10. Levantes ariešu kopienas
Ariešu cilts vecākās mātes dzimta pārcieta pēdējā apledojuma beigu un pasaules plūdu briesmas Zarzas alā pie Eifratas upes. Te arī izauga Levantes ariešu ciltis, kuras veidoja vairākas aitkopības un zemkopības kopienas, lika pamatus Levantes civilizācijai, mācoties no pelasgu pieredzes. Tās centrs bija tagadējā Irāka, kur tagadējo tuksnešu vietā bija auglīga stepe.
Zarzas alas apgabalā zemkopības un piemājas lopkopības kopienas radās pēc 6. g. tk p. m. ē., tātad tūliņ pēc tam, kad Vidusjūras salās, austrumu piekrastēs, Mesinā jau pastāvēja pelasgu un nēsiešu kolonijas. Tolaik Irākā vēl nebija tuksnešu ─ auglīga zeme.
Zarza ietilpa V.Masona pieminētajā agrās ražojošās zemkopības zonā. Dzimtu kopienas bija izplatītas Tibras un Eifratas upju augšteču novados. Tas bija novads kur atradās tādi seni Levantes ariešu atstātie arheoloģiskie pieminekļi, kā Šanidāras, Zarzas un Palegauras alas, Saraba, Karimšahira, Hasūna un Melefata, kur tika atklāti pirmie pēcplūdu Zarzas alas pieminekļi. Tāpēc šis apgabals tiek uzskatīts par Levantes ariešu pirmdzimteni.
Minētajās apmetnēs ap 8. g. tk sākumu p. m. ē. atrada mājas aitu un kazu kaulus un ragus. Kauli bija sīkāki, ragi iztaisnojušies, nemaz vairs nebija kā brīvdabas zvēriem. Atkritumu bedrēs atrada gazeļu un kaķu ģints dzīvnieku kaulus, zivju zvīņas, riekstu čaumalas. Tātad turēja aitas un kazas, turpināja medīt, zvejot zivis.
Kaut gan apmetnēs atrada daudzkārt pieminētos kaula sirpjus, akmens piestas, ariešiem raksturīgo jēlķieģeļu arhitektūru, mezolita kultūrslānī nebija ne miežu, ne kviešu graudu. Tie tika atrasti kultūrslānī, kas radies pēc 6. g. tk p. m. ē. uz podnieka ripas taisīto, krāšņo māla trauku lauskās, proti, māliem sāka piejaukt kapātus salmus, starp kuriem bija divkanšu kviešu, miežu un prosas graudi (507).
Zarzas aitkopjiem pa pēdām nāca zemkopji, ne jau tiešām nāca, bet aitkopji apbrīnojami ātri apguva zemkopību, kam, par to šaubu nav, bija jāpateicas pelasgiem. Par pierādījumu tam izmantoja Džarmas apmetnes kultūrslāni atrasto lazurīta rokassprādzi, kas kalpoja arheologiem par indikatoru, jo tur, kur sāka turēt mājas aitas un kazas, tur atrada arī lazurīta rokas sprādzes, bet ne pirms tam, ne arī neolītā, kad zemkopība sākās Pelasgijā, šo sprādžu nebija. Tādas rotas atrada visās Aizkalnes sindu un ariešu apmetnēs. Pēc kādiem 500 - 600 gadiem pa rokassprādžu izplatības ceļiem attīstījās zemkopība. Tāpēc saka, ka pa priekšu gāja lazurīta rokassprādzes, kurām sekoja aitu un kazu ganāmpulki, bet tos pavadīja zemkopība. Visās ariešu kopienās šī attīstības shēma bija vienāda (504).
Ap 5 g. tk p. m. ē. Zarzas kopienai klāt nāca jaunas zemkopju kopienas, kuras izplatījās Mezopotāmijā līdz pat jūrai. Levantes ariešu kopienas bija izkaisītas pa oāzēm, kurās atrada ariešiem tipisko jēlķieģeļu pilsētu, ciematu un tempļu drupas, kuras bija līdzīgas Hattijas pilsētām. Mezopotāmijā izveidojās tādas apmetnes, kā Ūra, Erēda, Uruka, Musāna, Kazgarāna, Samāra, Saraba, kurās tajā laikā dzīvoja gazeļu un kaķveidīgo dzimtas zvēru mednieki un zvejnieki. Tie ienāca Mezopotāmijā no Ēģiptes un Natufas senkultūras apgabala, sajaucās ar ariešiem, kaut gan tās bija ariešiem svešas kaimiņu ciltis. Tikai ap 4700. g. p. m. ē. ienācēji sāka kopt zemi Tigras, Eifratas un Nīlas piekrastēs, oāzēs. Tātad nevar būt nekādas runas par to, ka natūfieši jeb šumēri pirmie būtu sākuši nodarboties ar zemkopību, ar lopkopību gan kopš tiem laikiem, kad viņi ganīja, slauca un kāva gaļā buivolus Nīlas upes piekrastē, t. i., aptuveni kopš 11. g. tk p. m. ē., kad baltu ciltis to vēl nedarīja. Tātad šie melnīgsnējie, no Āfrikas ieceļojušie kaimiņi nemaz nebija atpalikusi cilts, kaut gan zemkopība viņiem neveicās jaunajā mītnes zemē, kas nu bija kļuvusi par jaunu un vienīgo tēvzemi un dzimteni. Der atcerēties, ka natūfiešu tuvākie kaimiņi bija pelasgu kolonisti, kuru nocietinātās un no apbrīnojami milzīgiem akmens bluķiem bez javas būvētās apmetnes un ostas atradās katras Vidusjūras iekšējā ezerā ieplūstošās upes deltas apvidū. Uz šo celtņu drupām vēlāk izaugs Fenīķija un Izraēla.