10. Hetu sabiedrība
Hetu sabiedrību veidoja valdnieki un bagātnieki, zemnieki un lopkopji, kuri bija brīvi cilvēki, brīvie amatnieki un tirgotāji, vergi. Vergi nebija saprotami klasiskās verdzības nozīmē. Vergus sagrāba karā. Sievietes gūstā neņēma, izņemot tos gadījumus, ja sievietes piedalījās karā ar ieročiem rokās un ar tiem nogalināja kādu hetu karavīru. Sievietes piedalījās karā kopā ar saviem brāļiem un vīriem katrā baltu ciltī. Heti nebija izņēmums.
Kara gūstekņus varēja pirkt un pārdot. Taču pēc divu trīs gadu ilga pārbaudes laika tie kļuva par hetu kopienas locekļiem, kuriem Hattijas valsts garantēja pilnas pilsoņu tiesības, neaizskaramību un aizstāvību, ja viņi izteica šādu vēlēšanos.
Ja kāds vajāts cilvēks lūdza patvērumu, tas netika liegts, bet patvaļīgus robežu pārkāpējus sagaidīja nāves sods, ziedojot ugunī dieviem.
Jaunpilsoņiem, t. i., bijušajiem sklāvjiem (vergiem, kara gūstekņiem) un patvērumu guvušajiem cilvēkiem, bija tiesību ierobežojumi pirmo 4 - 5 gadu laikā. Viņiem bija jāpierāda šajā laikā sava lojalitāte, valsts valodas zināšanas, hetu likumu un morāles normu ievērošana. Par jaunpilsoņiem kļuvušie vergi, patvērumu guvušie ienācēji nedrīkstēja pamest savu kopienu vai nepildīt kopienas pārvaldītāja gribu, precēties ar hetietēm (369).
Vergi jeb sklāvji kā tādi klasiskā izpratnē nepastāvēja, jo viņus nedrīkstēja pat piekaut vai nogalināt. Par verga piekaušanu draudēja visas mantas atsavināšana un vainīgā nodošana bijušajam vergam par mūža kalpu, bet par nogalināšanu draudēja nāves sods. Tādējādi vergiem bija izdevīgi kļūt piekautiem. Tāpēc tie labprāt centās izraisīt kautiņus, no kuriem savukārt vairījās heti, jo iesaistīšanās tādā kautiņā nozīmēja ģimenes labklājības zaudēšanu (370).
Priesterienes un priesteri - kulta kalpones un kalpotāji veidoja atsevišķu, sevišķu tiesību sabiedrības pārstāvju slāni, kurš noteica valsts un sabiedrības ideoloģiju. Pati ievērojamākā un tiesībās pilnvarotākā persona bija galvenā Latas tempļa vecākā priesteriene, kuras brālis bija Pērkona tempļa vecākais priesteris. Pie katra tempļa darbojās jaunākie kulta kalpotāji kā audzēkņi, jo tempļi bija hetu inteliģences skolas.
Priesterieņu tiesības ieguva tikai talantīgākās tempļu audzēknes un audzēkņi. Priesterienes veidoja hetu sabiedrības inteliģenci. Rakstība nāca no tempļiem un iesākās pirms Šumēras. Viņas bija arī ārstes un zinātnieces.
Tempļos strādāja arī talantīgi vīriešu kārtas zinātnieki un dziednieki, astrologi un astronomi, dzejnieki un rakstnieki, rakstveži un uzskaitveži. Rakstu zinātne atradās tempļu pārziņā. Bez priesterieņu vai viņu brāļu ziņas nedrīkstēja izplatīt rakstītus dokumentus, izņemot dzeju un folkloru, teikas un pasakas (370).
Zemessardzi komplektēja gan no dzimtu rekrūšiem, gan arī no bijušajiem kara gūstekņiem, brīvprātīgajiem brīvajiem cilvēkiem, uzticamajiem vergiem, jaunpilsoņiem, kuriem verdzības jeb pārbaudes laiks, ja iestājās hetu armijā brīvprātīgi, tika samazināts, atkarībā no tā, cik ilgā laikā cilvēks prata iekļauties hetu sabiedrībā, apgūt valsts valodu, likumus, uzvedības normas.
Profesionālie karavīri kalpoja kopvalsts ķēniņam, pankam vai zemkopju kopienai. Tās bija dažus simtus lielas sardzes rotas, kuras apsargāja Konfederācijas, Pavalsts un kopienas robežas. Profesionāļos kalpoja karos pieredzējuši komandieri. Katrā profesionālās armijas tūkstotī iegāja šķēpneši, strēlnieki, kājnieki un jātnieki uz zirgiem un vēršiem, apkalpojošais personāls mūļu dzinēji un transporta vadītāji.
Citas sabiedrības grupas, kas atrunātas Konstitūcijā, bija zemnieki, lopkopji, mednieki, zvejnieki, bitenieki, dārznieki, kalēji, daiļamatnieki, jūrnieki, tirgotāji, gleznotāji, aktieri, skulptori, rakstnieki, dzēriena un ēdiena pasniedzēji, bet rakstīšanas tiesības piederēja vienīgi Latas, Anitas un Nēsas tempļu kalpotājiem (kalpotājām).