Turpinājums

1.Hirkānijas erji

Erju cilšu pamata substrātu veidoja tā protobaltu nesajauktas mongoloīdā atzara dzimta, kas pārdzīvoja apledojumu Kamarbandas alās. Kad viņi savairojās, dzimtas aizklīda tagadējā Tadžikijā, Uzbekijā, Kirgīzijā, Afganistānas ziemeļa un Irānas ziemeļaustreņa novados, dzīvoja upju ielejās un ezeru piekrastēs, oāzēs, radīja aptuveni 5 - 7 ciltis, kuras tika apvienotas kopīgā Hirkānijas valstī.

Vārdam erji ir irāņu valodas cilme ar nozīmi arieši; viņi ir cēlušies no aziātiskā tipa protobaltiem un viņu saknes nāk no laika pirms pēdējā apledojuma. Lai viņus atšķirtu no Divupes (Mezopotāmijas) ariešiem, kas ieceļoja apledojuma beigās no Eiropas, esmu saglabājis šī senā vārda irāņu vārda formu erji.

Par Hirku sauca erju cilšu pirmo māti, kura savu ģimeni paglāba Kamarbandas alā. Viņas vārdā tika dēvēta tagadējā Kaspijas jūra, kuru uzskatīja par Hirkas māju vietu, jo Kaspijas jūras ieplaka piepildījās ar ūdeni pēdējo pasaules plūdu laikā, kad tagadējais Karakuma tuksnesis bija Hirkas jūras līcis, bet Ziemeļa līcis stiepās pa tagadējo Volgas upi līdz Ūralu piekalnēm. Erju cilšu dalīšanas centri atradās Dainasū (Sumbaras) upes ielejās un Hirkas (Kaspijas) jūras rītu puses, Amudarjas, Sirdarjas, Murgabas baseinu upju piekrastēs, kur tika atklātas epipaleolita un mezolita sākuma apmetnes, tā kā sākums dzimstībai ir bijis daudzsološs, ko nevar teikt par tālāko erju cilšu attīstības laiku mezolitā, neolitā un metālu laikmetu sākumā. Kā tas arī nebija noticis, erji nekur tālu neaizklīda no dzimtajām vietām, kamēr aptuveni 6. - 5. g. tk p. m. ē. Sibīrijas baltu ciltis nepieteica savu līdzāspastāvēšanu Jeņisejas augšteces novados, piespiežot erjus sajaukties un atvirzīties pret dienvidiem un austreni. Centrā bija un palika erju Džeitunas apmetņu grupa.

Džeitūnas mezolita apmetņu grupā iegāja Čapandepes, Bamu, Kiziltākiras, Kailās, Džebelas un Damdamčesmes, Mundukli Depes, Hari, Kamarbandas un Hotū apmetnes. Tajās kopš 10. g. tk p. m. ē. lietoja mikrolitus un nelielu izmēru ģeometrisku formu krama darbarīkus (11,3 %), galvenokārt asimetriskas trapeces, kurām bija ieliektas sānu malas, kā arī šaurus un garus segmentus. Sīkās plāksnītes kalpoja kaula sirpju izgatavošanai, kurus lietoja graudzāļu un siena pļaušanai. Tāpēc domā, ka erji visai agri sākuši pieradināt kalnu kazas un aitas pienam un gaļai, jo minētajās mezolita sākuma apmetnēs bija ap 10 - 15 % jēru un aitu kaulu: aitām un kazām bija ragi, kādi varēja būt vienīgi mājlopiem. Atrada arī piestas graudu un riekstu sasmalcināšanai, kaut gan vēl arvien dzīvoja alās un apaļās virszemes būdās, kuru iekšpuse bija apmesta ar māliem un izrotāta zīmējumiem.

 

 

87. attēls. Ziemeļa Turkmēnijas Tumekkišidžas kapulaukā 3. g. tk p. m. ē. apbedītas 38 - 40 g. vecas erju sievietes galvaskausa rekonstrukcija (45).

