6. Hetu senkultūru iezīmes
Mezolita senkultūras raksturoja krama mikroliti, smagnēji kalti jeb dūres cirvji, kas liecināja par koka apstrādāšanu celtniecības vajadzībām. Pirmie mājokļi, kā izriet no Nesas un Anitas provinču apraksta, bija puspagraba mājokļi ar stabu un jēlķieģeļu pildījuma sienām, vienpusēji vai divpusēji slīpiem jumtiem, kas pārklāti ar lubām, bērzu tāsīm.
Neolita senkultūras raksturoja krāsainā keramika. Vecākā bija melna un dzelteni pelēka. Vienkārši bedrīšu un ķemmīšu raksti, arī iekrāsoti sarkani un zaļi.
Pēc 5000. g. p. m. ē. māla trauki bija veidoti uz podnieka ripas, labi apdedzināti, glazēti, rotāti sarkaniem, brūniem, zaļiem ģeometriskas formas rakstiem. Taču keramikas bija maz, jo ikdienā lietoja koka traukus. Atrastas ariešu, ēģiptiešu un pelasgu importa keramikas lauskas.
Otra raksturīgā iezīme - minētās ciklopiskās celtnes celtas kopš 6700. g. p. m. ē.
Mirušos guldīja skeletkapos, kuros apbedītos lika uz sāniem, galvu novietoja pret rītausmu. Iekaisīja sarkano krāsu.
Kopš 5000. g. p. m. ē., mirušos sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā no kādas augstas vietas pāri upju ieplakām. Tāpēc apbedījumi netika atrasti.
Hetu ģimenes mājoklis bija viena stāva koka vai jēlķieģeļu vienas istabas vai divu, trīs istabu četrstūrains jēlķieģeļu namiņš, kura gali bija savienoti ar kaimiņu ģimeņu mājokļiem pie kopīga pagalma ar ūdens ņemšanas vietu .
Pilsētās cēla divstāvu namiņus, kurus savienoja kopā, vienā blokā tā, ka veidojās nocietinājums. Visām ēkām bija plakani jumti, uz kuriem varēja uzkāpt pa kāpnēm caur lūku. Lai nenokristu, gar jumta malu izveidoja jēlķieģeļu aizžogu ar robaini rakstā veidotu augšpusi. Griestus turēja baļķi. Sienas tika apmestas ar māla un kaļķu masu, kurā veidoja rakstus un zīmējumus.
Pilsētu ielas, māju klonus salika no krāsainām akmens plāksnēm, veidojot rakstu. Durvis un logi atradās tikai pagalma pusē. Logi bija šauri, zemi, 18. gs. p. m. ē. tie jau bija aizklāti ar biezām dzidrināta stikla plāksnēm, kuras iestiprināja koka rāmī tā, lai varētu izņemt istabas pusē no rāmja. Vienā no telpām atradās kamīna tipa akmens pavārds jeb dūmu virtuve.
Dzīvojamo telpu iekšējais iekārtojums bija pavisam vienkāršs: koka gultas, galdiņš, soliņi, zems pārnēsājamais galdiņš, pie kura ēda, sēdēdami zemē uz paklāja. Soli bija ar atzveltnēm. Atzveltnes tika rotātas ar izgriezumiem un iegriezumiem, atkarībā no sēdētāja sabiedriskā stāvokļa (dzimtas māte, māte, kopienas mantinieks, vecākais dēls un vecākā meita, bērni, kalpotāji un pārējie).