Turpinājums

11. Levantes ariešu kaimiņi

Šumēras pilsētvalstu un pirms faraonu laikmeta Ēģiptes saknes ir jāmeklē Levantes ariešu apgabalā - tā ir nenoliedzama patiesība, ko pierāda Levantes un tās kaimiņu apgabalu arheoloģiskie izrakumi. Tie liecina arī par to, ka ariešiem un viņu kaimiņiem bija jāpateicas pelasgiem un Umbrijas sīkāniem, sīkuļiem un ligūriem, jo plašas dolmenu apakšzemes atūdeņošanas sistēma ap 5. g. tk sākumu p. m. ē. sāka celt Padānā un tagadējo Santorinas salu kādreizējā Poseidonijas pelasgu valstī.

4500. g. p. m. ē. bija Šumēras pilsētvalstu un faraonu Ēģiptes dzimšanas laiks.

Šumēra izauga Zarzas arheoloģiskās kultūras apgabalā kā Ūras kopiena jeb šumēru valodā enns, ko nodibināja Natufas senkultūras cilts priesteris Baālenns, pats kļūdams par pazīstamo šumēru visu laiku briesmīgāko dievu Baālu. Atšķirībā no ariešiem, par Baālenna saimniecības balstu kļuva vergi - tie paši arieši un pelasgi, kas viņam iemācīja saimniekot, kā arī paša cilts vergi. Taču tas jau ir cits stāsts.

Pirmsafaraonu Ēģiptē senkultūras bija tikai divas, lokāli izplatītas nākamajā Tēbu provincē, kurā tad arī izauga faraonu Ēģipte.

Netālu no Badarī ciemata tika atklātas vairākas hamitu cilts apmetnes, kuras pastāvēja no 5. g. tk sākuma p. m. ē. līdz 4. g. tk sākumam p. m. ē., kad šī Badarī mednieku un Nīlas zvejnieku senkultūra, kuru raksturoja rupji krama šķēpu uzgaļi un ādas apstrādāšanas rīki, brieža raga kapļi, ziloņkaula un apkausētas vara rūdas rotas, gliemežnīcu un kaķveidīgo zvēru zobu krelles tad arī sāka attīstīties. Badarī senkultūras ciltis keramiku, zemes kopšanu un mājlopu audzēšanu nepazina - viņi medīja.

Badarī arheoloģiskās kultūras apgabalā pie Amras ciema ap 4. g. tk sākumu p. m. ē., aptuveni 300 gadus pirms Ūras Baāla enna (zemkopības kopienas) rašanās, bez kaut kādām pārejas laika pazīmēm, bija izaugusi Amras zemkopju kopiena, kuras atstātajos kultūrslāņos atrada uz ripas taisītas krāšņas, daudzkrāsainas keramikas lauskas, pārakmeņojušos kultūras kviešu, miežu sēklas, zirņus, sieviešu un zvēru māla, kaula un ziloņkaula figūriņas, apliecinot mātes kulta pastāvēšanu. Keramikas rotājumi atgādināja Mikēnu keramiku, taču ornamenti bija savdabīgi ēģiptiski. Tās pamats bija apūdeņojamā zemkopība, ūdeni no Nīlas novadot Tēbu ielejas stepēs un izveidojot ūdens krātuves. Atšķirībā no baltu un ariešu ciltīm, senie ēģiptieši, līdzīgi Baālennam, izmantoja vergu darbu. Laikā ap 4200. g. p. m. ē. izveidojās divu seno ēģiptiešu cilšu valstis - Augšējā Ēģipte un Lejas Ēģipte.

