5. Hetu valstu izveidošanās
Hetu valsts no tās pastāvēšanas sākumā bija pavalstu konfederācija, kurā katrai pavalstij bija pašnoteikšanās tiesības. Tāds valsts tips garantēja aizsardzību pret Šumēras, nomadu lopkopju, mednieku cilšu un laupītāju bruņotiem iebrukumiem. Šajā nolūkā pilsētas cēla augstās un grūti pieejamās klinšu platformās, kas pierāda, ka hetu bagātību tīkotāju bija daudz.
Kā hetiem izdevās apvienot etniskā ziņā tik raibu cilvēku baru, kad un kādu iemeslu dēļ viņi apmetās Māsasandras upes ielejā, kāpēc viņiem bija svēti māšu Nēsas un Anitas vārdi, tā arī paliks lielā noslēpumā tīts. Mums šo 'sudraba' cilvēku vēsture ir zināma tik daudz, cik tā aprakstīta māla tāfelītēs, kuras atrada bijušo hetu tempļu bibliotēku un pilsētu drupās, jo sevišķi daudz Hatusasas daudzo tempļu arhīvos.
Hattijas centrs bija Anitas un Nēsas dzimtu kopienas. Aptuveni 3. g. tk. beigās un 2. g. tk sākumā p. m. ē. Hattijā ir pastāvējušas dažādas cilšu apvienības, kas esot cīnījušās par kundzību un uzstājušās par cilšu patstāvību. Kompromiss bija apvienošanās konfederācija, kas dažviet rakstos tika dēvēta par hetu impēriju.
Par hetu cilšu saimnieciskajiem un politiskajiem centriem kļuva pilsētas Hatusasa, Nēsa, Kalpa, Kūsāre, Anita, Alīse, Ķuļķene, Ārslāna, Trākata u.c., kas bija izvietotas nepieejamās vietās, dabīgu bezdibeņu malās, bet pieejas sargāja augti jo augsti akmens mūra žogi, kuros bija ne vairāk par 2 vārtiem. Ēkas kopš 3. g. tk p. m. ē. cēla no precīzi piedzītiem baltu akmeņu bluķiem. Tās atgādināja senās pilsētas un ciklopiskās būves Pelasgijā. Šo seno pilsētu drupās atklāja daudz reālistisku skulptūru. Svētkalni vai kādas citas celtnes kalendāra vajadzībām nav zināmas ─ domā, ka tam esot izmantojuši dabīgus kalnus.
Visvairāk tādu megalitu būvju drupu atklāja Anitas provincē Melnajā jūrā ieplūstošo upju piekrastēs. Tās lielā mērā atgādināja Šumēras un Senās Ēģiptes arhitektūru, bet bija vismaz par 2000 g. agrākas par pēdējām, ar ko apliecina hetu arhitektūras ietekmi minēto seno valstu arhitektūrā.