Turpinājums

12. Dzimtu kopienas

Kopvalsts, pavalsts un cilts pamata vienība bija dzimtas kopiena. Dzimtas kopienas lietu noteicēja bija ģimenes māte vai tēvs, kuru sauca par dzimtas galvu. Šis vārds ietvēra ne tikai dzimtas locekļus, bet arī kopīgos īpašumus un mantu. Dzimtā iegāja arī priesteru kastas locekļi un profesionālie karavīri, ja viņi bija nākuši no šīs dzimtas.

Dzimtas galvu vēlēja un viņa ģimeni sauca par pamata jeb vecāko ģimeni, kuras locekļiem bija noteicošais vārds dzimtas kopienas lietu izlemšanā. Pamata ģimenei piederēja īpašuma bezierunu mantošanas tiesības (vecākajam dēlam vai meitai), ja ģimenes galva bija cienījams cilvēks un ievēroja likumus, kopienas intereses un prata sadzīvot ar kopienu. Pretējā gadījumā viņam šīs tiesības atņēma, ievēlēja jaunu saimes vadītāju, kuram tika noteikts pārbaudes laiks.

Zemes īpašumu, ja no dzimtas atdalījies pēcnācējs vai cits pretendents atrada brīvu izmantojamo zemi, piešķīra, ja tai nebija citu pretendentu, pretendents prata to gūt, kopt, sargāt no citiem tīkotājiem gada laikā. Zemi piešķīra tādā pašā kārtībā arī karā sagrābtajiem gūstekņiem, kurus tādā gadījumā sauca par apantešiem. Bija arī parādu vergi vai tādi, kam bija uzlikts sods atkalpot tam cilvēkam, kuram tas bija nodarījis kādu ļaunumu. Taču amatnieki, pilsētnieki un tirgotāji, priesteri bija tikai brīvie cilvēki, kas pārtika no valsts nodevām un nodokļiem.

Zemkopības kultūru  ienesa hetu sabiedrībā Nēsas dzimtas kopienas aptuveni 6. g. tk sākumā p. m. ē., kas sākās neparasti pēkšņi priekš bijušo mednieku kopienas un tūliņ augstā līmenī, ko var izskaidrot vienīgi ar pieredzes pārņemšanu no pelasgiem un ar pelasgu kolonistu aktīvu līdzi darbošanos, ar ko hetu zemkopības kultūra atšķīrās no pakāpeniski izaugušajām ariešu un Eiropas baltu zemkopības kultūrām, kaut gan līdz tam heti turēja kazas, aitas un pašu izaudzētas tauru govis, kā arī zirgus un mūļus, vilcējvēršus, suņus, stepes kaķus, skunksus, pīles, zosis, bišu dravas. Heti audzēja divkanšu kviešus, prosu, auzas, miežus, lēcas, zirņus un sakņājus. Katrā kopienā bija augļu dārzi, kuros auga vīnogas, aprikozes, plūmes, ābeles, vīģes, īves un ogulāju stādījumi, lielas bišu dravas bluķos.

Hetu zemnieki no diedzētiem miežiem vārīja biezu iesala medalu, tecināja augļu un ogu sulu, saldināja to ar medu un noraudzēja, iegūstot medsulu jeb saldo vīnu. Šos dzērienus sūca caur niedru caurulītēm, viegli apreibinoties. Piedzeršanās nepastāvēja. Piedzērušus un mēru nezinošos sodīja tāpat kā kaušļus vai zagļus.

Par mājas dzīvniekiem vislabāk var spriest no tirdzniecības rakstiem. Mūlis maksāja vienu sudraba minu, zirgs - 20 sudraba sīķeļu, vērsis, kas bija pieradināts vilkt bronzas divu lemešu arklu, - 15 sudraba sīķeļu, jūga ķēve - 15 sudraba sīķeļu, jājamzirgs - 14 sudraba sīķeļu, u.t.t. Pieminētas aitas, kazas, nebija aizmirsti suņi un kaķi, mūļi, tauru govis un jūga vērši. Ziņu par cūku, kamieļu, mūļu, ēzeļu, mājputnu cenām nav. Mājlopus dzina uz kalnu ganībām apbruņoti gani, ziemas sezonās turēja aplokos un atsevišķās nojumēs, baroja ar sienu, salmiem un graudiem. Vienīgi mūļus un zirgus turēja staļļos tuvu dzīvojamām mājām cauru gadu pa rokai. Nav konstatēts, ka heti būtu jebkad dzīvojuši kopā ar mājlopiem zem viena jumta kā citās ciltīs.

Ēda maizi, medu, sieru, pienu, dzēra medalu, vīnu, uzkoda aprikozes, riekstus, vīnogas, ābolus, plūmes un citus augļus gan svaigus, gan žāvētus, gan konservētus medū vai sālījumā. Šim nolūkam katrā kopienā bija augļu dārzi. Riekstus un citas dabas veltes, ieskaitot ūdensputnu olas, kameņu medu, olīvas turpināja vākt kalnājos. kur līdz 15. gs p. m. ē. pastāvēja silts, subtropisks klimats, kas izmainījās pēc lielās Santorinas katastrofas jeb pēc ebreju leģendām - Noasa plūdiem. Tādējādi heti, tas ir dokumentāli fiksēts, bija pirmie augu un augļu konservētāji, izmantojot sālījumus un etiķskābes uzlējumus un medū saldinātus augļus un ogas. Šie paņēmieni ir izgājuši cauri tūkstošgadēm un saglabājušies gandrīz nemainīgi arī mūsdienās.

Zivis varēja ēst reti, kaut gan gaļu ēda katru dienu no šķīvja. Taču ēda mēreni un ar sātu, nepieļaujot nekādas pārmērības ne ēšanā, ne dzeršanā (367).

Visu pastāvēšanas laiku kopienu locekļi turpināja medīt un vākt dabā izaugušus pārtikas produktus, sevišķi ūdensputnu olas, riekstus, ogas. No zvērādām izgatavoja gultu segas, darba apģērbus, karavīru apģērbus, paklājus, lepnus apmetņu un apģērbu rotājumus.

Par noliktavām kalpoja alus pagrabi. Tajos glabājās koka vīna un medalus mucas, 1,5 - 2,0 m augsti keramikas podi, kuros it viegli varēja iekāpt divi cilvēki. Tajos glabāja graudus, gaļu, citus produktus, apģērbus, dārglietas iejūgus.

Zemkopji un lopkopji dzīvoja pilsētas tipa lielākos vai mazākos ciematos, kuros vienā pusē pagalmam bija ģimeņu dzīvojamie namiņi, otrā pusē saimniecības ēkas, bet pagalmu galos atradās tempļi un amatnieku darbnīcas. Līdzīgi tika organizētas arī pilsētas, kur vienas profesijas amatnieki vai profesionālie tirgotāji dzīvoja katrs savas dzimtas minētā tipa mājokļu grupā.