Ap 3000. g. p. m. ē. Augšējā Ēģiptē, kurā pēc hetu senrakstiem valdīja kāda hetu ķēniņa dēls Mēness (ēģ. Mina), kļūdams par pirmo Ēģiptes faraonu, vardarbīgi apvienoja abas kopienas, izveidoja centralizētu vergturu valsti. Tā sākas Ēģiptes Minu dinastijas 30 faraonu valdīšanas laiks

Ar to ir pateikts, ka Amras senkultūra, kurā nebija redzamas nekādas pazīmes tās pakāpeniskai izaugsmei no Badarī arheoloģiskās kultūras, ir radusies visai pēkšņi, kādas ārējas, augstāk attīstītas senkultūras cilts (cilšu) iespaidā. To apstiprina minētie hetu senie raksti par pirmo Ēģiptes faraonu Mēnesi, kas esot bijis hets, bet viņa sieva esot bijusi Trojas priesterienes meita. Tas norāda, ka Amras senkultūru un Seno Ēģipti Tēbās radīja pelasgi un heti, jo Badarī senkultūras ciltis palika uzticīgas medniecībai un tikai 20. gs p. m. ē. uzsāka nomadu lopkopju dzīvi, tā ka aizvēsturē nomadu lopkopība savā būtībā bija jauna un vēla parādība.

Elamas valsts ir vēl viena vēstures mīkla, kura nav atrisināta, jo nav izdevies atšifrēt Elāmas rakstus. Šumēru māla tāfelītēs bija rakstīts, ka Elāms ir bijis valdnieks jeb ciltstēvs nākamajai Elāmas kopienai, kura esot izveidojusies Khuzistānas Dezas un Karkhekas upes basenā 5. g. tk sākumā p. m. ēras, bet 4. g. tk p. m. ē. tā esot kļuvusi par Elama pilsētvalsti, kas mūsdienās ir vairāk zināma pēc elāmiešu noslēpumainās valodas nosaukuma, nekā no arheoloģijas vai senrakstiem. Taču tika veikta arī arheoloģiskā izpēte.

Elamu uzskata par protosemītu senkultūru, kas nebūs patiesība - Elāma bija ariešu lielvalsts, kaut gan Bībeles stāstos par Ābrahamu un Latu, kuri bija viena tēva dēli, bet katrs savas mātes dēls, ir teikts, ka Ābrahams bija aitkopis, tirgotājs vai citādi pie bagātības ticis lielas cilts vadonis, bet Lats esot pievērsies zemkopībai, ka Lata radītā ģints tikusi asimilēta šumēros, bet Ābrahama ģints esot saglabājusies, kaut gan esot pārdzīvojusi visādas nelaimes. Mozus grāmatā ir aprakstītas pretrunas, kautiņi un kari starp Elāma klejojošajiem lopkopjiem un zemkopjiem, tā kā šī semītu teika varētu būt arī patiesa, bet tai nav nekādas saskarsmes ar Elāmas lielvalsti.

Pēc arheoloģiskajiem pētījumiem Elāma kopienā iegāja Talī Horenas, Talī Bakunas, Talī Hirdas, Talī Sukhas, Talī Muškas, Talī Iblas, Tali Rigas, Tali Madavānas un Tali Pīras zemkopības  un piemājas lopkopības kopienu nocietinātie ciemati, - katrā 5 - 6 jēlķieģeļu mājas. Vai tur dzīvoja arieši, vai kādi ienācēji, vēl ilgi netiks noskaidrots, kamēr neatšifrēs senos rakstus. Vēl varam teikt, ka elamiešu senkultūrai piederošas apmetnes ir bijušas izkaisīta pa visu Khuzistānas provinci.

Khuzistānas senās apmetnes pētīja L.Vandenbergs. Viņš esot apzinājis šajā apvidū 20 apmetnes, kas esot pastāvējušas 5. - 4. g. tk p. m. ē., bet tās vēl neesot izpētītas.

Pēc atrastajām senlietām esot jāatzīst, ka Talī Bakunas apmetne Khuzistānā esot pastāvējusi kopš 9. g. tk p. m. ē. un esot vienīgā kārtīgi izpētītā Elama denkultūras apmetne. Talī Bakunas apmetnes apakšējā kultūrslānī atrastās senlietas esot bijušas līdzīgas Natūfas senkultūras senlietām. No Talī Bakunas esot saradušās pārējās apmetnes (514).

