Turpinājums

4. Hetu kaimiņi

Blakus hetiem - latosiem un nēsiešiem dzīvoja Mazāzijas baltu cilts luvi jeb luvijieši, Līdijas (Trojas) pelasgi, Herodota minētie karieši, kiprioti, kuru etniskā piederība nav zināma, frīģi un daudzas citas ciltis, kuras vēlāk iegāja hetu valstu konfederācijā kā autonomas pavalstis, kuru kopības pamats bija etniskais tuvums, kopīgā reliģija, aizsardzība pret nomadiem un karojošajām jūras tautām, kā Ēģiptē sauca pirātus. Visas lietas kārtoja Anitas un Nēsas priesterienes, bet viņu brāļi kļuva par vēlētiem valdniekiem, kuru pārziņā bija tikai aizsardzības funkcijas. Māšu Latas un Anitas tempļu kalpotājas dēvēja par Anitām (123).

Heti dzīvoja Taura kalnu apgabalā, Melnās jūras dienvidu piekrastē. Luviem patika Taura dienvidaustreņa plakankalnes. Luviem blakus, pret austreni no tiem, dzīvoja karieši. Frīģi dzīvoja jūras piekrastē, bija pašas agrākās Āzijas Pelasgijas kolonijas ieceļotāji, kas sajaukušies ar ariešiem un hetiem, runāja atšķirīgi.

Arieši ar savām zemkopības un piemājas lopkopības kopienām aizņēma gandrīz visu stepju zonu, arī tagadējos tuksnešus, kuri tolaik bija zāļainas stepes. Viņiem blakus bija nomadu lopkopju ciltis, kuras Hirkānijas erji sauca par tūriem jeb tauriem, bet vēl pret dienvidiem dzīvoja šumēru un protosemītu ciltis. Protosemītos iegāja heti.

Hattijas tuvākā kaimiņvalsts pēc 3000. g. p. m. ē. bija Šumēra, vēlāk Babilonija, Persija, Asīrija, Akāda (Akādija), Armēnija. Taura kalnos mita mednieku ciltis, kurām nebija noteiktas mājvietas, tās dzīvoja galvenokārt alās.

Luvi un frīgi bija eiropeīdu gargalvainās varietātes pārstāvji kā sembri jeb pelasgi. Runāja kādā no pide valodas senajiem dialektiem, piekopa baltu reliģiju, piederēja pie matrilineārajām un egalitārajām sabiedrībām kā heti un arieši. Hetu, luvju un frīģu mākslinieki krāsainajos bareljefos un reālistiskajās gleznās attēloja savas cilts sievietes un vīriešus, zemkopjus, ganus un karavīrus, retāk valdniekus un daudzināmās dievības. Rādīti vidēja auguma Kromaņonas cilvēki. Vīrieši bija plecīgi, gariem dzelteniem vai linu pelēkiem matiem, lieliem un taisniem deguniem, stipri profilētu seju, izteiktu zodu, valkāja gaišus apģērbus, nēsāja garus matus, sapītus sīkās bizītēs, bārdas tīri noskuva. Sievietes valkāja garus baltus svārkus un blūzes ar kuplām, izšūtām piedurknēm, metāla vainadziņus vai aubes.

Hetu, nēsiešu, latosu un luvju kapulaukos 2. g. tk p. m. ē. blakus bija guldīti gan gargalvainās, gan klasiski mezocefālās varietātes cilvēki, kādi bija sindi. Agrākos apbedījumos bija tikai gargalvainās varietātes galvaskausi, brahicefāli galvaskausi nebija nemaz. Tie parādījās apbedījumos, kas datēti ar 10. gs p. m. ē., tā kā būtībā hetu kaimiņi bija radniecīgas ciltis, izņemot kariešus, kuri pēc Herodota vēstures stāstiem esot bijuši neīstie etiopi, t. i., nēģeru un baltu jaukteņi, kā arī sarkanbrūnie un sprogainie šumēri un protosemīti, haji jeb protoarmēņi, nākamie persieši (369).