 

Mezolita vidū krama kalumu kļuva mazāk. Modē nāca grezni rotāti kaula un brieža raga darbarīki, sīkas sieviešu un dzīvnieku figūriņas, jēlķieģeļi, no kuriem cēla mājas (89). K.Kūns mezolitā vidus perioda Levantes senkultūru nosauca par gazeļu (džeirānu) medību perioda senkultūru, jo līdzās kaula un raga darbarīkiem, mājām blakus izraktajās atkritumu bedrēs atrada gazeļu (džeirānu) kaulus (40 - 50 %). Pavisam nedaudz bija kalnu āžu, panteru, lāču, vilku, lapsu, kažokādu dzīvnieku kaulu, putnu kaulu, zivju zvīņu, riekstu un gliemežnīcu.

Džeitūnieši pēc ārēja izskata neolitā un metālu laikmetos bija līdzīgi baltiem. Tikai sejas vaibsti bija asāki. Mati ir bijuši gaiši, visbiežāk dzelteni (87. - 88.att).

Kopš 5. g. tk sākuma p. m. ē. Džeitūnas erju saimniecībā stabili ienāca zemkopība un piemājas lopkopība. Ganāmpulkā bija kazas, aitas, tauru govis un pieradinātie savvaļas zirgi. Lopus ganīja alpīno pļavu ganībās. Taču turpināja medīt apkārtējos kalnos un ķert zivis upēs, ezeros un Hirkas jūrā. Agri sāka izgatavot apdedzinātus māla traukus - puslodes formas uz ripas taisītas bļodiņas, plakanus paplātes formas kulta traukus uz četrām kājiņām, kurām piešķīra vērša vai panteras skulptūru izskatu, un liela izmēra olas formas amforas pārtikas glabāšanai un ūdens nešanai, izmantot celtniecībā jēlķieģeļus, jo māla rūtas nepazina. Visi trauki bija rotāti ar sarkanu, melnu vai zaļu trīssūrīšu un rombiņu lentām gar augšējo malu, trīsstūrīšus izvietojot ar vienu stūri uz leju, ar ko izteica vēlmi saņemt spēku no senču gariem debesīs, bet rombiņi tika izvietoti ar īsāko diogonāli horizontāli, veidojot savienotu gaišu, slīpu krustiņu bordes uz tumši dzeltenas lentas pamata, kamēr traukam saglabāja dabīgu māla krāsu. Tai pašā laikā sāka pakāpeniski audzēt miežus, kviešus un zirņus, turpināja medīt, vākt dāsno dabas devumu - riekstus, sēnes, ogas, augļus, vasku un medu, raudzēja augļu medsulu. Ģērbās ādas apģērbos un zābakos. Sievietes rotājās ar gliemežnīcu un zvēru zobu krellēm, apģērbu sašuva ar kaula adatā ievērtu ādas sloksnīti, sasprauda ar kaula adatām.

 

 

88. attēls. Ziemeļa Turkmēnijas Tumekkišidžas kapulaukā 3. g. tk p. m. ē. apbedīta 50 - 55 g. veca erju vīrieša galvaskausa rekonstrukcija (45).

 

Neolīta beigu laiku, kad dažās vietas jau prata iegūt zeltu un varu, ir pieņemts saukt par eneolitu (4. - 3. g. tk p. m. ē.). Eneolitā dabas apstākļi veicināja agru ražojošās lauksaimniecības attīstību tādā mēra, ka maizes labība kļuva par preci. Tajā laikā sākās kuģošana pa upēm un Kaspijas jūru, maiņas tirdzniecība ar burtiem, sindiem, ariešiem, pat pelasgu slavenās gliemežnīcas Spondylus un greznos Mikēnu traukus atrada dažās Džeitūnas kopienu apmetnēs (122).