Elāma valsts rieteņa robeža esot gājusi no Tigras upes pret rītausmu līdz Indas upei un pret dienvidiem līdz jūrai. Elama galvaspilsēta esot bijusi Sūzas, bet Sūzas atradās Tigras piekrastē. Arheologi ir atrakuši brīnišķīgu pilsētu drupas, kurās nemaz nav saskatāmas vēlākās zikurātu laikmeta arhitektūras iezīmes − tās drīzāk atgādina pelasgu pilsētas un vēlākās Romas celtnes. Tātad ir pastāvējusi milzīga ariešu valsts, par kuru mēs tagad varam tikai noģist. Kaut kādu priekšstatu varētu gūt vai no hetu rakstu pieminekļiem, kuru vienīgais tulkotājas jau aizgājis aizsaulē, neatstādams sava darba turpinātāju, vai arī no Elāmas rakstiem, kad tie kādreiz būs atšifrēti. Viens gan ir skaidrs, ka šīs pilsētas ir pastāvējušas vēl pirms Senās Ēģiptes laikiem. No viņu kultūras pieminekļiem šis tas ir saglabājies Irākas muzejos, par kuriem saka, ka tie ASV karā par Huseīna gāšanu esot izlaupīti.

Saglabājušies savdabīgi Elamas podnieku uz ripas taisītie māla trauki, kādu nebija ne Šumērā, ne ariešu kopienās. Trauki bija melni ar baltiem ģeometriski stūrainā stilā ieturētiem dzīvnieku un putnu gleznojumiem bez jebkādiem citiem ornamentiem vai rakstiem. Tās bija krūzes ar putnu galvu osām, puslodes formas bļodas un bļodiņas ar placinātiem dibeniem, lielas un mazas amforas.

 

 

89. attēls. Elama senkultūras cilts vīrieša galvas bronzas skulptūra no Hamadānas kopienas, 3. g. tk p. m. ē., kas nenoliedzami rāda, ka šis cilvēks ir piederējis baltu rasei, tiešāk - Zarzas ariešiem, viņam nav semītiem tipisko izpausmju (88).

 

Saglabājies Elāma valdnieka plakanais māla zīmogs ar uzrakstiem.

Cēla apakšzemes svētnīcas un apakšzemes mājokļus no dolmeniem kā Pelazgijā un Umbrijā. Māju jumti bija apaudzēti ar augļu kokiem un krūmiem tā, ka nezinātājs nemaz neatrastu elamiešu mājokļus. Virszemē cēla vienīgi zikurātiem līdzīgas jēlķieģeļu un menhiru kulta celtnes.

Elamā bija pazīstami lieli, klintīs cirsti ciļņi ar uzrakstiem elamiešu valodā, stēlas, terakotas, lazurīta un metāla sīkplastika, krāšņas daudzkrāsainās freskas, māla tāfelītes ar rakstiem elamītu valodā. Atsevišķās freskās bija saglabājušās apūdeņošanas un atūdeņošanas kanālu būvdarbu, nodokļu ievākšanas ainas, kurās ir redzami valdnieki, kalpotāji un vergi - sabiedrības trīspakāpju hierarhija.

Par Elamas kultūras uzplaukuma laiku uzskata 13. - 12. gs pirms mūsu ēras.

Ariešu Larisas valsts kļuva zināma no Šumēras rakstiem. Tā esot atradusies blakus Elāma valstij, bet 1770. g. p. m. ē. Larisu esot iekarojuši un pakļāvuši Elāma valsts valdnieki. No šiem rakstiem vēl ir zināms Larisas tirdzniecības centra un ostas pilsētas Lijānas nosaukums. To uzskata par vēlāko Rišahras pilsētu, kurā Lijānas drupas bija labi saglabājušās. Šajā vietā atrada uzrakstus ar elamiešu rakstu zīmēm.

Tulasfidas apdzīvotās vietas tuvumā tika atrastas apdedzinātu ķieģeļu mūra paliekas, bet Kurangunas tuvumā - milzīgs bareljefs klintī, kurā redzams milzīgs vīriešu kārtas dievs, kas sēž uz saritinājušos čūsku kaudzes, bet viņa priekšā iet cilvēki ar zemu noliektām galvām. Līdzīgs bareljefs bija Nakhšī Rustēmā.