Turpinājums13. Kuģniecība
Par hetu kuģniecību pārliecinošu ziņu nav, bet par tās pastāvēšanu var spriest no ķēniņu anālēm, kurās tika minēts par Krētas un Korsikas salu iekarošanu, par pieeju jūrai gan pie ziemeļa, gan dienvidu robežām, par hetu tirdzniecības sakariem ar Ēģipti, Sindiju un Burtiju (pēc senajiem arābu rakstiem), pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem, kas atrasti Sicīlijā, atsevišķiem pieminējumiem par hetu kolonijām tagadējās Bulgārijas teritorijā, kur tos dēvēja pat tīsahetiem, no ziņām par hetu izcelsmes faraoniem Senajā Ēģiptē, jo tik tāli sakari nav iedomājami bez attīstītas kuģniecības.
Kā jau minēju, Nēsas pavalstī katras upes deltas apvidū bija ostas pilsētas, kuru vairums bija pelasgu kolonijas. Pelasgiem sajaucoties ar hetiem, šīs kolonijas kļuva par hetu valsts sastāvdaļām. Minēju arī to, ka ķēniņš Tutkalis I iekaroja Nēsas patstāvīgo provinci un pievienoja kopīgajai valstij, atklādams Hattijai brīvu pieeju jūras kuģniecībai Vidusjūrā. Senajās ēģiptes hronikās heti tika minēti kā miermīlīga jūras tauta, kas piedāvā savas preces, sevišķi maizes labību, žāvētus augļus, mājlopus, sudrabu, labus ieročus, labprāt iepērk ziloņkaulu, smalkus audumus, garšvielas.
Tātad hetiem kalpoja pelasgu ātrgaitas kuģi, kuriem bija katrā pusē divos stāvos izkārtoti 16 pāri airu, kopā 64 airi.