4. Hirkānijas valdniece
Tamarīda
"Reiz persiešu un helēņu valdnieks Kirs bija nolēmis iekarot erju tautas, Hirkānijas valsti zelta un bagātību dēļ, par kurām bija dzirdējis.
Viņš nonāca pie Arakas upes un izdarīja viltību. Viņpus upes salika visādus ēdienus un vīnu, bet karotājus paslēpa krūmos, kur lika tiem uzvesties pavisam klusi
Atnāca erju karavīri. Ieraudzīja ēdienus un vīnu, ņēmās ēst un dzert, piedzērās un aizmiga. Šos erjus vadīja Hirkānijas valdnieces Tamarīdas dēls Vārgāps. Arī viņš aizmiga. Tad sāka rīkoties Kirs. Naktī Kirs ar saviem karavīriem izlīda no slēpņiem un apkāva gulošos erjus, citus saņēma gūstā un iekala važās. Vārgāps palika dzīvs. Kirs ņēmās viņu spīdzināt, lai uzzinātu erju nocietinājumus un aizsardzību. Vārgāps teica, ka viņš nāves nebīstoties, un atteicās izpaust savas valsts noslēpumus. Tad erju karavadoni un Hirkānijas ķēniņienes dēlu Vārgāpu iekala važās. Taču dažiem erju karavīriem izdevās izlauzties un aizbēgt pie savas valdnieces…
Uzzinājusi par Kira viltību, Tamarīda lika nosūtīt viņam vēstuli, kurā brīdināja, lai Kirs dodas atpakaļ uz turieni, no kurienes atnāca un atbrīvo viņas dēlus. Ja viņš to nedarīšot nekavējoši, tad viņam nākšoties dzert pašam savas asinis un nosmakt tajās. Kirs tikai pasmējās. Pa to laiku Tamarīda pārpeldēja Melno jūras līci (tagad Kislavodskas līci) un saaicināja visas kaimiņu baltās ciltis no Sibīrijas kopīgā karaspēkā, ko uzņēmās pati vadīt. Tas bija milzīgs kājnieku un jātnieku karaspēks, daudz lielāks par Kira armiju. Viens un divi Kirs tika sakauts. Kira vīrus iekala važās, sagūstītos erjus un Vārgrāpu atbrīvoja. Kiru saņēma gūstā dzīvu, pārējos nokāva un sadedzināja, jo erjiem vergi nebija vajadzīgi.
Tamarīda lika ņemt lielu ādas maisu (burģuku), piepildīt to ar kritušo helēņu un persiešu karavīru asinīm. Tad pati nocirta Kiram kreiso roku un viņa asinis satecināja tai pašā maisā. Maisu uzvilka Kiram galvā un apsēja ap kaklu. Tā arī helēņu un persiešu valdnieks nosmaka savās un savu karavīru asinīs, kā Tamarīda bija zvērējusi.
Neviens valdnieks pēc šī notikuma nemēģināja iebrukt Hirkānijā,” rakstīja Herodots (123).