Kopš 4. g. tk p. m. ē. erji dzīvoja kompaktās pilsētiņās un ciematos. Mājas cēla no jēlķieģeļiem uz akmens krāvuma taisnstūra formas pamatiem slēgtā lokā, ar galu pret galu, ar iekšējiem pagalmiem, šaurām ieliņām. Mājās bija viena liela istaba un palīgtelpas noliktavām un klētīm. Pagalmā atradās ūdens ņemšanas vieta, visbiežāk aka vai avots. Attālākajā pagalma stūrī atradās ģimeņu kapličas, kurās nelaiķus ar visiem apģērbiem krāva kaudzēs, kaulus atstūma dziļāk, lai atbrīvotu vietu nākamajam mironim. Mironim blakus nolika mazu bļodiņu ar mielastu. Rotas lietu bija maz.

Trešajā gadu tk p. m. ē. Hirkas jūrā esot peldējuši erju kuģi. Kuģus esot vadījušas sievietes. Hirkānijā ienākuši arī burtu un sindu kuģi tirdzniecības darījumos, ieradušās pelasgu un hetu tirgotāju kamieļu un mūļu karavānas (123).

Hirkāniju esot apdzīvojusi svešiniekiem nepadevīga tauta. Tā pratusi sevi aizstāvēt pat pret Maķedonijas Aleksandra un Darija tīkojumiem. Hirkānijā esot mājojušas šausmīgās gorgonas, kas esot bijušas pa pusei sievietes, pa pusei čūskas, pa pusei jūras zvaigznes. Tās esot dzīvojušas Gorgonas upes piekraste (123). Tāda upe ar tādu pašu nosaukumu tur ir vēl šodien. Tātad eju ciltīs valdīja matrilineārā kārtība.

Strabons, Polibijs, Plīnijs Vecākais, Ptolamajs un Marcelīns pieminēja erjus gan ar cieņu, gan apbrīnu, gan naidu un sarkasmu. Vēlāk Hirkāniju dēvēja par Mazanderānu, Tabaristānu, kuras bija Lielhirkānijas provinces. Tā robežojās ar Elbursa un Horasānas kalnu grēdām, ietvēra Gorgānas, Sumbaras, Atrekas, Sirdarjas un Amudarjas upju baseinus. Lielhirkānijas galvaspilsēta bija Gurāna jeb Gurgāna. Lielhirkānijas valdnieces bija sievietes (85;123).

Neviena senais autors nerakstīja par lopu bariem, ko erji būtu dzenājuši jaunu ganību meklējumos. Toties maize, labība, zvērādas, smalki māla trauki, zelta, sudraba un vara, retāk bronzas rotaslietas un stieņi, augļi, smaržu eļļas, garšvielas Hirkānijas preču klāstā tika minētas visos senrakstos. Herodots minēja mūžsenos erju ienaidniekus - nomadu lopkopjus ar milzīgiem lopu bariem, kas tiecās izmīt sējumus. Šos nomadus dēvēja par tūriem jeb tauriem.

Apbedīšanas tradīcijas laika gaitā nebija vienveidīgas.

Sākumā bija skeletkapi, kuros mirušie tika guldīti uz sāna, ar pievilktiem ceļgaliem un ar galvu pret rītausmu. Kapā iekaisīja sarkano minerālo krāsu, nolika retas senlietas - bulu krama uzgaļus, kuriem bija vītola lapas forma un bedrīte kā Zarzas senkultūras uzgaļiem, trīsstūra vai trapeces formas krama kasīkļius un nažius kuru augšējās malas bija noapaļotas un ieliektas, krama kaltus koka apstrādei.

Neolītā raka kapu bedres. To malas apdarināja ar jēlķieģeļiem. Bedrē sakūra uguni, lai mālus viegli apdedzinātu. Tad katrā bedrē lika 7 - 8 miroņus. Pāri uzcēla akmeņu dolmenu. Sarkano krāsu vairs nebārstīja. Šīs kapličas atradās prom no mājokļiem. Virs tām nebija ne uzkalnu, ne kurgānu.

Tikai pēc 5. g. tk p. m. ē. miroņus sāka apbedīt augšminētajā veidā kapličās.

