3. Hirkānija senrakstos
Kad senie grieķi nonāca erju galā, tiem vislielākais brīnums bija erju sievietes, kurām tāda vaļa ļauta, ka tās valdīja pār cilti, brauca jūrā, spēja pārpeldēt upes un cīnīties pret uzbrucējiem blakus vīriem.
Sievietes drasēja zirgos un vicināja zobenus, vadīja kuģus Hirkas jūrā, bija priesterienes un valdnieces, kopa zemi, rūpējās par ģimeni, auda, šuva un lāpīja, bet vīrieši ņēmās pa mājas saimniecību un audzināja bērnus, gāja medībās un zvejoja zivis, cēla mājas, aizsargāja savas ģimenes, bija podnieki, akmens un metālu kalēji, rotas lietu izgatavotāji, karavīri.
Bērni sāka strādāt un apgūt mājamatniecību agri, vāca riekstus, augļus, piedalījās ražas novākšanā, ganīja mājlopus kā ganu palīgi.
Ziņu par vergturību ariešu kopienās nav, acīm redzot, viņi to nepazina līdz tam laikam, kad sāka uzbrukt mežonīgās klaiņājošo lopkopju ciltis (kopš 15. gs sākuma p. m. ē., kad izmainījās klimats: ziemeļa novados kļuva auksts laiks, tuvs mūsdienu klimatam Baltijā, bet Āzijā sākās sausums, kas pārganītās un lopu kāju izstampātās stepes pārvērta arīdās zonās).
Herodots sauca erjus par masagetiem pēc Hirkānijas viena novada nosaukuma grieķu valodā un rakstīja, ka "masageti nēsā skitiem [tātad sindiem un lejiešiem] līdzīgus apģērbus, bet karo gan zirgos, gan kājniekos, jo vienādi meistari tie ir kā vienā, tā arī otrā. To būtība ir loka šāvēji, šķēpu metēji un dūrēji, kā arī arbaletisti. Zeltu un kaparu tie lieto visur: kaparu un bronzu šķēpiem un bultām, bet zeltu galvas rotām, jostām un apsējiem. Arī zirgus tie izrotā vienā zeltā. Dzelzi tie nelieto, bet zelts un varš tur ir rodams milzīgā daudzumā. Un, vispār, lopu dēļ es tos nosaucu par skitiem.
Viņiem ir tāda paraža, ka no dieviem pielūdz sauli un uguni, kam ziedo zirgus, jo uzskata, ka knašākajam no dieviem pienākas vistīrākie dzīvnieki.
Tur dzīvojošie cilvēki pārtiek no dažādām saknēm, ko izrok iestādītas no zemes, bet no kokiem savāc nogatavojušos augļus, savāc, uzglabā un izlieto ziemā kā pārtiku, galvenā kārtā gan žāvētus. Kā viņiem izdodas saglabāt svaigus augļus ziemai, var tikai minēt. Viņiem ir arī citi koki, kuru augļus un lapas tie lieto šādā savādā veidā: sagājuši barā un sakūruši uguni, sasēžas apkārt un met tajā šos augļus un lapas. Ieelpodami tvaikus no šiem augļiem un lapām, tie apreibst tāpat, kā helēņi no vīna, un, jo vairāk iemet augļu un lapu ugunī, jo vairāk tie apreibst, apreibuši metas dejā un dzied skumīgas dziesmas kā skiti. Vēl viņi audzē maizi un tur piena un gaļas lopus. Kā stāsta, tāds esot viņu dzīves veids.
Bet Araksas upe iztek no Matijenas [Tibetas] kalniem gluži kā Hinda [Indas upe], kur šie cilvēki [masageti jeb erji] dzīvo un kur Kirs saskaitīja trīs simti sešdesmit apūdeņošanas kanālu. Araksas upe, tālāk pīdamās pa kalnaini, iepinas purvos un ietek Hirkas jūrā, kurai dots ūdens dievietes vārds, un tā sauca arī viņu ciltsmāti, valsti, dažreiz arī pašus..."(123).