Turpinājums2. Zaratustra no Mārgiānas
Pirms pāris gadiem atklāja Karakuma tuksnesī ap 2000. g. p. m. ē. celta Zaratustras tempļa drupas, kuras bija zem smiltīm. Zaratustra (gr. Zōastrēs) bija ariešu pravietis un dabas reliģijas reformators, vēsturiska persona, kurš, kā uzskatīja līdz šim, esot dzīvojis 1. g. tk vidū p. m. ē. Viņš sastādīja Avesti otro daļu, padarot seno folkloras krājumu par svēto rakstu grāmatu. Musulmaņi šo grāmatu glabā mošejās.
Atklājums tuksnesī lika pārskatīt līdzšinējos priekšstatus par šīs reliģijas un Avestī rašanās laiku, atbīdot daudz tālākā pagātnē, nekā domāja līdz šim. Pieminekļa atrašanas vietu sauca zīmīgā vārdā par Mārgiānu. Mārgiāna bija Lielhirkānijas province, kas atradās Hirkas jūras dienvidu piekrastēs un tika uzskatīta par sindu koloniju. Tātad ir bijušas divas Mārgiānas, kas lieka domāt, ka Zaratustra ir nācis no Mārgiānas un savas dzimtenes vārdā ir nosaucis savu templi.
Templis bija ļoti sarežģīta akmens celtne. Tā aptvēra 100 x 140 m lielu taisnstūra laukumu ar augstu jēlķieģeļu žogu apkārt. Žoga augstums bija 15 m, sienu platums - 2,5 m. Žoga stūros bija ierīkoti apaļi torņi ar logiem, bet pa vidu - pusloka torņi. Torņi bija inkrustēti ar dārgakmeņiem. Žoga iekšpusē atradās vēl otrs, mazāks žogs, celts tā, ka starp abiem žogiem palika 2 m plata sprauga. Tas bija zemāks, bet tik pat biezs, arī ar apaļajiem torņiem stūros un daudziem pusloka torņiem pa vidu. Torņos varēja uzkāpt pa riņķa kāpnēm. Torņos bija vairāki stāvi ar platformām ārpusē. Platformas atradās pretī saullēktam, kam par godu tika rīkotas ceremonijas.
Aiz žogiem pacēlās galvenā celtne vai citadele. Tā bija celta kā savdabīgs 60 x 50 m plašs cietoksnis ar 5 m biezām sienām, kurās bija slēptuves un nišas ar slepenām ieejām, savienotas ar šauru eju sienā. Celtne bija 10 - 12 m augsta, atkal ar torņiem stūros, vienu ieeju, kurai pretī mazajā žogā bija vārti. Izeja ārējā žogā atradās pretējā pusē. Lai iekļūtu templī, vajadzēja apiet iekšējo žogu pa starptelpu visapkārt, kam varēja būt sakrāla jeb meditācijas jēga. Iekšējais plānojums bija neaprakstāmi sarežģīts un atgādināja labirintu ar koridoriem, pārejām pa kāpnēm uz augšu un leju, savstarpēji nesaistītām telpām, kurās varēja nokļūt pa slepenajām ejām sienās. Pils vidū atradās segts pagalms, kuram bija kāda sevišķa jēga visā šajā sarežģītajā celtnē. Pagalmu sedza keramikas grīda ar savdabīgu drenāžu. Mezopotāmijā tāda drenāža kalpoja upurējamo dzīvnieku asins aizvadīšanai. Asinis savāca padziļinājumā un no tā aizplūdināja pa keramikas caurulēm zem grīdas uz aku ārpus tempļa. Pagalma pretējā pusē, raugoties no izejas, atradās milzīgi, četrstūra formas māla trauki ar čūsku un zvēra galvu veidojumiem, kuri atgādināja pazīstamos smaržu eļļu trauciņus desmitkārtīgā palielinājumā.
Upurēšanas traukā atklāja sīkas efedras152 auga daļiņas. No šī auga līdz pat šim laikam izgatavo ārstniecības līdzekļus. Visai iespējams, ka šajos traukos glabājās reibinošs efedras dzēriens, jo akmens piestās, kuras atrada turpat tuvumā, bija magoņu sēklu paliekas; berztās magoņu sēklas varēja būt piejauktas efedras dzērienam, lai izsauktu halucinācijas. Tādā stāvoklī tad arī vadīja ceremonijas.
Pie lielās zāles centrālā altāra, ap kuru varēja sapulcēties ap 200 - 250 cilvēku, arī bija līdzīga iekārta smaržu eļļu izsmidzināšanai. Smaržu eļļas kalpoja priesteru tērpu iesmaržināšanai, lai neostu pēc dūmiem, sviedriem un narkotikām. Lielajā zālē priesteriem bija paredzētas savas vietas ar sēdekļiem, kamēr publika stāvēja kājās. Aiz lielā altāra bija augsta platforma, uz kuras varēja sastāties kādi 20 - 30 dziedātāji vai teicēji, tur varēja arī dejot (255).