Zemkopības un piemājas lopkopības kopienas tika atrastas daudzās vietās - kur plašākas, kur pavisam nelielas, kur upju ielejās, kur apūdeņojamos līdzenumos pie strautiem, kuru ūdeni nosprostoja un uzkrāja, vai upēm. Lielhirkānijas teritorijā tika atklātas 39 zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kuru centrā bija jēlķieģeļu pilsētiņa.

Svētkalni netika atklāti, izņemo sindu apdzīvotās vietas. Tāpēc apgalvojums, ka Melnās jūras stepēs svētkalnu, tā saukto kurgānu, akmens zārku apbedījumu kultūru esot atnesuši arieši, pareizā būtu teikuši erji no Āzijas Andronovas senkultūras laikā, bija nepamatota hipotēze, jo ariešu jēlķieģeļu dolmeni taču nebija akmens zārki, pie tam miroņus krāva bedrēs izstieptus un kaudzēm, kamēr Melnās jūras stepju ‘kurgānos’ guldīja vienu nelaiķi, uz sāniem, ar pievilktiem ceļgaliem, iekaisīja sarkano minerālo krāsvielu.

Erju ciltis aizgāja Kopetdaga kalnos un dzīvoja pat 2800 m augstos kalnu līdzenumos, upju piekrastēs un alpu pļavās, kur bija auglīga zeme un pietika mitruma zemkopības vajadzībām. Lai uzturētu mitrumu sausajā laikā, raka apūdeņošanas kanālus, kuros ūdeni ņēma no nelielām upēm, strautiem, avotiem. Tur audzēja kviešus, rīsus, riekstus, augļu un ogu kokus un krūmus.

Visražīgākā bija Kopetdaga ziemeļa plakankalne - mezolita, neolīta un eneolīta arheoloģisko pieminekļu koncentrēšanās vieta. Apmetnes izvietotas gar Murgabas, Tedženas, Kešefrudas, Atrekas, Dainasū, Amudarjas un Sirdarjas upēm Šo apmetņu kultūrslāņi kopš 9. - 8. g. tk p. m. ē. bija nepārtraukti un ietiecās mūsdienās.

Kopetdaga ziemeļa plakankalne robežo ar Karakuma (Melno smilšu) tuksnesi, kura rieteņa daļa līdz neolītam bija Kaspijas jūras Melnais līcis (Karajar), kas atdalīja Dainasū erjus no dienvidu sibīriem.

Plakankalnes stiepās no Hirkas jūras piekrastes pret austreni kā 10 - 20 km plata josla. Tur bija daudz mežu, kas sekmēja medniecības attīstību. Augsne - pelēkā zeme, kas vietām bija pasāļa. Vidējais nokrišņu daudzums gadā 250 mm ieplakās un 350 - 450 mm priekškalnēs.

Tāpēc jo agri tika apgūta irigācijas māksla.

Plakankalņu mežu joslas ievērojamākās eneolīta irigācijas sistēmu paliekas tika atklātas Dušanbē novadā, Lainšā, Arčīņjasā, Akmozārā (Manasā) un Čāčasā. Bija saglabājušās terases ar grāvīšiem. Aktīvās veģetācijas laiks sākās aprīlī un turpinājās oktobrī. Tādēļ no apūdeņotajiem lauciņiem varēja novākt divas ražas gadā.

Tur kādreiz auga tugaju meži, kuri tika izcirsti kokmateriālu dēļ un auglīgas zemes meklējumos kopš bronzas laikmeta vidus. Šajos mežos auga papeles - papeļu ogļu paliekas atrada bijušo pavārdu vietās (122)

Plakankalne nobeidzās pie varenās Tedženas upes, kura savus ūdeņus nesa no mūžam sniegotajām Himalaju kalnu grēdām un kuras ieleja ir 10 - 25 m plata. Pavasaros to gandrīz līdz augšai aizpildīja trakojoša straume, kas visu auglību aiznesa sev līdz. Tāpēc šīs upes piekrastes bija reti apdzīvotas.

