m. ē. Kopš 1750. g. p. m. ē. khvetieši pārvietojās Tibetas piekalnēs līdz
Gangas augštecēs un Tibetas kalnu līdzenumos minētā tipa mājas cēla uz akmens pamatiem, mirušos guldīja akmens dolmenos kā pelasgi vai umbri, akmens zārkos kā sindi, tātad jaukti. Viņiem esot bijuši arī savi svētkalni, kuri uzbērti virs dolmena kā sindu galā, kālab domā, ka tās ir bijušas sindu kopienas.
Apbedīšanas tradīcijās bija savas īpatnības.
Līdz 5. g. tk p. m. ē. mirušos esot guldījuši skeletu kapos kā citās kopienās, bet minētajā laikā esot pasākuši kremēšanu. Urnas krāvuši zemē ieraktos akmens dolmenos kaudzēm, kamēr telpa bijusi pilna. Tad pāri dolmenam uzbēruši kārtainu līdz 2 m augstu svētkalnu, atstājot vaļēju ieeju.
Pēc 4. g. tk p. m. ē. uzkalnus vairs neesot bēruši, mirušos pārstājuši kremēt, dolmenus rakuši ciematu tuvumā tā, lai mirušo galvas būtu pret rītausmu. Kad viena rinda bijusi pilna, dolmenu apbēruši ar zemju kaudzīti, bet svētkalnus, kurus izmantoja kalendāram, vairs nav cēluši. Vēlāk sākuši rīkoties kā Namazgā: miroņu kaulus sastūmuši kaudzes, lai atbrīvotu vietu nākamajam mironim.
Apbedījumi ir bijuši nabadzīgi: daži vītola lapas formas krama bultu uzgaļi, pulēti krama cirvji ar asmeņiem abos galos, vara, svina un bronzas lodīšu krelles, delmu spirāles, terakota rokas sprādzes, daži kakla riņķi ar piekariņiem, gliemežnīcu krelles. Kādā senākā kapā atrada pat dzeltenā dzintara gabaliņu, kurš, acīm redzot, bija relikts kopš Polārās pirmdzimtenes laikiem, ja vien to neatveda tirgotāji. Tas arī varētu izskaidrot, kā sindi ieceļoja Indijā.