Aiz Tedženas sākas smilšainā stepe - usunu lopkopju pasaule. Vienīgi Tedženas pietekas palika auglīgas un tāpēc to krastos kopš neolīta pastāvēja nelielas erju kopienas. Smilšainajā stepē līdz pat Murgabas upei bija apdzīvotas tikai 2 oāzes.

Lielhirkānijas rieteņa daļā nokrišņu bija vairāk. Tāpēc rieteņa gals Dainasū piekrastē bija biežāk apdzīvots. Tur ielejas klāja ļoti bieza augu sega, arču koki, kuru koksne ir ļoti cieta, izturīga un noderēja kapļu un arklu izgatavošanai. Dabīgos apstākļos auga nevien nedēstītas ābeles, plūmes, ķirši, bumbieri, bet arī vīnogas, haoma, citrusi, riekstu koki, zemesrieksti, ciedru koki, dažādas stiebrzāles, arī griķi, kvieši, prosa, garšaugi. Tāpēc uzskata, ka Vidusāzijas šķirnes ražīgos un labi izkoptos graudaugus esot ieaudzējuši erju zemkopji.

Vārāmo sāli ieguva jūras piekrastē un atsevišķās vietās kalnos. Sāls tajos laikos bija liela bagātība. Pēc erju sāls brauca no malu malām.

Vietām bija arī meži. Kalnu mežos varēja nomedīt kalnu āžus un aunus, leopardus, sīkākus kažokādu dzīvniekus, vilkus, gazeles (džeirānus), savvaļas zirgus, sausajos rajonos - kamieļus. Visu šo dzīvnieku kauli ir atrasti tā laika apmetnēs.

Vidusāzijas dienvidu daļa ir akmeņaina. Tikai retās vietās ir nelielas oāzes, kurās neolītā sāka apdzīvot erju zemkopji.

Dzīvojamie kompleksi erju galā bija ievērojami plaši, kas pārsteidza pat pieredzējušus arheologus. Veselu kvartālu aizņēma kopīgas, savienotas akmens un jēlķieģeļu celtnes, kuru vidū bija tukši laukumi, ko apņēma savstarpēji saistītas mājas ar daudzu istabu mājokļiem. Tajos varēja iekļūt tikai no iekšpuses un pa vienīgiem vārtiem no ārpuses. Tātad iepriekšējais arhitektūras stils bija saglabājies, taču bija ievērojami pilnveidots. Šādu celtniecību var izskaidrot vienīgi ar nepieciešamību aizsargāties pret ārējiem uzbrukumiem. Uzbrucēji varēja būt vienīgi militarizējušies nomadu lopkopji vai mednieki, kas nepazina vai neatzina zemkopību.

Dzīvojamās mājas un citas celtnes bija iedziļinātas zemē kā puspagrabi, dažviet iecirstas klintīs kā alas, savienotas savā starpā. Mājas cēla no tēstiem, labi pieslīpētiem akmens bluķiem, spraugas aizziežot ar kaolīnu (baltajiem māliem), vai no jēlķieģeļiem, kurus kopš 2500. g. p. m. ē. jau prata apdedzināt.

Ķieģeļi bija vienlielās formās taisīti no māla masas, kurai piejaukti kapāti salmi, smiltis, kaļķi, lopu asinis. Lielākās mājās bija balts kaolīna iekšējais apmetums, uz kura zīmēja medību ainas, teiksmainus dzīvniekus, sieviešu ‘portretus’, ģeometriskas zīmes, arī uguns krustu, jumi, čūskas, teiksmainus kalnu āžus kā Baltistānas klintīs, peldošus putnus, lidojošas zivis, pūķus.

Celtniecības bedru dziļums bija 0,5 - 1,5 m. Istabās bija vai nu māla klons vai arī slīpētu akmens bluķu grīdas. Vienā sekcijā bija pat 16 telpas. Karadepes pilsētiņā bija pavisam sešas šādas sekcijotas būves mÄ